Pieci soda veidi, kas var sagandēt bērna psihi  (4)

Psihologi apgalvo: šie pieci psiholoģiskie soda veidi, ko šoreiz aprakstīsim, var nopietni kaitēt bērnam nākotnē. Psiholoģe Olga Nikolajeva portālam "Letidor" stāsta, kādi soda veidi rada bīstamību bērna psihei.

Daudzi vecāki rīkojas tā, kā savā laikā darījuši viņu vecāki: par sliktu uzvedību mammas un tēti soda ieraduma pēc. Pat neraugoties uz to, ka visbiežāk vecāku motīvs bērna sodīšanai ir vien vēlme izaudzināt labu cilvēku, mūsdienu tēti un mammas turpina izmantot aizliegtās psiholoģiskās sodīšanas metodes.

Bērnu nepamana, nerunā ar viņu, neatbild uz viņa jautājumiem un lūgumiem. Šis ir ļoti spēcīgs ierocis cīņā par savu taisnību, kuru mēdz izmantot tieši pret tuviem cilvēkiem – tiem, kuri ir visneaizsargātākie pret mūsu uzmanību.

Šādi vecāki uzskata, ka "vainīgai" pusei nav tiesību sniegt paskaidrojumus un apspriest notikušo – visi strīdi vienkārši tiek apturēti. Bet bērns bieži pat nesaprot, ko sliktu viņš ir izdarījis.

Bet pieaugušam cilvēkam vienmēr ir pieredze: viņam ir vieglāk atrast ceļu, lai veidotu attiecības, bet bērni šo prasmi vēl tikai apgūst. Un bieži tā vietā, lai saprastu, ko patiešām ir atļauts darīt, bet ko nē, bērns mēģina ar savu uzvedību pārbaudīt šīs robežas, ko noteikuši vecāki.

Vecāku klusēšana bērnam nedod iespēju apdomāt un paanalizēt savu uzvedību, izdarīt ticamus secinājumus. Ignorēšana iedarbojas uz bērna emocionālo stāvokli un vienlaikus arī liecina par vecāku emocionālo noraidījumu, it kā nosvītrojot bērna personību.

"Tāds tu neesi vajadzīgs" – lūk, ko, visticamāk, bērns nolasīs šajā vecāku klusēšanā. Viņš priekš sevis izdarīs secinājumu – "Esmu slikts, mani nemīl". Ar šādām darbībām vecāki samazina bērna pašvērtējumu, māca sevi nepieņemt, nemīlēt, padara bērnus psiholoģiski vājus un neaizsargātus. Bet tas, savukārt, nemāca pašu galveno – kas jādara, lai labotu situāciju, kuras dēļ ar viņu nesarunājas tuvs cilvēks.

Daudzi vecāki uzskata, ka visiedarbīgākais veids, kā līdz bērnam novirzīt informāciju, ir – "aizkliegties" līdz viņa sirdsapziņai. Turklāt, pēc viņu domām, jo skaļāka skaņa, jo ātrāk sagaidāms rezultāts.

Mūsu dzīve ir pārpilna stresa. Bieži vien dienas beigās no darba ir iekrājies tāds nogurums un spriedze, bet kliegšana "atbrīvo" no sakāpinātajām negatīvajām emocijām. Uz priekšnieku, uz "vajadzīgajiem" cilvēkiem, cienījamiem ļaudīm un pieaugušiem radiniekiem nedrīkst "norauties". Toties uz paša bērniem, kuri nelaikā pagadījušies ceļā, daudzas mammas un tēti pilnīgi mierīgi atļaujas uzkliegt.

Svarīgi atcerēties, ka kliegšana vienmēr izraisa izbīļa reakciju – kaut uz sekundi – ikvienam cilvēkam, pat pieaugušajam un pieredzējušam. Bet ko gan vispār runāt par mazu bērnu!

Aiz izbīļa seko bremzēta psiholoģiskā aktivitāte, tāda kā pamiršana, tā dēvētā iedomātās nāves reakcija. Pilnīgi skaidrs, ka šādā stāvoklī bērnam ir grūti saprast, ko no viņa vēlas, jo arī intelektuālā aktivitāte ir samazināta.

Spiediens, kas tiek izdarīts ar skaļu būkšķi, obligāti atsauksies viņa uzvedībā attiecībā pret apkārtējiem: viņš kļūs aizkaitināms, kautrīgs, noslēgts, bet attiecībās ar daudz vājākiem – despotisks un agresīvs. Jo šajā gadījumā bērns izdara vēl vienu secinājumu par dzīvi: kurš kliedz, tas arī ir stiprākais, tam arī ir taisnība.

Pieaugušo dzīvē šāds bērns sevi noliegs un neieredzēs, pat ja vecāki viņu nav rājuši, bet vienkārši nav runājuši ar bērnu par savu mīlestību. Jo ikviens cilvēks psiholoģiskā aspektā ar sevi dara to, ko ar viņu ir darījuši viņa vecāki bērnībā. Jeb ir tāds teiciens – mēs visi nākam no bērnības!

Diemžēl daži vecāki var būt ļoti rupji un neizvēlēties izteicienus, kad viņus, piekusušus, mājās pārsteidz bērnu izgājieni: "Kā bez rokām, atkal ūdeni izlēji!", "Paskaties uz sevi! Šķobies kā pērtiķēns! Mācies labas manieres!"

Šī soda veida būtība ir dominēt pār daudz vājāku cilvēku. Visbiežāk, lai ātri panāktu "pareizo" uzvedību no bērna. Strādā? Nelielas izmaiņas bērna ārējā uzvedībā (ja vien šī metode netiek pielietota katru dienu) patiešām var novērot. Bet jautājuma cena ir ļoti iespaidīga – tie ir milzu zaudējumi vecāku un bērnu savstarpējām attiecībām.

Šī soda metode bērnā provocē aizvainojumu, uzticēšanās pieaugušajiem zaudēšanu, bailes būt tiešam un spontānam (jo tas var novest pie tā, ka tu vari nokļūt muļķīgā situācijā, kuru izsmies).

Pats briesmīgākais, ka šādas sodīšanas rezultātā nerodas dziļa izpratne, kādēļ nedrīkst rīkoties vienā vai citādā veidā. Un tā vietā rodas bailes no soda un vēlēšanās par jebkuru cenu neizskatīties kā muļķim, nu vismaz pieaugušo acīs.

Bērns sāk no pieaugušajiem slēpt savas problēmas, kļūdas. Viņš var melot un izvairīties no tiešiem, atklātiem skaidrojumiem, atteikties no savas pozīcijas. Bērns var kļūt vadāms, bez gribasspēka, kurš viegli var tikt pakļauts svešu cilvēku negatīvai ietekmei.

Mēdz gadīties, ka mammas un tēti bērna uzvedību sāk apspriest sabiedriskā vietā un bērna klātbūtnē.

Pieaugušie izvēlas šādu publisku sodīšanu tādēļ, ka iekšēji jūtas bezspēcīgi un nespējīgi ietekmēt situāciju. Dažreiz savu lomu nospēlē satraukums, bet dažreiz arī pilnīga bērna nepieņemšana.
Šādu sabiedrisku "sapulču" mērķis ir – bērnā izsaukt kauna sajūtu.

Ko bērna audzināšanai dod šāds soda veids? Visbiežāk – neko. "Visa pasaule ir pret mani" – lūk, ko bērns iekšēji pārdzīvo. Viņam rodas vēlme sevi aizstāvēt, paslēpties un protestēt, rodas vēlme, lai tikai viss ātrāk beigtos.

Bieži vien šāda sodīšana rada dziļu psiholoģisku traumu. Šī metode absolūti nekā neietekmē jaunu, dzīvespriecīgu domu rašanos bērna sirdī, nesniedz pareizo notikušā novērtējumu.

Svešu aculiecinieku piesaistīšana liecina, ka starp vecākiem un bērnu nav izveidojusies vai jau ir pazaudēta savstarpējā sapratne. Tāpat tas var liecināt, ka ģimenē kopumā ir novērojamas dziļas problēmas savstarpējās attiecībās, kas ir vēl sliktāk, un liecina par pieaugušo absolūtu vienaldzību pret bērna jūtām un pārdzīvojumiem.

Mammas un tēti savus "mērus" var noteikt ne uz vienu dienu. Izvēloties šādu soda veidu, īpaši attiecībā pret aktīviem, kustīgiem bērniem, ar grūtībām regulēt savu uzvedību, visbiežāk vecākus virza vēlme, "lai bērns labāk atcerētos, ka tā uzvesties nedrīkst!". Bērns to patiešām atceras uz ilgu laiku, bet tikai ko?

Ilgstoša sodīšana par vienu bērna izgājienu var kļūt par iemeslu personības traucējumiem, attiecību sagraušanai starp bērnu un vecākiem, īpaši, ja tiek runāts par jaunāko klašu skolēniem, un vēl jo vairāk par pirmsskolas vecuma bērniem.

Tas, kas pusaudzim var kļūt par stimulu iekšējām pārmaiņām, jaunākā vecuma bērniem izrādās graujošs.

Jaunāko klašu skolēniem laiks iet lēnāk, bērns dzīvo pašreizējā brīdī, viss, kas ar viņiem notiek patlaban, ir tikai vienu reizi un uz visiem laikiem. Tādēļ ilgstoša sodīšana tiek uztverta kā "sods uz mūžu".

Ja bērnam netiek dota iespēja palūgt piedošanu un apskauties ar vecākiem, viņiem tās ir īstas mocības, kurām nav gala. Bērns uz ilgu laiku atcerēsies tās iekšējās sāpes, kad viņam tiek liegta vecāku mīlestība, viņš jutīsies vientuļš un bērnam parādīsies bailes. Tas, savukārt, var novest pie nervozitātes, trauksmes.

Protams, pēc sodīšanas tomēr atnāk piedošana, bet iespaidi no ilgstošas sodīšanas vienalga vienmēr būs stiprāki, nekā atmiņas par miera izlīgšanu.