Rausta valodu, jo bail no mātes. Par runas traucējumiem bērniem un pieaugušajiem

Ārsta skatījumā, stostīšanās ir jauktas izcelsmes veselības problēma, neiroze, kas var būt bērniem, pusaudžiem un arī pieaugušajiem. Runas traucējumi mēdz sākties agrā bērnībā, bet ārste Ināra Roja norāda, ka tā nav tikai bērnu problēma – uz konsultācijām nāk arī pusmūža gados.

Problēmas cēlonis parasti nav viens vienīgs. Var būt pēkšņi pārdzīvojumi agrā bērnībā, piemēram, izbīlis no suņa. Bērnus ļoti iespaido vecāku strīdi, dusmas, agresija. Tagad Latvijā aktuāls temats ir ne tikai emocionāla, bet arī seksuāla vardarbība pret bērnu. Ja to piedzīvo, bērniņš, protams, klusē, neko nestāsta. Vardarbība ir arī skolā un interneta vidē. Bērni savos izteikumos mēdz būt nežēlīgi, pazemo cits citu. Bērnā upurī pārdzīvojumi izraisa satraukumu, valodas rausti, runas un elpošanas traucējumus, depresiju, domas par to, ka esmu ar problēmām, nevienam neesmu vajadzīgs. Var būt pat pašnāvības mēģinājumi.

"Bija gadījums, kad stostīšanās attīstījās divpadsmitklasniecei, kurai bija jābeidz skola. Meitenei sāka izpausties neirotisks runas defekts pēc tam, kad viņa tika pakļauta fiziskai seksuālai vardarbībai gan skolas vidē, gan mājās no tēva. Pārdzīvotās psihiskās un ķermeniskās traumas rezultātā jaunietei bija gan stostīšanās, gan uzmācīgas bailes, trauksme," piemēru min ārste.

Psihogēniska stostīšanās, elpošanas, mēles un lūpu muskuļu krampji var izpausties arī augstskolā studiju laikā, izdegšanas un hroniska noguruma gadījumā.

Gadās, ka viens no vecākiem ir stostījies, tāpēc bērnam uz to ir ģenētiska tendence. Piemēram, arī hiperaktīvu bērnu vecāki savā jaunībā nereti bijuši tādi. Tas pats attiecas uz stostīšanos. Vecāki to aizmirst, noliedz, retos gadījumos atzīst.

Stostīšanos var izraisīt galvas trauma vai slimība, piemēram, neiroinfekcija. Ir psihiskas saslimšanas, kas rodas pēkšņi pieaugušā vecumā. Pie vainas var būt arī onkoloģiska kaite – veidojums smadzenēs vai noteiktos nervu centros, kuri ir atbildīgi par valodu. Dažkārt smēķētājiem veidojas ļaundabīgi mēles audzēji, kas ietekmē runasspējas.

Runas traucējumu pamatā var būt hroniska atkarība no alkohola lietošanas, kas veido toksiskus galvas smadzeņu bojājumus. Dzirdēts, ka citi tieši iedzer kaut ko grādīgu, lai atslābinātos un vairs nestostītos. Metodes ir dažādas, teic ārste, bet alkohols noved pie nervu centru bojāejas, tāpēc tas nav risinājums.

Mūsdienās ir aktuāla skaļas mūzikas klausīšanās, visapkārt ir dažādi trokšņi. Arī tie var veicināt dzirdes un runas problēmas.

"Liela loma ir tuvībai ar māti. Sieviete iznēsā bērnu, tādēļ svarīgs ir grūtniecības periods. Viņai jābūt psiholoģiski nobriedušai. Mēdz būt, ka grūtniece neieredz savu stāvokli, bērnu nemaz nevēlas. Tikai vēlāk ārsta un mammas sarunā atklājas, ka viņa vēl aizvien negrib bērnu. Sieviete nav tikusi galā ar negatīvajām emocijām, iespējams, pati bērnībā cietusi. Pie vainas var būt dažādi notikumi," vērtē ārste.

Bērns jūt, ja viņu nevēlas. Ja mamma nav auklējusi, dziedājusi šūpuļdziesmu, bērnam tas paliek atmiņā. Viņš pēc mammas sejas pamana, vai viņa smaida vai ir dusmīga.

Koordinējošā galvas smadzeņu garoza, runas centri, emocionālie centri izvietoti galvas smadzenēs un ir savstarpēji saistīti. Ir, piemēram, emocionālā atmiņa, kas ietekmē emocionālos runas centrus. Kad runājam, strādā motorika reizē ar emocijām. Jebkurš ir piedzīvojis situāciju, kad paliek bez vārdiem, jo tā pārsteidzis dzirdētais vai kāds notikums.

"Bērns īpaši sāpīgi var uztvert, ja viņam, piemēram, ir dzimšanas diena, bet vecāki dodas uz kādu citu pasākumu. Atstāj mājās vienu pašu, iespējams – tumsā. Bērns vēro, kā aiz loga šūpojas zari… raud, baidās… Vecāki domā, ka bērns jau ir pieaudzis, bet līdz īstai pilngadībai viņš ir bērns. Ja ilgstoši ir paaugstināts trauksmes fons, viņš viegli gūst izbīli," atklāj Ināra Roja.

Vecāki nepietiekami kontrolē, ko atvases skatās un dara interneta vidē. Mazie viegli atrod vardarbīgu, šausminošu informāciju, kas paredzēta psihiski līdzsvarotam pieaugušajam. Tas bērnā var izraisīt apjukumu, pēkšņu stostīšanos, murgainus sapņus, jo smadzenes vēl tikai turpina pilnveidoties, tām nav dzīves pieredzē balstīta emocionālā rūdījuma un sapratnes.

Cilvēka ilgtermiņa atmiņā uzkrājas arī visa negatīvā pieredze: vardarbība mājās, filmās, apkārtējā vidē. Ja negatīvo iespaidu ir par daudz, var būt dažādi nelabvēlīgi iznākumi. Smadzenes nespēj izturēt pārāk lielu slodzi. Kad bērnam jau sākušās uzvedības problēmas vai psihes traucējumi, vecāki attopas, ka nav bijuši pietiekami vērīgi.

Bērns var noslēgties, taču pēc laika kļūt agresīvs pret vecākiem vai skolasbiedriem. Tā ir kā kompensācija par visu pārdzīvoto. Gadās, ka tikai bērna izmisuma uzvedība vai rīcība liek vecākiem aptvert situācijas nopietnību.

Ja bērnam jau ir runas traucējumi, tad lielāku trauksmi spēj provocēt vecāku pārmērīgs satraukums, nervozums. Piemēram, puika, kurš stostās, grib dziedāt vai piedalīties kādā nodarbībā, bet māte teic, ka viņu jau nekur nepieņems. Zēns gūst psihotraumu, jo, redz, ir sliktāks par citiem.

Negatīvu ietekmi rada mākslīgais perfekcionisms, kas valda mājas vidē, skolā, masu medijos. Katrs grib būt stiprākais, skaistākais, gudrākais, un tas rada pārāk augstas prasības. Mamma, piemēram, satiekas ar draudzeni un stāsta viņai: "Tu jau zini, mans bērns ir ar psihisku defektu…" Bērns jau no piecu gadu vecuma uztver visu apkārt notiekošo. Viņš dzird, klausās un tiek traumēts.

Arī skolotāju neiecietīga reakcija var atstāt negatīvu ietekmi. Skolotājam jābūt pacietīgam, jāizskaidro klasei, ka katrs ir unikāls un vienlaikus citāds – kādam ir redzes traucējumi, citam valodas problēmas.

"No savas pieredzes nevarētu teikt, ka stostīšanās biežāk rastos 2–5 gadu vecumā, kā mēdz runāt. Arī zēniem to nenovēroju biežāk. Šie traucējumi var izpausties abu dzimumu pārstāvjiem, un vecums ir ļoti dažāds," teic Ināra Roja. "Mūsdienās nav svarīgi, kam stostīšanās attīstās biežāk. Tā nav nekāda epidēmija."

Runas traucējumus var novērst. Pat ja pilnībā neizārstē no stostīšanās, pacients var pilnvērtīgi mācīties, strādāt un darboties, apstiprina ārste hipnoterapeite.

"No stostīšanās var atbrīvot, bet ja pieaugušais, piemēram, bezatbildīgi turpina smēķēt divas trīs paciņas dienā, tad var veidoties slimība, kuras rezultātā viņš atkal sāk stostīties. Veselība ir atkarīga no tā, kā pacients un viņa tuvinieki piedalās ārstēšanā. Tie, kas atmet ar roku, patiesi nespēj izārstēties."

Lai risinātu stostīšanos, sākumā jāvēršas pie ģimenes ārsta. Tālāk nozīmē vizīti pie neirologa, logopēda, psihoterapeita, ārsta hipnoterapeita.

Hipnoterapijas laikā jebkuram pacientam atveras iztēles ekrāns. Cilvēks atbrīvojas no negatīvas pašiedvesmas. Ir bērni, kas grib dziedāt korī vai ansamblī. Seansa laikā izjūt, ka dzied, nestostās. Pēc tam atver acis un patiesi sāk dziedāt – bez stostīšanās. Piedzīvojot ko tādu, mazinās bailes un trauksme. Dziedāšana, pareizas elpošanas apgūšana ir terapija, jo pacients iemācās izdziedāt vārdus izelpā, runāt izelpā. Turpretī stostīšanās laikā mēdz būt elpas krampji, elpošanas apstāšanās, kas rada vēl lielāku satraukumu, tādēļ pareizas elpošanas apguve ir ļoti būtiska. "Kad runājam, mēs taču elpojam. Ja kāds mūs nobaida vai sākam cītīgi, uztraukti domāt, elpu aizturam," piemēru min ārste.

Ārste stostīšanās ārstēšanai iesaka dziedāt, nodarboties ar sportu, pašdarbību. Neiesaka būt vien šaurā ģimenes lokā, noteikti vajag socializēties. Bērns, kas stostās, nav ar izteikti īpašām vajadzībām. Ir normāli, ja klasē ir dažādi skolēni – kādam ir sliktāka redze, dzirde, citam runa. Ir jāattīstās kopā ar citiem.

Ja laikus nemana stostīšanos un neveic ārstēšanu, tā izpaužas pieauguša cilvēka dzīvē. Var būt problēmas, piemēram, pāra seksuālās attiecībās – cilvēks kautrējas, jūtas mazvērtīgs. Reizēm viņš nespēj īstenot savas ambīcijas arī sociālā, profesionālā vidē, piemēram, iegūt kāroto darbu televīzijā vai uz teātra skatuves.

"Cilvēki mēdz meklēt palīdzību pie dziedniekiem, prāto, vai nav nolādēti," stāsta Ināra Roja. "Tā ir katra personīgā darīšana, kam viņš tic. Tomēr runas traucējumu gadījumā jāvēršas pie ārsta. Ja bērns stostās, viņam ir murgi, fantāzijas, halucinācijas, tas nenozīmē, ka viņš ir indigo bērns, kas atnācis no kosmosa. Bija gadījums, kad tēvs pateica: lai jau bērns stostās, viņš ir īpašs. Konkrētajam bērnam jau bija izteikta stostīšanās, emocionāli un elpošanas traucējumi. Psihoterapeitam bija jāstrādā arī ar tēvu, lai saprastu, kāpēc bērna veselības problēmas jārisina."