Radu spiediens un citi psiholoģiskie šķēršļi, kas kavē grūtniecības iestāšanos: Līvas redzējums par neveiksmēm

"Kā jau es minēju, šī tēma ir ļoti sensitīva, intīma un ne visi ir gatavi par to domāt, kur nu vēl runāt ar kādu. Bet ar neveiksmīgām, arī mākslīgi apaugļotajām grūtniecībām, nespēju ilgāk par gadu palikt stāvoklī un citām problēmām, diezgan daudz un bieži saskaras pāri. Ne tikai uz sievieti šī tēma attiecas, bet arī uz vīrieti. Man šķiet, ka šāda veida informāciju, kuru esmu smēlusies pāra reproduktīvās sistēmas psihoterapijas apmācībā, būtu jāsniedz apkārtējiem. Jo nereti es saskaros ar šādām problēmām sev apkārt.

Arī man pašai ir diezgan liela pieredze un es zinu, kā ir, kad grūtniecība pārtrūkst, kā ir, kad bērniņš, kuru ļoti gaidi, nepiesakās, kā ir, kad ir jāveic piespiedu aborts. Protams, arī mana pieredze un izdzīvotais ir iemesls, kāpēc par šo tēmu domāju, kāpēc esmu vēlējusies to iepazīt, to mācīties un izprast cēloņus neveiksmēm. Ne vienmēr tas izdodas, bet ja nu…" tā savā blogā "Womanlywise" raksta Līva, kura vēlējās, lai ar viņas redzējumu par šo jautājumu iepazītos arī plašais "Cālis" lasītāju loks.

"Vēl pirms pāris gadiem nemaz nebiju aizdomājusies, ka arī šo tēmu ietekmē cilvēka psiholoģiskais stāvoklis. Protams, tagad tas šķiet loģiski, bet toreiz es klausījos ar lielu interesi.

Paralēli vizītēm pie dakteriem, ginekologiem, citiem speciālistiem, pie kuriem vēršas pāris pēc palīdzības, kad paši saviem spēkiem nespēj palikt stāvoklī vai iznēsāt bērniņu līdz galam, es ieteiktu arī aizdomāties par pāra psiholoģiskā stāvokļa izmeklēšanu, ja tā to varētu nosaukt. Šāda prakse pie mums Latvijā ir pavisam nesen. Kā jau pret visu jauno, cilvēkiem rodas piesardzība. To esmu novērojusi, arī runājot par šo tēmu. Un tas ir pilnīgi normāli. It sevišķi, ja aplūkojam tik smagu tēmu kā šī.

Ja abiem partneriem fiziski viss ir kārtībā, bet viņiem tomēr ceļā pie bērniņa gadās dažādi misēkļi, es ieteiktu abiem apdomāt savus, iespējams, apzinātos, neapzinātos psiholoģiskos šķēršļus, kas stāv pretī. Tādi vienmēr uzrodas, ja ļaujam sev patiesi atbildēt uz jautājumiem – kas ir tas, kas mani attur?! No kā es baidos, kāpēc man nesanāk?! Sniegšu piemērus, lai būtu vieglāk saprast.

Piemēram, sieviete vai vīrietis, kurš patiesībā bērnu nemaz nevēlas, bet tā kā to tik ļoti grib partneris vai arī apkārtējie radinieki, draugi, sabiedrība sagaida bērna radīšanu uzreiz pēc kāzām vai ilgākas būšanas kopā, "uzliek" nopietnu spiedienu uz pāri un viņi abi, pat līdz galam neapzinoties savu nevēlēšanos, ļoti aktīvi cenšas palikt stāvoklī, apmeklē visus iespējamos dakterus, lai tikai tiktu pie bērna.

Vai arī, piemēram, sieviete, kura bērniņu vēlas radīt reģistrētā laulībā, bet partneris apprecēt sievieti neuzskata par vajadzīgu, var traucēt pārim radīt pēcnācējus. Jo sieviete, iespējams, nejūtas droši šajās attiecībās, krāj sevī aizvainojumu, dusmas uz partneri, baidās par viņu abu nākotni utt., var būt nopietns šķērslis bērniņa ieņemšanai vai iznēsāšanai līdz galam.

Tāpat dzirdēju no pasniedzējas vienu piemēru, ka sieviete nespēja palikt stāvoklī ilgu laiku (ilgs laiks skaitās vairāk par gadu) tikai tāpēc, ka viņai nepatika vīramātes pārlieku lielā kontrole jaunās ģimenes ikdienā. Un tā kā vīramāte tik ļoti gribēja mazbērnus, tad nepalikšana stāvoklī varēja būt vienīgais veids, kā sievietei atgūt kontroli pār savu dzīvi. Šis izklausās diezgan amizanti, bet arī tā mēdz notikt.

Tāpat iemesls var būt lielas bailes par to, kā sieviete tiks galā, kad piedzims bērniņš, kā bērniņš ietekmēs attiecības, kāda dzīve būs turpmāk, bailes par finansēm arī vīrietim var apstādināt vai traucēt visu radīšanas procesu.

Nepatīkama, traumatiska pieredze ar pirmā bērniņa dzimšanu, dzemdībām, piedzīvotā pēcdzemdību depresija. Tāpat arī biedējoši stāsti par grūtniecību, dzemdībām, ar kuriem kāds dalījies, var radīt nopietnas bailes, kuras, savukārt, sievietei neļauj atslābt un palikt stāvoklī vai arī grūtniecību apstādina. Stress, smags, ne tikai fizisks, bet arī emocionāli nogurdinošs darbs "izsūc" visus spēkus, saasināti konflikti, neatrisinātas attiecības, nogurums, neveselīgi ēšanas ieradumi – tas viss atstāj iespaidu uz sievietes reproduktīvās sistēmas darbību. Arī vīrieti šie faktori ietekmē.

Vēl arī, piemēram, sieviete vēlas realizēt sevi darba vidē, bet viņā "dzīvo" uzskats, ka sievietei obligāti ir jārada bērns, ja jau ir apprecējusies. Bet patiesībā nemaz nevēlas bērnus. Un tas ir pilnīgi normāli, ka nevēlas. Bet atzīt sev to ir nepieciešama drosme, vēl jo vairāk, ja apkārtējie tik ļoti gaida bērnus.

Sniegšu vēl vienu piemēru – sieviete, lai arī jau pieaugusi, iekšēji var būt emocionāli nenobriedusi (maza meitene) un apprecējusies tāpēc, ka savā vīrā ir saredzējusi tēvu. Tā kā viņai tēvs bērnībā ir ļoti pietrūcis, tad šīs attiecības ar vīru neapzināti tiek pārvērstas par meitas-tēva attiecībām, kur abi partneri neatrodas vienādās pozīcijās, bet gan vecāku bērnu attiecībās. Pati ļoti spilgti esmu redzējusi šādu piemēru, un tieši šis iemesls traucē ieņemt un iznēsāt bērniņu līdz galam, kaut arī abiem fiziski viss ir kārtībā un ir apmeklēti visi labākie dakteri.

Vai arī tikpat labi arī sieviete/vīrietis var būt par vecākiem saviem vecākiem, uzņemoties atbildību, balstot savu vecākus un kārtojot viņu dzīvi. Emocionāli sanāk, ka sievietei/vīrietim jau ir bērni, par kuriem jārūpējas un viņu pašu bērniņam vairāk nav vietas.