Deviņas galvenās 'toksisku' vecāku pazīmes

Tādus vecākus amerikāņu rakstniece Hollija Čavesa sauc par "toksiskiem". Bet, lai saprastu, vai arī tu nepiederi tieši pie šāda tipa vecākiem, portāls "Mama-likes" aplūko deviņas galvenās "toksisku" vecāku pazīmes.

Parasti vecāki saviem bērniem kļūst par atbalstu, viņi bērnam ļauj noprast, ka mīl viņu vienkārši tāpēc, ka viņš ir. Pie šādiem vecākiem bērns var vērsties jebkurā brīdī, pastāstot par saviem pārdzīvojumiem, bailēm, panākumiem vai nepatikšanām. Viņi visu saprot, uzklausa un atbalsta.

"Toksiski" vecāki nepieņem vājumu un gaušanos, cenšoties turēt bērnus "stingros grožos". Ja esi vainīgs, tad tiksi sodīts. Kaut kas neizdevās – tavas problēmas, pats tiec galā.

Mīnuss. Sekas tam būs tādas, ka bērni padosies jebkuru grūtību priekšā. Viņi nespēs sevī atrast spēku, lai tiktu pāri pat visvienkāršākajām dzīves situācijām.

"Toksiski" vecāki ir pārliecināti, ka bērna slavēšana viņu tikai izlutinās. Un jebkuru kļūdīšanos pavada kritika, pārmetumi un pat pazemojumi. Turklāt šie vecāki uzskata, ka tā tikai bērnam dara labu.

Šādās ģimenēs vecāki var sodīt bērnus par kādiem izgājieniem vai nerātnībām, izmantojot aizvainojumus un pat fizisku spēku. Bet problēma ir tāda, ka viņi savu reakciju uzskata par attaisnojamu, un situāciju pagriež tā, lai itin visā vainotu bērnu. Tāpēc bērnam nekas cits neatliek, kā piekrist viņiem, uzņemoties visu vainu uz sevi.

Mīnuss. Bērns aug, pastāvīgi piedzīvojot vainas sajūtu. Tādēļ, esot jau pieaudzis, viņš attaisnosies jebkurās situācijās (pat vistrakākajās), uzskatot par vainīgu tikai sevi.

"Toksiski" vecāki ir pārliecināti, ka bērnam nav tiesību dusmoties, apvainoties vai raudāt. Bet bērni taču ir tādi paši cilvēki, kuriem piemīt viss emociju spektrs un arī viņi tās vēlas izlādēt, gluži tāpat kā pieaugušie. Viņi taču nevar tikai priecāties un smieties!

Mīnuss. Apātija, depresija. Jo šie bērni taču ir pieraduši visas negatīvās emocijas paturēt sevī. Viņi nezina, ka drīkst raudāt, izkliegties vai, galējā gadījumā, izlaist no sevis dusmas, saplēšot nemīlēto krūzīti.

"Toksiskiem" vecākiem vienmēr prioritāras būs paša vēlmes un vajadzības, bet bērns "var arī pagaidīt".

Mīnuss. Šādās ģimenēs bērni neprot just un izprast sevi. Viņi nav spējīgi ņemt vērā savas vēlmes, un balstās tikai uz citu cilvēku vajadzībām.

Baidīties un cienīt vecākus – šīs ir divas dažādas lietas. Bet "toksiskas" mammas un tēti nekad neizdala šos divus jēdzienus atsevišķi. Viņi ir pārliecināti, ka bērnus ir jātur "grožos".

"Mēs tevis dēļ darījām visu! Sev liedzām, lai tikai tev nopirktu… Bet tu izaugi tik nepateicīgs!" mēdz atkal un atkal atkārtot šādi vecāki. Turklāt "toksiski" vecāki bērnu "knābās" par katru sīkumu: klausās ne to mūziku, izvēlējies ne to draugu, negrib mācīties par pavāru…

Mīnuss. Bērns aug ar pārliecību, ka viņam ir pienākums pret vecākiem, ka viņam itin visā ir jāpaklausa (jāpakļaujas), kā dara tikai tā, kā saka vecāki.

"Toksiski" vecāki bērna istabā var ieiet bez klauvēšanas, pieprasa apskatīt bērna saraksti telefonā vai sociālajos tīklos, noklausās sarunas. Proti, pilnībā kontrolē viņa dzīvi, pat personīgo. Viņi uzskata, ka tādā veidā bērns ir pasargāts.

"Toksiski" vecāki kā vienu no soda veidiem izmanto ignorēšanu. Viņi var klusēt un izlikties, ka bērns nemaz neeksistē. Bet viss tikai tāpēc, ka bērns nav paklausījis, pablēņojies. Bet var taču paskaidrot, ka tagad tu dusmojies, ka tev nepieciešamas pāris minūtes laika, lai nomierinātos un pēc tam jūs abi parunāsiet.

Mīnuss. Samazināta pašvērtība un pastāvīga vainas izjūta vecāku priekšā.

Ja saproti, ka dažreiz arī tu uzvedies kā "toksisks" vecāks, ir vērts aizdomāties. Ir taču daudz vieglāk neizmantot šādas "indīgas" metodes, nekā pēcāk censties labot to radītās sekas.