'Verbālās pļaukas', kas bērnu nevis cels spārnos, bet drīzāk iemīs zemē  (1)

Domā, ko runā, jeb virkni dažādus izteicienus, sakāmvārdus un frāzes, ko vecāki ikdienā bieži lieto, audzinot savas atvases, atspoguļo portāls "Urbia.de", izskaidrojot, kādēļ no savas leksikas šo visu drazu izskaust. Jo šie vārdi bērnu ne tikai neceļ spārnos, bet var pat iemīt zemē.

Vārdiem piemīt spēks, un tie spēj ievainot. Daži ir tik spēcīgi, ka tie var sekot mums visu mūžu kā maģisks lāsts. Tādus izteikumus kā "Tā neviens nedara!", "Neaiztiec, citādi atkal visu sabojāsi!", "Tev nekas nesanāks!" vai arī "Meitenes tā neuzvedas!" esam dzirdējuši visi. Un šādi apgalvojumi ieperinās galvā un atņem sparu, drosmi un enerģiju. Tie aprok mūsu pašapziņu un paralizē zinātkāri un fantāziju.

Tā vismaz domā katrs bērns. Kad bērnam aizvien jāuzklausa tādas frāzes kā "Matemātikā tev nav absolūti nekādu dotību" vai arī "Tu tiešām neko nespēj izdarīt pareizi?", viņš tām notic. Visi šie ziņojumi iespiežas zemapziņā un no turienes darbojas kā panākumu kavētāji.

Bieži vien šī ticība vecāku vārdiem seko visu dzīvi. Pat tad, ja paši pieaugušie vēlāk, objektīvi to visu aplūkojot, secina, ka šie regulārie apgalvojumi ir nepareizi, vairs neko nav iespējams vērst par labu, jo izteikumi turpina savu iedarbību. Pēc tam var cilvēkam tikpat daudz reižu apgalvot, ka viņš ir gudrs un talantīgs – viņš tam vairs neticēs!

Visiem noteikti ir pazīstami arī izteikumi "Tu vienmēr kaut kur pamet savas rotaļlietas," vai arī "Uz tevi nekad nevar paļauties". Tie ir netaisni un – stingri ņemot – pilnīgi pārspīlēti ar saviem "vienmēr" un "nekad". Bez tam šādi teikumi izraisa mazdūšību. Ja vienmēr viss sanāk nepareizi, tad jau nemaz nav vērts pūlēties, vai ne? Pienāk brīdis, kad paļāvība savām spējām zūd pavisam. Arī vēlākajās kļūdās un neveiksmēs bērns vienmēr pastiprināti meklēs vainu sevī, tā vietā, lai kādreiz vainotu arī nelabvēlīgus ārējos apstākļus.

Ja bērns aizvien no jauna dzird šādus izsaucienus un pārmetumus, tie aprok viņa pašapziņu. Viņš zaudē drosmi un jūtas kā neveiksminieks. Viņš vairs neuzdrošinās neko uzsākt un, baidoties atkal piedzīvot neveiksmi, izvairās no visiem izaicinājumiem un problēmu risināšanas.

Tādā veidā rodas apburtais loks: bērns vairs sev neuzticas un drošības labad vairs neko jaunu neizmēģina. Tāpēc bērns vairs nevar attīstīt jaunas spējas un gūt jaunus panākumus. Līdz ar to viņš aizvien biežāk cietīs neveiksmes. Pienāks brīdis, kad viņa pašapziņa būs tiktāl pazemināta, ka viņam nepadosies pat visvienkāršākie uzdevumi. Psihologi to dēvē par "apgūtu bezpalīdzību".

Cilvēki mēdz citēt dažādas "dzīves gudrības", kuras bērnam var nodarīt vairāk ļaunuma nekā labuma. Šo parunu zemteksts atbalsta rakstura īpašības, kuras patiesībā neviens savam bērnam nenovēl. Šeit būs daži piemēri, kā paruna izpaužas tiešā tekstā:

Ja tāds apgalvojums kā "Tur tāpat nekas nesanāks, jo man nekas neizdodas" ir vienreiz iesēdies galvā, tas noved pie tā, ka bērns – vai arī pieaugušais – neapzināti sāk arī atbilstoši izturēties. Viņš ir nedrošs, vienmēr meklē citu teiktajā kritikas un nosodījuma pazīmes ("Izskatās, ka skolotājam nepatīk mans darbs"), atceras tikai iepriekšējās neveiksmes, savukārt panākumi nemaz nav palikuši prātā. Kad ilgāku vai īsāku laiku kaut kas tiešām neveicas, cilvēks atceras šo apgalvojumu un tādējādi atkal to apstiprina.

Nelabvēlīgie apgalvojumi dažreiz var būt arī visai ērti, lai gan tie vienmēr paralizē bērna vai pieaugušā potenciālu. Pārliecinošs "Es to tāpat nevaru" pasargās no neveiksmēm, jo tas, kurš neko nedara, arī nevar kļūdīties.

"Matemātikā es esmu pilnīga nulle," ir stilīga atruna pēc izgāšanās matemātikas eksāmenā. Nav taču nemaz nepieciešams piepūlēties un iekalt formulas, jo rezultāts jau tāpat ir skaidrs. Visbiežāk tās ir meitenes, kurām tiek iegalvots, ka viņām slikti padodas matemātika, savukārt zēniem tiek piedēvētas vājas zināšanas svešvalodās un sliktas sekmes domrakstos. Tā bērns jau no paša sākuma zaudē jebkuru motivāciju.

Arī vecāki ir tikai cilvēki un tā aizvien rodas situācijas, kad viņiem aiz dusmām kaut kas izsprūk, ko viņi vēlāk nožēlo. Taču par to nevajag satraukties! Kamēr tie ir tikai izņēmuma gadījumi, psiholoģiski stabili bērni, kuri apzinās, ka vecāki viņus mīl, šos izteikumus neņem vērā. Dažreiz ir vērts lielākam bērnam paskaidrot, kāpēc šādā situācijā mātei vai tēvam ir bijušas tik neapvaldītas emocijas. Arī atvainošanās var daudz ko vērst par labu – ja tā ir nopietni domāta atvainošanās un netiek pārāk bieži pielietota. Citādi tā ātri vien nolietosies un zaudēs savu jēgu.

Pievērs uzmanību vārdiem, ko sakāt savam bērnam. Vai tur ir kādi atklāti vai slēpti nelabvēlīgi apgalvojumi? Vai tu mēdz mētāties ar negatīviem komentāriem, piemēram, "Lienei tas ir raksturīgi! Atkal neprot ieliet pienu, nenolaistot visu galdu!" vai arī ar tādiem salīdzinājumiem kā "Ņem piemēru no sava brāļa. Paskat, cik viņš rātni sēž pie galda."? Varbūt tu pat vari sastādīt sarakstu ar šādiem izteicieniem.

Apsver, kāpēc tu lieto šādus nelabvēlīgos apgalvojumus. Kas tev lika noteiktā situācijā tik saasināti reaģēt? Vai tavs bērns lika tev vilties? Kāpēc? Vai kāda noteikta situācija atgādināja tev pašas bērnību? Varbūt tu klusībā jūties sarūgtināta, jo vienmēr esi gribējusi aktīvu un sabiedriski noskaņotu bērnu, bet tavs puika ir kluss un kautrīgs?

Padoms: Ikviens cilvēks nēsā sev līdzi nastiņu ar nelabvēlīgajiem apgalvojumiem, sliktām atmiņām un nepiepildītiem sapņiem. Pārdomā kādreiz, kas atrodas tavā nastiņā. Kad tu to būsi apzinājusies, tev būs vieglāk nepārnest šīs negatīvās emocijas uz bērnu. Nelabvēlīgie apgalvojumi, kurus tu nodod tālāk savam bērnam, vismazāk sakņojas tava bērna personībā vai uzvedībā, bet gan tavā pašas pagātnē.

Pārbaudi komunikācijas paradumus jūsu ģimenē. Kā tu sarunājies ar savu bērnu? Vai tu tā runātu arī ar savām draudzenēm vai paziņām? Dažreiz palīdz mērķtiecīgi ieturēts, laipns sarunas tonis, lai panāktu vairāk draudzīguma un mazāk stresa attiecībās ar bērnu.

Izvairies no sekojošajiem teikumiem, jo tie iedarbojas kā "verbālas pļaukas" un ievieš bērnam nedrošību un baiļu sajūtu:

"Es tevi nekad vairs negribu redzēt!" vai "Pēc šitā gadījuma tu vairs neesi man mīļš!" Bez vecāku mīlestības bērns kļūst bezpalīdzīgs, tādēļ šādi teikumi ir bīstami. Ja tu gribi bērnu sodīt par pārkāpumu, lūdzu, dari to neitrālā tonī: "Tagad ej uz savu istabu, kamēr nomierināsies!"

"Tu (pats) esi vainīgs!" Vārdam "vainīgs" ir ļoti skarba nozīme. Bērni jau arī bez tā mēdz sev uzvelt atbildību par visu iespējamo, piemēram, pat par vecāku šķiršanos. Tāpēc tev nevajadzētu šo tendenci vēl vairāk pastiprināt ar šādiem vārdiem. Un ja kaut kas ir noticis, ko tas līdz, ja beigās tiek konstatēts, kurš ir vainīgais?

"Tu esi gluži kā tavs tēvs/tava māte!" Diemžēl visbiežāk ar to tiek gribēts norādīt uz partnera negatīvajām rakstura īpašībām. Šāda veida teikumi bērniem parasti šķiet nesaprotami un tikai atstāj nepatīkamu sajūtu. Tā vietā tu varētu bērnu mierināt ar vārdiem "Man arī agrāk bija grūtības ar šo lietu" vai arī "Tēvs jau arī nav nekāds sporta čempions. Toties viņš prot ļoti veikli saremontēt dažādas salauztas lietas," kad kaut kas ir nogājis greizi, vai arī, ja bērnam kaut kas padodas ar grūtībām.

"Es taču jau teicu, ka tu to nepratīsi izdarīt!" vai "Tu esi pārāk mazs/pārāk neveikls/pārāk dumjš tādām lietām" – šādi teikumi aizķeras prātā daudz ātrāk un ilgāk nekā mums gribētos. Labāk formulē to pozitīvā veidā: "Pamēģini. Ja tev nesanāks, tas jau nekas" vai arī "Ja tev vajadzēs palīdzību, pasauc mani."

"Man tagad nav laika!", "Man ir svarīgākas lietas, ar ko nodarboties!", "Mani tas neinteresē!" vai "Liec mani mierā ar savām blēņām!" Šādi teikumi signalizē bērnam, ka vecākiem viņš nav svarīgs un ka viņiem citas lietas šķiet daudz svarīgākas. Ja bērns to dzird bieži, viņa pašapziņai tas ir liels trieciens. Labāk formulē to pozitīvā veidā: "man tagad ir jāpiezvana, bet pēc tam mēs apsēdīsimies uz dīvāna un uzspēlēsim šo spēli."

"Es tevi nesaprotu!" vai "Es tiešām nesaprotu, kā tu kaut ko tik... varēji izdarīt!" Apsver, kā tu justos, kad kāds pastāvīgi tev apgalvotu, ka ne tikai nesaprot tavu rīcību vai paņēmienus, bet arī uzskata to par sliktu.

"No tevis nekas neiznāks!", "Dumjš piedzimi un neko neesi iemācījies!" vai "Pasaki man, cik dumjš tu vispār spēj būt?" Šādi teikumi tik lielā mērā atņem bērnam motivāciju, ka drīz vien viņš vairs neuzdrošinās neko uzsākt. Tāpēc tik negatīviem izteikumiem ģimenē ir jābūt tabu.