10 pierādīti fakti par to, ka bērni pasauli uztver pavisam citādāk  (1)

Kā bērna domāšana atšķiras no pieaugušā un vai bērniem vispār būtu jāmāca viss, ko prot pieaugušie, vai dažas spējas tiek mantojumā jau kopš dzimšanas? Par to jeb 10 pārsteidzošus faktus, kas pierāda, ka bērni pasauli uztver pavisam citādāk nekā pieaugušie, aplūko portāls "Listverse".

Bērniem ir sarežģīti atšķirt fantāziju no realitātes. Viņi var būt patiesi pārliecināti, ka tas, ko viņi ir iztēlojušies, patiešām notiek.

Ja tu bērnam palūgsi aprakstīt kādu iztēlotu notikumu, bet pēc tam nopietni par to pavaicāsi pēc kāda laiciņa, bērns noticēs tam, ko pats ir izdomājis.

Ja tavā acu priekšā kāds ir paslēpis priekšmetu, bet pēc tam pēkšņi to pārvietojis citā vietā, tu bez grūtībām varēsi atbildēt, kur tas palicis. Tas ir acīmredzami.

Tomēr, ja tu slēpsi bērnu rotaļlietu, piemēram, zem salvetes, lakatiņa vai segas, ļaujot bērnam to redzēt, bet pēc tam mantiņu pārvietosi zem citas salvetītes, bērns to neatradīs. Šķiet nereāli, bet tieši tā tas ar bērniem notiek aptuveni līdz gada vecumam.

Kāpēc? Pirmais šo efektu pamanīja psihologs Žans Piažē. Viņš parādīja, ka līdz noteiktam vecumam bērni reaģē tā, it kā no viņa redzesloka pazudušais vispār pārstātu eksistēt.

Pēc Piažē domām, objekta stāvokļa izpratne visiem nav dota no dzimšanas. To, ka priekšmeti eksistē arī bez mūsu to uztveres, mēs sākam saprast, tikai pieaugot.

Lūk, te interesants video, kurš skaidri pierāda šajā punktā pieminēto atšķirīgo uztveri!

Nav noslēpums, ka bērnam iemācīties svešvalodu ir daudz vieglāk. Jo vecāki mēs kļūstam, jo vairāk pūļu mums nākas pielikt, lai apgūtu sarunvalodu. Bet, piemēram, bērni no divvalodīgajām ģimenēm var vienlaikus ar panākumiem sarunāties divās valodās, neraugoties uz to, ka nav veikta nekāda speciāla apmācība.

Zinātnieks-lingvists Naoms Čomskijs izvirzīja ideju par universālo gramatiku un pieļāva, ka ikvienai valodai ir kopīgs sintaktisko noteikumu kopums, kas ir "iebūvēts" mūsu smadzenēs kopš dzimšanas. Viņš pieļāva, ka pastāv kaut kāds kopīgs instruments, kas saista visas valodas, un bērni, izskatās, precīzi saprot, ka gandrīz visi teikumi veidojas pēc principa "priekšmets-darbības vārds-objekts". Loģika, pēc kuras mēs veidojam teikumus, ir dabas un mūsu smadzeņu bioloģisko īpašību diktēta.

Pieaugot spēja apgūt valodas kļūst daudz vājāka. Pastāv dažādi viedokļi, kad visvieglāk tiek uztverta svešvaloda. Kāds uzskata, ka līdz 18 gadu vecumam, bet vēl kāds, ka šī spēja samazinās jau ap deviņu gadu vecumu.

Ja no platas glāzes pārlies ūdeni augstā glāzē, tu esi pārliecināts, ka ūdens glāzē ir tieši tikpat daudz, jo neviens to nav nedz atlējis, nedz pielējis.

Zinātnieki uzskata, ka jau pāris stundas pēc dzimšanas bērni ir spējīgi atšķirt mātes seju no citiem cilvēkiem. Bet, lai pilnībā adaptētos cilvēku seju uztveršanā, bērnam pietrūkst pieredzes un laika. Viņš ir spējīgs notvert daudz mazu detaļu un atšķirt emocijas, bet citas rases cilvēku sejas viņš nespēj atšķirt.

Līdz 11 gadu vecu bērnu domas pamatā ir balstītas uz konkrētu realitāti. Bērni nespēj pieņemt kaut kādas darbības un izdomāt par tām iztēlotas problēmas, un ne īpaši labi tiek galā ar abstraktu spriedelējumu saprašanu.

Kad psihologs Rūdolfs Šafers palūdza deviņus gadus veciem bērniem padomāt, cik būtu lieliski uz ķermeņa izvietot trešo aci, visi norādīja uz savu pieri, lai gan šī atbilde bija pietiekami bezjēdzīga, jo zem pieres taču jau ir divas acis. Tomēr 11 gadus veci bērni jau bija spējīgi aizdomāties par abstraktām lietām, un sāka piedāvāt citus risinājumus, piemēram, rokas, lai kaut ko redzētu aiz stūra vai aiz muguras.

Zīmēšanas tehnika bērniem ir sliktāka nekā pieaugušajiem: viņiem ir ne līdz galam attīstīta motorika, un bērni pagaidām nevar stingri rokā noturēt zīmuli vai otiņu.

5-7 gadus vecie bērni uzzīmēja krūzīti ar osiņu, lai gan tā nebija redzama, bet vecākie bērni uzzīmēja acīmredzamo. Te arī ir atšķirība starp bērniem un pieaugušajiem. Ja pieaugušajam palūgs uzzīmēt tieši to, ko viņš redz, visticamāk, viņš nezīmēs krūzīti ar osiņu. Bet bērni zīmē, jo zina, ka tai tur jābūt.

Droši vien, ka tev ir sava personīgā izpratne par morāli. Tu saproti, cik svarīgi ir darīt labus darbus vai ievērot likumus, un, iespējams, tu saproti, ka dažreiz šos noteikumus iespējams pārkāpt.

Bērna spriedelējumi par morāli ir vienkāršāki. Pašiem mazākajiem tie ir balstīti uz to, kā izvairīties no soda. Vēlāk spriestspēja attīstās, un bērns sāk apzināties, ka pareizais uzvedības veids ir tas, kurš tiek apbalvots. Bet ar laiku spriešana vēl attīstās, pārvēršoties morālos argumentos, kā vairumam pieaugušo.

Vienā no pētījumiem par šo tēmu bērniem tika uzdots vienkāršs jautājums: kas ir sliktāk, nejauši sasist daudz briļļu, vai vienas, bet izdarīt to speciāli. Pieaugušajiem ir skaidrs, ka otrs gājiens ir sliktāks, jo tas tika darīts ļaunos nolūkos. Bet vairums mazu bērnu atbildēja, ka tas, kurš sasita vairāk briļļu – izdarīja sliktāko gājienu, jo nodarīja vairāk kaitējuma.