Tēva instinkts – vai tam ir kāda līdzība ar mātes instinktu  (2)

Jautājumu par šo tematu ir daudz, bet, pirms izvirzīt vīriešiem kādas pretenzijas, ir vērts tikt skaidrībā par galvenajām lietām. Par to visu portālam "Parents" stāsta psihologs Anatolijs Dobins.

Ar mammām viss ir skaidrs, iedzimtais mātes instinkts pastāv, tas ir, un tā ir norma, bet tā trūkums, visticamāk, ir kādas psiholoģiskas problēmas sekas. Bet iedzimts tēva instinkts ir absurds. Piekritīsiet taču, ka tēvs pilnīgi mierīgi var būt tēvs daudziem bērniem un par to pat nenojaust. Vai arī aizmirst par to eksistenci. Ko, protams, nevar sacīt par māti. Bērna un mātes saikne ir tik cieša un stipra kopš paša sākuma. Ir pietiekami pateikt, ka šīs divas būtnes tik ilgu laiku bijušas kā viena. Nekā tamlīdzīga starp tēvu un bērnu nenotiek, tādēļ nav nekā pārsteidzoša, ka daudzi tēvi sākumā jūt pat tādu kā atsvešināšanos pret jauno ģimenes locekli.

Daudzi vienkārši nesaprot, kas tā ir par būtni un ko ar to iesākt. Turklāt jaundzimušais nesarunājas, nekādi nesadarbojas ar tēvu. Jā, un pat īpaši neko no viņa negaida! Mammai taču ar bērnu ir pilnīgi citādāka psiholoģiskā saikne, nekā tēvam ar bērnu. Tā ir daudz mazāk orientēta uz vārdiem, bet vairāk uz sajūtām, uz fizisko kontaktu. Dažreiz tēvs pat baidās jaundzimušo paņemt rokās: "Es viņam nodarīšu pāri! Bet ko ar viņu darīt?! Kā pareizi turēt? Viņš kliedz!" Un šajā visā vīrietis izjūt bezspēcību, apzinoties, ka mazulim, lai viņš nomierinātos, lai tiktu pabarots, pirmkārt, fizioloģiski nepieciešama māte, un tikai viņa var apmierināt šīs viņa prasības un vajadzības.

Jūtas, kas rodas vairumam tēvu šajā sākumposmā – pēc mazuļa ienākšanas ģimenē – var raksturot šādi: no prieka par mazuļa piedzimšanu līdz sarūgtinājumam un savu funkciju nesaprašanai. Īpaši spilgti, protams, tas vērojams pēc pirmdzimtā nākšanas pasaulē.

Bet ir taču arī tādi tēvi, kuri uzreiz pieslēdzas mazuļa aprūpes procesam…

Mēdz būt tēva instinkta simulācija, kuru tēvi izmanto, lai mīļotā būtu mierīga: "Nenervozē viss ir labi, esmu blakus un mīlu jūs abus". Bet tas, pirmkārt, ir adresēts sievietei, nevis bērnam, visbiežāk aiz šāda vēstījuma ir ļoti maz tieši tēva jūtas, kuras vīrietim rodas nevis uzreiz, kā sievietei, bet, kā likums, ar laiku un mazuļa pieaugšanu.

Tēvam šis process, lai pieķertos bērnam, noris daudz lēnāk. Tas, ka tēvam jūtas pret bērnu parādās ne uzreiz pēc viņa piedzimšanas, ir saistīts ne tikai ar fizioloģiju, bet arī vīrieša statusu. Tēvs – tā ir daudz sociālāka būtne nekā sieviete, proti, lai vīrietis kļūtu par tēvu, viņam ir nepieciešama sabiedrība. Tieši sabiedrība nosaka un piedāvā vīrietim tēva lomu. Un, protams, cilvēks, kurš rūpējas par savu statusu, cenšas atbilst šai jaunajai lomai.

Vai tām sievietēm, kuras cenšas vīru bērnam pievērst jau iepriekš, apmeklējot kopā topošo vecāku kursus vai uzstājot uz piedalīšanos dzemdībās, ir taisnība?

Sievietēm ir jāņem vērā, ka vīra iesaistīšanās šādos pasākumos, visbiežāk, nav viņa iniciatīva, bet tomēr – atbilde uz viņas vēlmēm. Droši vien, ka kursi, grāmatas par šo tēmu, palīdz vīrietim izveidot kontaktu ar bērnu ātrāk… Katrā ziņā, viņš kaut ko jau zina par mazuli, runā par viņu, pierod pie tā, ka viņam būs bērns. Gadās arī pārmērības šajā vīra un sievas tuvināšanās procesā, kad vīrietim rodas kaut kādas histēriskas identifikācijas ar grūtnieci, piemēram, sāk sāpēt vēders, tad, kad sievai ir toksikoze, arī viņam piemetas nelaba dūša…

Bet, diemžēl, aktīva vīra piesaistīšana visam, kas saistīts ar dzemdībām, tomēr nav garantija par to, ka viņam būs izpratne par notiekošo. Viņš var klausīt sievietei, iet ar viņu, visu izpildīt, bet… Jūtu pret bērnu nav. Kas attiecas par piedalīšanos dzemdību procesā, tas, pēc manām domām (bet es varu kļūdīties), vispār ir dīvains veids, kā stiprināt attiecības. Vai tas nenodarīs kaitējumu pāra seksuālajai dzīvei? Un kam tas vīrietim vajadzīgs? Ne jau tikai tāpēc, lai sieva redzētu: tagad viņš saprot, cik viņai ir slikti, ko viņa pārdzīvo? Bet, ticiet, zināšanas par fizioloģijas detaļām un visa dramatizēšanu, un dzemdību šausmām, jūtas pret bērnu vīrietī tiešām neraisīs.

Bet kāpēc tas, ko sievietes sagaida no jaunizceptā tēva, nesakrīt ar realitāti?

Mūsdienu sabiedrība ir nukleāra, proti, tā sastāv tikai no pāriem un viņu bērniem. Mums nav lielu ģimeņu, kurās vairākas paaudzes dzīvotu kopā, kā tas ir, piemēram, daudzās austrumu valstīs. Šādās ģimenēs jaunākā paaudze kopš bērnības novēro, kā pieaugušie apietas ar bērniem, kā pasaulē nāk jauni pēcnācēji. Tādā veidā viņi labi zina, kas viņiem pašiem būs jādara, kad izaugs un gaidīs mazuli, un ko realitātē var sagaidīt no vīra, bērnu tēva. Šīs zināšanas palīdz atbrīvoties no nemiera, no sarūgtinājuma – nekā negaidīta un ekstraordināra no bērna parādīšanās ģimenē nenotiek, tas ir priecīgs notikums, sociāla norma.

Un gandrīz visi tēvi uzvedas mazāk vai vairāk vienādi. Bet vairumā mūsdienu ģimeņu šāda miera nav, parasti mātes ne pa jokam ir satraukušās par bērna ienākšanu ģimenē. Un – ne velti, šis notikums ir rets, daudziem pat vienreiz dzīvē piedzīvojams notikums, un, protams, sieviete, kura dzemdē pirmo reizi, atrodas smagā psiholoģiskā situācijā. Viņa izjūt trauksmi, viņai ir neskaidrība šīs mazās būtnes priekšā, viņa nezina, ko ar to iesākt. Viņa šādus mazus bērnus savā nukleārajā ģimenē vienkārši nekad nav redzējusi. Un ja vēl viņa augusi ģimenē bez tēva? Par kādu vīra un tēva modeli vispār var runāt?!

Tieši tāpat, apprecoties un dzemdējot mazuli, sieviete no vīra gaida to, ko pati ir izdomājusi, vai arī kaut kur izlasījusi, redzējusi kino. Vai arī viņai to pastāstījusi mamma, kura pati nebūt par to nav lietas kursā. Bet to, kāda ir vīra īstā funkcija, viņa nezina, nekad nav redzējusi. Un sievas sāk vīrus, kuri kļuvuši par tēviem, "zāģēt": "Tu neesi tāds…". Turklāt, jo mazāk reāls vīrietis un tēvs ir bijis meitenes dzīvē, jo grandiozākas prasības pret viņu. Diemžēl, bet viņas fantāzijas nenovērš sarūgtinājumu par realitāti – tētuku treniņbiksēs un t-kreklā… Situācija saasinās gadījumā, ja arī viņas vīrs ir audzis bez tēva. Tad arī viņam nav priekšstatu par savu lomu ģimenē, un, saprotot, ka viņš nekādi neatbilst sievas grandiozajām prasībām, nereti apzinās tikai vienu: "Jābēg!".

Un ko tad darīt sievietei šādā situācijā?

Draudi, šantāža, izspiešana. Vai tad tās nav labākās sieviešu metodes? Vēl ir iebiedēšana un kontrole. Lai neskatītos "pa malām", lai viss būtu mājās. Žēl, protams, ka šajā situācijā viņš ir kā kastrēta un pazemota būtne, kuram sieva saka: kāpēc tu neesi vīrietis? Bet, ja nopietni, nevajadzētu aizmirst, ka arī vīrietim ir sirdsapziņa un parasti viņi tomēr palīdz sievām. Pat, ja viņiem nav tāda piesaiste bērnam, viņi piedalās ģimenes dzīvē. Ja runa ir par parastu, normālu ģimeni, vīra sociālā loma tajā tiek izpildīta labi, normāli. Cita lieta, kas notiek vīrietī iekšēji. Vai viņā ir kādas tēva jūtas? Bet, vai ir vērts, ka sievai noteikti tas jānoskaidro?

Vīrieši prot palīdzēt, vienlaikus viņiem nav obligāti jāpiedzīvo enerģētiskā saikne ar bērnu un neaizdomājoties par to, lūk, "tas ir mans bērns, bet es tagad esmu tēvs". Vīrietis sākumā var vienkārši izpildīt funkciju, bet jūtas var parādīties vēlāk. Nedramatizē, mierīgi uztver šo realitāti un saproti, – jo vairāk sieviete pieprasa, jo mazāk vīrietis spēs dot. Jā, jebkurš cilvēks, saskaroties ar prasībām, nedaudz iepauzēs. Vīrs palīdzēs, bet jo vairāk tu pieprasīsi, jo mazāk patiesuma saņemsi. Labāk radi viņam apstākļus, lai viņš sevi varētu realizēt kopa ar bērnu. Kā to izdarīt? Te var vilt analoģijas ar angļu bērnu psihiatru un psihoanalītiķi Donaldu Vinkontu. Viņš sacījis, ja līst bērna mutē ar karotīti, vēloties paskatīties viņa kaklu, viņš pretosies, bet, ja viņam rokās ieliksi karotīti, viņš būs ieinteresēts, pats to ieliks mutē, tā rezultātā ļaus tev izdarīt to, ko vēlies.

Tā arī mammām var ieteikt – vienkārši biežāk atstāj bērnu vīrieša redzeslokā, mazo ar varu uzstājīgi neuzspiežot. Un ieteicams pašai būt elastīgākai, kaut kur, ja nepieciešams, pietēlot, piespēlēt, parādīt sevi kā vāju būtni, kurai nepieciešama palīdzība.

Sniedz vīrietim iespēju justies lepnam par sevi, jo viņam ir ļoti svarīga šī sajūta, ka vīrietis ir nepieciešams un noderīgs. Pat, ja tu pati spēj kaut ko izdarīt, izliecies, ka nevari. Bez viņa – nekādi! Tā viņš daudz ātrāk sajutīs sevi kā tēvu. Pacieties, jo, ja tavs mīļotais ir kārtīgs cilvēks un tevi mīl, tad viņš noteikti kļūs arī par labu tēvu.

Kad tad parasti vīrietis kļūst par tēvu?

Saikne starp tēvu un bērnu veidojas daudz vēlāk, tajā brīdī, kad mazulis sāk pamanīt tēvu, atzīt viņu, mijiedarboties ar viņu, gaidīt viņa atbalstu. Tēvs kļūst par tēti tad, kad viņš var bērnam kaut ko iemācīt, padalīties ar savām zināšanām, paspēlēties ar viņu. Tas notiek laikā, kad viņa loma – būt tēvam, kļūst bērnam nepieciešama.

Lūk, šajā laikā arī, visticamāk, veidojas tēva piesaiste bērnam, bet ne no dzimšanas brīža. Vai vīrietim ir kāds labākais laiks pēcnācēju radīšanai? Droši vien tad, kad viņam rodas konkrēta vēlme kļūt par tēvu. Šī ir vislabākā bāze mazuļa nākšanai pasaulē. Un, starp citu, arī apzināta sieviešu vēlme pēc bērniņa ne vienmēr ir acīmredzama. Kāpēc vispār cilvēki vēlas bērnus? Sieviete bieži vēlas to tikai tāpēc, ka to grib viņas māte. Bet viņa pati nesaprot, vai viņai to vajag. Un tā ir liela problēma.

Lūk, kas ir galēji svarīgi, – lai sieviete pati vēlētos mazuli! Ir jāsajūt: es vēlos bērnu. Nevis – "es gribu, jo no manis to pieprasa, un beidzot no manis atstāsies, kad dzemdēšu". Tādā situācijā bērns piedzimst un uzreiz aizbrauc pie adresāta – vecmāmiņas. Tā meita atpērkas no savas mātes. Lūk, jums cilvēciskā upurēšanās! Un šādas situācijas mūsdienās notiek pietiekami bieži – bērnus dzemdē nevis sev un vīram, bet pašas mātei. Skaidrs, ka šajā situācijā vīrs sākotnēji ir novirzīts kur citur, viņa tēva loma ir samazināta. Viņš ir bioloģiskais tēvs, bet tas arī viss.

Ņemot vērā visu iepriekš minēto, tomēr ir jāsaprot, ka precīzi atbilžu, kad un kādā situācijā būtu pareizi domāt par bērna ienākšanu ģimenē, nepastāv. Mazulis parādās, tātad, tā arī pareizi. Ir svarīgi to pieņemt, nesūdzēties, necelt trauksmi un nevienam nepakļauties un nevienam neko neuzspiest.