Kā tev nav kauna! Vecāku neapzinātā kaitniecība bērna psihei  (3)

Šādā veidā vecāki pilnīgi neapzināti kaitē sava bērna psihei. Viņi vienkārši atkārto, ko stundām ilgi bija dzirdējuši savā bērnībā. Tā grāmatā "Patstāvīgs bērns vai Kā kļūt par "ideālu mammu"" uzsver tās autore Anna Bikova. Vecākiem nav cita audzināšanas modeļa, un viņi paši arī noteikti būtu laimīgi, ja varētu atbrīvoties no vainas apziņas, kas gadiem ilgi seko līdzi.

Bērns uz pasauli raugās ar pieaugušo cilvēku acīm un līdz noteiktam vecumam bez ierunām uzticas viņiem. "Ja mamma sacīja, ka esmu slikts, tātad tas tā arī ir". Ja mamma vaino bērnu, viņš pierod justies vainīgs – no psiholoģiskā viedokļa tas ir kaitīgs ieradums.

Bet kas varētu būt vainas vietā? Kā pārraudzīt un veidot bērna uzvedību? Kā uzsver grāmatas autore, vietā kā regulators varētu stāties atbildība. Tā bez vainas apziņas ir ļoti dzīvotspējīga.

Atbildība – tā ir tad, kad mēs jūtam saistību starp savām darbībām un rezultātu tieši šajā laikā, kad protam regulēt savu uzvedību, varam ietekmēt notikumu gaitu. Atbildība – tas nav nodarījums, bet gan pārliecība par sevi pašu.

Kas notiek, ja mēs kauninām un uzspiežam vainas apziņu? Bērns sāk domāt, ka viņš ir slikts un nekam nederīgs. "Ja jau es tāds esmu, ko man var padarīt?" Paradokss: vēloties ieaudzināt atbildības sajūtu, patiesībā nostiprinās bezatbildība, bērns vairs nav par sevi pārliecināts.

Ko dara vainīgais? Paļā sevi. Vaino sevi. Lūdz piedošanu. Laiza ievainoto pašnovērtējumu (vai urda rētu vēl pamatīgāk – tas viss atkarīgs no tā, cik smags ir bijis nodarījums).

Ko dara atbildīgais? Labo pieļauto kļūdu.

Nav nekā slikta, ja lūdz piedošanu. Slikti, ja ar to vien aprobežojas, bet kļūda netiek labota. Vēl sliktāk, ja cilvēks ieslīgst vainas apziņā un sāk sevi sajust kā "nepareizo". Tas bloķē enerģiju, ko varēja novirzīt un izmantot, lai izlabotu kļūdu.

Ja vecākiem ir pilnīgi pietiekami ar to, ka bērns nožēlo izdarīto ("Nu piedod," – no sevis izspiež pusaudzis), ar laiku tas pārvēršas par vēlmi atbrīvot sevi no atbildības, demonstrējot it kā nožēlu. Pieaugušu cilvēku dzīvē tas, ka jūties vainīgs, nevienu neinteresē (varbūt izņemot tos, kurus arī ievainojusi vainas sajūta). Pieaugušu cilvēku dzīvē ir svarīgi kļūdu labot, izdarīt secinājumus un nepieļaut, ka līdzīga situācija atkārtojas. Mākslīgi nožēlot nožēlu – tas ir smieklīgi un muļķīgi, un pret tādiem cilvēkiem arī attiecīgi izturas.

Gan jau arī tu būsi saticis tādus pieaugušos, kuri nožēlo izdarīto, bet pēc tam savu kļūmi no jauna atkārto, atkal nožēlo un tā līdz bezgalībai. Šādi cilvēki veidojas no "vainīgiem" bērniem, kuri tā arī nav sapratuši atšķirību starp nodarījumu un atbildību: "O! Es visu laiku tavā priekšā jūtos vainīgs! Piedod, piedod, piedod…"– un tad atkal tieši tāpat no jauna.

Vainas apziņa ir ļoti līdzīga kauna sajūtai, un tās abas soļo līdzās. Tās ir līdzīgas – gan viena, gan otra neveicina pārliecību par sevi. Bet ir arī atšķirības. Vaina – tā ir savas darbības uztvere, kauns – sevis paša uztvere. "Esmu vainīgs par nodarīto. Man ir ļoti liels kauns par to, ko citi par mani padomās."

Vēl vainas apziņa ir visai līdzīga aizvainojuma sajūtai. Aizvainojumu bieži vien izrāda, lai otrs sajustos vainīgs. Gan vainas apziņa, gan arī aizvainojums ir manipulācijas paņēmieni, ko nedrīkstētu pieļaut veselīgās attiecībās. "Viņš mani aizvainoja, un es centīšos tēlot apvainoto, lai viņš saprastu, cik ļoti ir vainīgs, lai pēc tam pamokās. Bet es viņam piedošu tikai tad, kad viņš skaisti nožēlos grēkus". "Spēles "vaina+ aizvainojums" traucē normāli strādāt ar attiecībām un personības izaugsmi. (Ak, cik gan saldas savstarpējās attiecības var veidot, pamatojoties uz mūžīgo vainas apziņu un apvainojumu. Taču tas jau ir pavisam cits stāsts…)

Māci bērnam būt atbildīgam, neuzspiežot viņam ne vainas, ne kauna sajūtas. Lai tā būtu, tavā vēstījumā (vārdos) nevajadzētu vērtēt pašu bērnu. ("Tu neesi labs. Tu esi bezatbildīgs! Tu esi neizlēmīgs!). Var, protams, izpaust savu vērtējumu par bērna darbībām, izmantojot "es" vēstījumu. Nodali savas jūtas no bērna nodarījuma Nevis: "Tu mani satrauc", bet "Es uztraucos, kad…" Bērna nodarīto neanalizē citu klātbūtnē. Nodarījuma izskaidrošana lai notiek tikai aci pret aci. Pretējā gadījumā attīstās kauna sajūta, nevis atbildība. Kur ir atšķirība? Atbildība – tā ir pārliecība. Vainas apziņa – nedrošums.

Materiāla tapšanā izmantota Annas Bikovas grāmata "Patstāvīgs bērns vai Kā kļūt par "ideālu mammu"" (izd. "Avots").

Šis izdevums palīdzēs tām māmiņām (kā arī tētiem), kas sirgst ar perfekcionisma ligu un arvien cīnās ar savas atvases niķiem un iegribu apmierināšanu. Šāda attiecību dinamika ir visnotaļ bieža parādība, un tās rezultātā pieaugušajam iztrūkst sirdsmiera, savukārt bērns, visticamāk, psiholoģisku briedumu nesasniegs arī pēc vairākiem gadu desmitiem.

Viegli lasāmajā un apķērīgi ilustrētajā izdevumā aplūkotas dažnedažādas ikdienišķas "problēmas" - teiksim, kā panākt, lai bērns sakārto rotaļlietas, kā palīdzēt atvasei iemigt. Kā iemācīt bērnam iepazīt burvju vārdiņus "es to varu". Kā uzdot jautājumus, kas mudina bērnu aizdomāties un izprast to, cik svarīgi dzīvē ir paša pieņemtie lēmumi. Un kad celties un palīdzēt.