Kā bērnam iemācīt atšķirt krāsas  (1)

Tavs bērns daudz laika jau pavadījis, izzinot dažādus priekšmetus un vietas, kuras atrodas viņa apkārtnē. Pateicoties attīstošajām rotaļlietām, viņš tagad saprot tādus jēdzienus kā "augšā", "lejā", "iekšā", bet, lai apgūtu krāsas, būs nepieciešams ilgāks laiks: te nu viss ir sarežģītāk, jo krāsu palete ir ļoti plaša, tajā taču ir tik daudz nokrāsu, toņu, tik līdzīgas krāsas viena otrai!

Kur beidzas zaļais un sākas gaiši zilais? Kurā brīdī sarkanais kļūst par oranžo? Kā nosaukt dažādus zilās krāsas toņus? Kas ir bordo – vairs ne zils un vēl ne sarkans? Bērns nosauc vienu un to pašu krāsu, kad tu viņam rādi te dzeltenu, te sarkanu? Tajā nav nekā neparasta – mazajam ir grūti saprast, ka krāsas var atbilst kādam noteiktam nosaukumam, jo runa ir par abstraktu izpratni, portālā "Parents" norāda pedagoģe Nataļja Čudina, kurā arī tālākajā tekstā skaidros, kā vieglāk bērnam iemācīt atšķirt krāsas.

Bērni dažreiz var "ieciklēties" uz vienu krāsu, bieži vien – tieši sarkano, un tā nosaukt arī visas citas krāsas. Bet tas ir laika jautājums: visdrīzāk, bērns sāks saukt tikai tos priekšmetus, kas ir sarkanā krāsā.

Ap divu gadu vecumu bērns atšķir "tīras" krāsas, bet pazīt krāsu vēl nenozīmē zināt tās nosaukumu. Pēc psihologu domām, vecums, kas ir daudz pateicīgāks krāsu apguvei, ir ap trīs līdz četriem gadiem. Bērns ir tik uzņēmīgs mācīties un visu apgūt, īpaši, ja nodarbes ir veidotas interesantā veidā, un tajās ir sniegta iespēja iemācīties niansētākos krāsu toņus. Zināms, ka parasts cilvēks spēj atšķirt 5-10 sarkanās krāsas toņus, bet audējas, piemēram, 20-30 toņus. Protams, tas ir saistīts ar profesionālās darbības prasībām, tomēr šāda spēja atpazīt tik daudz toņkrāsu var būt attīstīta arī četrgadīgam bērnam, kas, savukārt, saistīts ar vecuma īpatnību – īpašo jutību pret sensoro kultūras attīstību.

Pazīstamā pedagoģe Marija Montesori, saskaņā ar kuras izveidotajām metodēm strādā arī gana daudz pirmsskolas izglītības iestādes un bērnu attīstošie centri, uzskatīja, ka bērniem mācīt atpazīt krāsas, kā arī formu izpratni vai to lielumu, ir jāapgūst pa etapiem. Pirmajā nodarbībā notiek tāda kā iepazīšanās, kad bērnam ieteicams parādīt tikai divas kartītes, piemēram, dzelteno un sarkano (starp citu, tās var būt jebkuras no pamatkrāsām).

Sākumā vislabāk ir izmantot tieši kartītes no krāsaina kartona, nevis rotaļlietas, lai mazulis nenovērstu uzmanību uz priekšmeta formu, uz spēlēšanos ar tām. Apmācot bērnu, pieaugušajiem ir galēji grūti būt lakoniskiem – mēs vēlamies bērnam sniegt uzreiz visu informāciju par sarkano krāsu, kas vien mums pašiem ir. Tomēr sākumam ir pilnīgi pietiekami, parādot kartīti, vienkārši dažas reizes nosaukt tās krāsu. Pēc tam palūdz bērnam iedot tev sarkano, bet tad dzelteno kartīti. Ja viņš kļūdās – nebēdā, pakāpeniski viņš obligāti iemācīsies nosaukt krāsas.

Bērnudārza audzinātājas dod priekšroku bērniem parādīt vienādus priekšmetus, piemēram, bumbiņas, bet dažādās krāsās. Lai nostiprinātu apgūto "materiālu", piedāvā bērnam lipināt plastilīnu tajās krāsas, ko viņš patlaban apgūst, vai arī iedot pazīmēt tieši ar šīm krāsām. Te nu pieaugušo fantāziju nekas neierobežo, un tu vari ar bērnu zīmēt visu, ko vien vēlies, no sarkaniem ābolīšiem līdz dzelteniem klucīšiem.

Nevajag uzreiz no bērna censties panākt, lai viņš pareizi nosauktu krāsu – tas ir visai sarežģīts etaps krāsu gammas apguvē, tas sekos pēdējais. Kad bērns precīzi izvēlēsies sarkano un dzelteno no citu krāsu rindas, ir laiks pāriet pie apmācību noslēdzošā etapa: parādot kartīti, pavaicā, kādas krāsas tā ir. Bērni var pietiekami ilgi jaukt krāsu nosaukumus: "Kādā krāsā ir traktors?" – "Sarkans". "Bet mākoņi?" – "Balti".

Mammas priekam nav gala, bet vakarā, kad šis vingrinājums tiek demonstrēts tētim, mazulis atbild nevietā un putrojas. Lieta tāda, ka agrīnā vecumā viss, kas šķiet grūti apgūstams, var tūliņ pat piemirsts vai arī "uzpeldēt" pēc kāda laika. Bez tam vakarpusē bērns ir noguris un var atbildēt minot.

Piemēram, iedod bērnam plastilīna gabaliņus dzeltenā vai zilā krāsā. Pēc kāda laika mazulis sapratīs, ja tos abus sajauc, rodas zaļš, bet sarkanu sajaucot ar dzeltenu, – oranžs. Padalies ar bērnu savos novērojumos un atklājumos. Šādas zināšanas ir ne mazāk svarīgas, kā attīstošās spēles, piramīdas, ko var salikt pa krāsām, krāsainas mozaīkas. Attīstošās rotaļlietas, tāpat kā grāmatas – ir lielisks izgudrojums, bet tām ir jābūt tādām, lai bērns ar prieku pats varētu izdarīt kādus atklājumus. Ar vecākiem bērniem ir vērts izskatīt un bērnam saprotamā valodā apspriest kādas ainas sižetu. Parunā ar bērnu par siltajām un vēsajām krāsām, ko var redzēt attēlā, par to, kādu noskaņojumu tās rada. Tas attīsta ne tikai vizuālo uztveri, bet arī māksliniecisko gaumi.

Runājot par priekšmetiem, pieradini sevi nosaukt to krāsas. "Vai vari man iedot dzeltenās krāsas zīmuli?" Tas skanēs daudz dabiskāk nekā jautājums: "Kādā krāsā ir zīmulis, mašīna?" Bērns var nogurt un ietiepties, ja dienas laikā tu viņam izdosi vienu un to pašu jautājumu. Kad ģērb bērnu, pievērs uzmanību mēteļa vai zābaku krāsai. Pie galda parādi dažādās krāsas šķīvītī – sarkans tomāts, zaļi zirnīši, dzeltens biezenis. Atzīmē, cik bērnam ir skaista, sarkana mašīna, cik labi smaržo sarkanās rozes…