Astoņas atbildes par bērna nemitīgajiem 'kāpēc' jautājumiem

Aptuveni trīs līdz četru gadu vecumā bērnam sākas ļoti intensīvs sevis un apkārtējās pasaules izzināšanas process. Bērnam sāk parādīties interese par lietu kārtību, kopsakarībām, dažādām norisēm, tādēļ arī "kāpēc" jautājumi no bērna izskan bieži. Dažkārt vecāki saka, ka grūti nesadusmoties par šiem automātiskajiem jautājumiem, taču psiholoģe Aunīte norāda, ka tie tomēr nav automātiski. Bērna attīstībai tie ir ļoti būtiski, tādēļ vecākiem ieteicams būt iejūtīgiem un no "kāpēc" jautājumiem neizvairīties.

Ja vien pietiek laika un ir iespējams, uz bērna jautājumiem vajadzētu atbildēt divu svarīgu iemeslu dēļ:

Ja mamma vai tētis (vai ikviens cits pieaugušais, kuram bērns ir uzdevis jautājumu) nezina atbildi, godīgi var atbildēt: "Es nezinu, bet mēs varam kopā pameklēt atbildi." Atbildes var meklēt ne tikai internetā vai mājās pieejamās grāmatās, bet arī, ieplānojot laiku gājienam uz bibliotēku vai tematisko muzeju. Galvenais – ja apsolīts, to arī izdarīt.

Ja vecāks nezina atbildi uz jautājumu, atbildi var pavaicāt arī kādam citam ģimenes loceklim, taču to nedrīkst izmantot kā taktiku, lai tiktu vaļā no bērna – ai, es nezinu, ej paprasi otram vecākam.

"Jautājumi paši par sevi, visticamāk, būs tematiski un pat ļoti vietā," norāda speciāliste. "Runa var būt vienīgi par to, ka kādi ārējie apstākļi nav piemēroti atbilžu sniegšanai. Bērnam izrādes laikā var šķist ļoti būtiski noskaidrot, kāpēc kāds varonis kaut ko izdarījis vai pateicis. Tādā situācijā, ja vien iespējams, vecāks var īsi un klusi pačukstēt atbildi, taču uz tālākiem jautājumiem tomēr labāk atbildēt starpbrīdī vai pēc izrādes. Reizēm bērns ļoti vēlas uzdot jautājumus situācijās, kad mamma vai tētis ir aizņemti, piemēram, satikušies ar kādu sen neredzētu draugu vai radu un vēlas aprunāties. Tad bērnam var paskaidrot, ka vecāks ir saticis savu draugu, ar ko vēlas pabūt kopā. Un uz bērna jautājumiem atbildēs vēlāk. Un atkal – ja solīts, tas noteikti jāizpilda.

"Vēl kāda atziņa, ko vecākiem likt aiz auss, – neērtie jautājumi neērti ir tikai vecākiem, bērniem tie ir tikpat ikdienišķi kā pieaugušajiem maizes izvēle veikalā. Bērniem, uzdodot šos jautājumus, nav ne mazākās neērtības sajūtas," skaidro psiholoģe. Tas attiecas ne tikai uz intīma rakstura jautājumiem, bet arī uz tēmām, kas skar invaliditāti un cilvēka izskatu. Caur "neērtajiem jautājumiem" mēs varam izdarīt divas labas lietas – sniegt bērnam nepieciešamo informāciju, vienlaikus paplašinot vārdu krājumu, kā arī mācīt toleranci. Svarīgi atcerēties, ka nedrīkst bērnu kaunināt.

Tā var gadīties, ka vecāks jūtas noguris no jautājumiem, kuriem, šķiet, nav gala. Dažkārt no vecāka tas var prasīt lielu saņemšanos un iejušanos, lai jautājumus nepārtrauktu un bērnu neaizsūtītu spēlēties, jo ir svarīgi uz bērna jautājumu atbildēt uzreiz, ja vien tas ir iespējams. Noguruma situācijās var labi strādāt uzmanības novēršanas taktika. Piemēram, ja jūt, ka tūdaļ atvase sāks uzdot savus jautājumus, kādu jautājumu vecāks var pavaicāt pirmais – kā tev šķiet, kāpēc …? Tomēr šo taktiku nevajadzētu izmantot nemitīgi, lai tomēr bērnam būtu iespēja pavaicāt arī sev interesējošo.

Vēl situācijās, kad vecākam nav pārāk daudz laika, var izmantot darbību pastiprināšanas metodi. Piemēram, bērns vaicā, kāpēc debesis ir zilas. Mēs paskaidrojam un aicinām uzdot vēl kādu jautājumu par debesīm.

Bērni savus "kāpēc" (un ne tikai) jautājumus mēdz uzdot neparastās situācijās un veidā, reizēm izmantojot neprecīzus vai pat neatbilstošus vārdus. Tas var pieaugušajos raisīt smieklus. Un smieties drīkst. Taču vecākiem vajadzētu komentēt smieklu iemeslu – tu tik negaidīti uzdevi šo jautājumu, ka man sanāca smiekli. Es nesmejos par jautājumu, jo tas ir ļoti gudrs, bet man sanāca smiekli par vārdiem, ko izmantoji. Svarīgi, lai bērns saprot, ka nesmejamies par viņu, bet par situāciju.