Fizioterapeite Klaudija Hēla: 'Arī zīdainis ir cienījams cilvēks!'

Daudzi vecāki jūs iepazīst hendlinga jeb mazuļa aprūpes nodarbībās. Jūs vadāt arī mazo bērnu pieskatīšanas grupas un īpašas rotaļu nodarbības. Kas tajās īpašs?

Nodarbības veidotas pēc Pikleres metodes. Ungāru ārste un bērnu attīstības speciāliste Emmija Piklere dzīvoja pagājušajā gadsimtā, viņa daudzus gadu desmitus pētīja bērna attīstību no pirmajām dzīves dienām līdz triju gadu vecumam, izveidoja īpašu pedagoģijas pieeju, pamatprincipus. Būtiskākais tajā – paļaušanās uz bērna dabiskajām spējām, mazuļa patstāvības stiprināšana. Šis koncepts šobrīd ir ļoti populārs visā Eiropā.

Mani šī metode pārliecināja, sāku to izmantot līdzās hendlingam un Bobata metodei, kā arī apgūtajam kinestētiskajam mazuļa hendlingam. Šis aprūpes veids atklāj, piemēram, kā pareizi novietot rokas, ņemot tajās zīdaini, un kādas ir bērna sajūtas dažādos pozicionēšanas stāvokļos.

Emmija Piklere saka: ļoti svarīga ir mazuļa saikne ar vecākiem, ko gūst aprūpes laikā, kad tiek ģērbts, guldināts, ēdināts, vannots vai citos aprūpes momentos, taču viņam vajadzīgs arī savs brīvais laiks. Tāpat kā mums, pieaugušajiem, nepieciešami brīži būšanai ar sevi, sev tīkamām nodarbēm. Nav vajadzības bērnu visu laiku izklaidēt, jāļauj rotaļāties pašam. Vecākiem vien jāiekārto rotaļām piemērota un droša vide.

Savulaik bijāt viena no pirmajām, kura Latvijā sāka plašāk runāt par nepieciešamību ļaut bērnam attīstīties dabiskā tempā – nesteidzinot un lieki neveicinot attīstību. Daudzi joprojām uzskata, ka zīdainis nezina, ka viņam jārāpo, jāsēž un jāsāk iet, tas esot jāierāda. Bērns visu zina, viņā viss ir ielikts! Pieaugušajam atliek vien radīt piemērotu un drošu vidi, kur mazulim attīstīties. Katram bērnam ir savs laiks, kad sākt veikt attiecīgas kustības.

Aprūpe, ko dēvē par hendlingu, tēlaini izsakoties, ir vecāku roku darbs. Tas ietver visas darbības, ko veic ar bērnu jau kopš piedzimšanas brīža: kā celt un nēsāt, kā turēt, mainīt autiņbiksītes, ģērbt, vannot, nolikt gulēt un ēdināt. Tie ir vecāku pieskārieni jau kopš pirmajām dzīvības dienām, ļoti svarīgi mazuļa turpmākajai fiziskajai un garīgajai attīstībai. Visas darbības notiek atbilstoši bērna dabiskajām kustībām, ievērojot viņa zīmes un līdzdalību. Svarīga ir vecāku pilnīga klātesamība, uzmanība. Tad mazulim ir drošības izjūta. Ja bērnu aprūpē ar mīlestību un cieņu, vecāku rokas darbojas maigi un viegli.

Zinu, ka joprojām ir jaunās mammas, bet vairāk gan omītes, kuras protestē: kāpēc nedrīkstu mazuli celt aiz padusēm? Kādēļ nevaru sēdināt spilvenos vai pieturot mudināt staigāt – es ar saviem bērniem tā darīju, nekas slikts nenotika…

Bērnu nevajag celt aiz padusēm nevienā vecumā! Ja pavērosiet, ieraudzīsiet – līdzko mazuli vai vienalga kādu vecuma cilvēku šādi grasās celt, pleciņi momentā tiek uzrauti augšup. Jo cilvēks aizsargā sevi no nepatīkamas sajūtas. Mazulim tā var veidoties muskulatūras sasprindzinājums, un tas savukārt var traucēt veikt dažādas kustības vai būt par iemeslu, kāpēc dažas pozas viņam nav patīkamas, piemēram, atrašanās uz sāniem.

Nereti pavaicāju protestējošai vecmāmiņai: vai jūsu jau pieaugusī atvase nav sūdzējusies par muguras sāpēm?

Patiešām, viņai mūždien ir problēmas ar muguru, atbildēja omīte.

Tāpat ar likšanu stāvus vai sēdināšanu. Nu, tik ļoti gribas, lai mazais to darītu agrāk! Taču šādai slodzei vēl nav gatava viņa kaulu un muskuļu sistēma. Bērns pats šādā pozā nevar nonākt, bet, ja pieaugušais viņu noliek, piemēram, sēdus, mazais neko nespēj darīt, it īpaši spēlēties ne, jo ir nodarbināts ar pozas noturēšanu, un drīz vien jau ir sasvēries uz vienu vai otru pusi, bet pats no šā stāvokļa nespēj izkļūt.

Nevajadzētu arī, piemēram, trīs mēnešus vecu zīdaini mētāt un ucināt, likt uz pēdām. Vecāki saka: bet viņam tas patīk, viņš smaida… Es arī nereti smaidu, lai arī iekšēji jūtos ne visai labi. Vecākiem vajadzētu kļūt vērīgākiem, iepazīt sava bērna īstās emociju izpausmes.

Ir būtiski ne tikai tas, kad mazais sāk sēdēt vai staigāt. Ir simtiem mazu kustību, ar ko bērns gatavojas nākamajām prasmēm. Šos sīkumus, nianses var saskatīt, iejūtīgi vērojot bērnu. Ja redz tikai lielās izmaiņas, tad gan var šķist, ka attīstība notiek pārāk lēni.

Galu galā nav taču tik svarīgi, vai atvase sāk staigāt gada vai pusotra gada vecumā. Padomājiet – kad bērnam būs trīs gadi, nevienu vairs neinteresēs, kad viņš spēra pirmo soli.

Laikā, kad es biju jauna mamma, par smalkām audzināšanas niansēm nerunāja. Vai jums arī dažreiz šķiet – ak, ja es tolaik būtu zinājusi to, ko tagad?

Es droši vien biju visai slikta mamma saviem bērniem, jo skrēju visur, gribēju visu paspēt, maz biju ar viņiem. Manā ģimenē ir četri bērni. Vecākā ir Eva, viņai jau ir dēls, mans mazdēliņš, kuram ir septiņi gadi. Dēlam Mikam ir 24 gadi, meitām Litai un Keitai – 23 un 20. Esmu lepna par viņiem visiem! Un pateicīga Dievam par tik brīnišķīgiem bērniem!

Domāju, ka mūsu bērni ir saņēmuši dzīves un ģimenes vērtības, pamati ielikti labi. Vairāk gan mans vīrs par to rūpējās.

Bet tagadējās zināšanas taču varu lieliski izmantot – saviem lielajiem bērniem. Izturēties ar cieņu. Respektēt cilvēku arī tad, ja dara galīgi šķērsām manā vai sabiedrības izpratnē. Vienkārši uzticēties.