Apprecēties gan Indijā, gan Latvijā: Tatjanas un Gaurava tradīcijām bagātais stāsts  (8)

Abi pirmo reizi satikās Anglijā, Braitonā, – viesnīcā, kurā viņi arī strādāja. Vairāku mēnešu garumā aizņemtības dēļ pāris tikai sasmaidījies, līdz vienā kopīgā darba kolēģu pasēdēšanā Tatjana drosmīgi spēra soli tuvāk, kopīgi nofotografējoties ar Gauravu un pēcāk publicējot foto sociālajos tīklos, tā atgādinot par jautro vakaru. Drīz vien Gauravs sāka rakstīt Tatjanai, abi laiku pa laikam satikās draudzīgās kolēģu pasēdēšanās un pēc tam baudīja vakara pastaigas divatā gar jūru. Pēc pirmā skūpsta viņiem bija pilnīgi skaidrs, ka vēlas būt kopā, un tā arī sākās pāra romantiskās attiecības.

Pēc kāda laika Gauravs uzaicināja Tatjanu pārcelties kopā uz Londonu un uzsākt kopdzīvi tur. Viņu mīlestība auga augumā. Pārim jau bija skaidrs, ka viņi ir kā radīti viens otram. Tomēr pienāca brīdis, kad abiem bija jāpadzīvo šķirti. Tad arī sapratuši, ka vēlas precēties un būt kopā vienmēr.

Taujāta, ko par abu attiecībām teica tuvinieki, Tatjana skaidro: "Pirms es satiku Gauravu, mans brālis jau viņu pazina, jo viņi pāris mēnešus strādāja kopā Anglijā. Kad mēs sākām satikties, mans brālis nedaudz šaubījās par mūsu attiecībām, taču, kad viņš iepazina Gauravu labāk, viņi kļuva par ļoti labiem draugiem. Mani vecāki atbalstīja mani, taču, protams, uztraucās par manu nākotni, ņemot vērā, ka mēs bijām šķirti vairākus mēnešus. Pēc tam, kad mēs apprecējāmies Indijā, Gauravs apciemoja manus vecākus Latvijā un mēs pārcēlāmies uz Angliju, viņi bija laimīgi, ka mēs apprecējāmies un ka sākām dzīvi kopā.

Kad biju Indijā un satiku Gaurava vecākus un citus radus, pirms mēs nolēmām precēties, viņa vecāki juta, ka es ļoti labi iederos ģimenē. Gaurava mamma juta, ka mēs esam perfekts pāris. Neskatoties uz atšķirībām kultūrā un reliģijā, viņa vecāki pieņēma un atbalstīja mūsu attiecības no paša sākuma.

Gaurava vecākais brālis bija piesardzīgs un ieņēma drīzāk aizsardzības pozīciju, tāpēc viņš sākumā bija nedaudz skeptisks par to, ka Gauravs grasās precēt ārzemnieci. Bet ar laiku viņš pārliecinājās, ka es esmu piemērota partnere, un ļoti atbalstīja mūs."

Tatjanas un Gaurava kāzās Indijā bija aptuveni 250 viesu. Tatjana skaidro – tas bija minimālais iespējamais skaits, jo daudzi Gaurava radi dzīvo ārzemēs un diemžēl nevarēja atbraukt, gluži tāpat kā Tatjanas vecāki.

Vaicāta, kā bija tērpusies, Tatjana stāsta: "Saskaņā ar indiešu tradīcijām līgavai kāzās jāvelk sarkans sari. Savās kāzās es vilku zilu svētku tērpu (lehenga choli) no rīta viesu tikšanās laikā un tradicionālo sarkano sari pēcpusdienā rituālu laikā. Man bija sudraba auskari, sudraba kaklarota, vairākas zelta un zaļa stikla aproces, zelta kaklarota, zelta galvas rota pāva formā, sudraba gredzeni uz kāju pirkstiem, sudraba aproces uz potītēm. Es vilku zilas kurpes ar papēžiem pie zilā tērpa, taču rituālu laikā kurpes bija jānovelk."

Bet kā bija ģērbies Gauravs? "Es vilku baltu šervani (sherwani – līdz kaklam aizpogāts garš mētelis) ar tumši sarkanām biksēm. Tas tiek uzskatīts par karaļa tērpu. Man bija turbāna cepure baltā un sarkanā krāsā, kā arī sarkana šalle ar sudraba brošu. Es vilku tradicionālas indiešu kurpes – mojadi. Tā kā esmu brahmanis (no augstākās mūku kastas), man rituālu laikā bija jāvelk tradicionālais mūka apģērbs."

Neizpalika arī citi indiešu kāzām raksturīgi pamatelementi: ar hennu apzīmētas līgavas rokas un kājas, tradicionālā Indijas mūzika ceremonijas laikā, svinīgais mielasts. Tāpat neatņemama sastāvdaļa ir gredzeni. "Indiešiem ir saderināšanās gredzeni, kurus velk kāzās un visu mūžu. Līgavas velk gredzenus uz kāju pirkstiem. Saskaņā ar indiešu tradīcijām sieva nēsā zelta kaklarotu – mangalsutru – visu mūžu, kas simbolizē, ka viņa ir precēta. Mans 22 karātu saderināšanās gredzens ir no zelta, sirds formā un ar amerikāņu dimantiem, Gaurava 24 karātu saderināšanās gredzens arī ir no zelta un ar amerikāņu dimantiem," stāsta Tatjana.

Tomēr ir arī tradicionālas lietas, kuras izpalika. "Kāzu laikā nebija deju. Dejas notiek kāzās Ziemeļindijā. Mums nebija arī tortes, jo tā nav indiešu tradīcija. Bet indiešiem ir tradīcija, ka jaunlaulātie baro viens otru ar saldumiem pēc mielasta," stāsta Tatjana un Gauravs.

Indiešu kāzas parasti ilgst trīs dienas, bet pāris savu mīlestību svinēja divas dienas – ceremonija un svinības notika vienā dienā, bet vairāki rituāli pirms un pēc kāzām.

Interesantu risinājumu bija izdomājusi Tatjana. Tā kā viņas vecāki nevarēja ierasties, viņa viesiem bija izveidojusi 30 minūšu prezentāciju par sevi un savu ģimeni, tādējādi pastāstot ko vairāk par sev tuvajiem un vidi, no kuras viņa nāk. Bet kā viesi izklaidējās atlikušajā laikā? Izrādās, mūki iesaistījuši draugus, radus un paziņas dažādos rituālos.

Vaicāts, ko indiešu kāzās dāvina viesi, pāris atbild: "Parasti indiešu kāzās viesi dāvina daudz zelta rotu līgavai, rokas pulksteni līgavainim, virtuves traukus, apģērbu (it īpaši dārgus sari līgavai), gultas veļu, stikla traukus, dievu statujas, puķes, indiešu saldumus vai naudu, lai atbalstītu jaunlaulāto pāri. Vecāki dāvina noderīgas lietas jaunlaulāto kopīgai dzīvei. Atkarībā no finansiālās situācijas – sākot no ierīcēm mājai, mašīnas līdz ieguldījumiem, nekustamajiem īpašumiem. Līgavas ģimene dod dāvanas arī līgavaiņa ģimenei un otrādi."

Galvenās ceremonijas laikā, kad pāri pasludina par vīru un sievu, līgava un līgavainis stāv uz skatuves, atdalīti ar aizkaru. Līgavas ģimene stāv aiz viņas, un līgavaiņa ģimene stāv aiz viņa. Mūks uzsāk garas lūgšanas, pēc kurām viņš noliek aizkaru uz grīdas. Līgava ar līgavaini var redzēt viens otru un karina ziedu vītnes otram kaklā, kas simbolizē to, ka pāris tagad ir salaulāts. Vienlaikus visi viesi apber līgavu un līgavaini ir rīsiem, kas simbolizē svētību jaunlaulātajiem.

"Sindoor" rituāla laikā vīrs uzņemas zvērestu mīlēt savu sievu un rūpēties par viņu līdz mūža galam. Vīrs uzliek "sindoor" (sarkanas krāsas punktu) uz sievas pieres, kas simbolizē, ka viņa tagad ir precēta. Sievai "sindoor" zīme jānēsā līdz mūža galam.

Vīrs un sieva sasien kurkumu ar virvi viens uz otra locītavas un valkā apmēram nedēļu, lai atgādinātu sev zvērestus, ko uzņēmās kāzu dienā.

Pēc kāzām notiek jaunās sievas sagaidīšana vīra mājās. Kad sieva ienāk pa mājas durvīm, viņa pagrūž rīsu bļodu ar pēdu, kas nozīmē, ka sieva sāk jaunu dzīvi. Pēc tam sieva iekāpj kurkumā (sarkanais pulveris ir iejaukts ūdenī) un ienāk mājā, atstājot savas pēdas uz grīdas, kas simbolizē dievietes Lakšmi (bagātības un labklājības dieviete) ienākšanu mājā.

Tatjanu pie altāra veda tētis, tālāk nododot meitu Gaurava rokās. Ceremonijā piedalījās 13 viesi, līdz ar to tā bija ļoti privāta, sirsnīga un ģimeniska laulību ceremonija. Tās noskaņu papildināja romantiska saksofona spēle.

Ceremonijai sekoja romantiska jaunā pāra fotosesija pie jūras, kā arī izjāde ar jau vairākus mēnešus iepriekš īpaši izvēlētiem zirgiem, brauciens baltā retro mašīnā, līgavas nešana pāri tiltam, līdz beidzot pāris tika sagaidīts Mežotnes pilī, kur notika kāzu svinības. Šīs ģimeniskās kāzas, kuras plānoja "Kāzu Aģentūra", greznoja arī aizkustinošs mirklis, sagaidot jauno pāri, kad pāra mammas ļāvās vilinājumam jaunlaulātos kā savus mīļos bērnus vēl reizīti paturēt klēpī, kā arī emocionālā Tatjanas mammas klavierspēle kā īpašs veltījums jaunajam pārim. Kāzu svinības notika visai tradicionāli, iezīmējot abu tautu klātesamību. Un, lai gan viesu bija maz, lustīga dejošana ritēja pilnā sparā vēl pēc pusnakts.

Kā ir būt indieša sievai? "Kā indieša sievai man ir iespēja ceļot uz Indiju vismaz reizi divos gados, iepazīt indiešu kultūru. Es ieguvu lielu ģimeni, kas mani mīl, un otras mājas Indijā. Attiecību ziņā mēs saprotamies, esam pacietīgi un cienām viens otru un otra ģimeni, kultūru. Mums ir kopīgas vēlmes un mērķi. Kā indieša sieva es arī pilnībā uzticos Gauravam un zinu, ka viņš vienmēr rūpēsies par mani un liks mani pirmajā vietā savā dzīvē, jo tā tas ir pieņemts saskaņā ar indiešu tradīcijām un vērtībām," stāsta Tatjana.

Un kā ir būt latvietes vīram? "Es esmu ļoti laimīgs, būdams precēts ar latvieti, jo viņai ir atvērts prāts un arī pašai sava kultūra, ar kuru viņa dalās ar mani. Kā latvietes vīram man tagad ir moderna dzīve ar mūsu pašu neskartām kultūras vērtībām. Viņa ir arī ļoti pārliecināta par sevi, neatkarīga persona, un mēs papildinām viens otru. Es arī esmu pateicīgs būt par ļoti jaukas Latvijas ģimenes locekli," teic Gauravs. Viņš piebilst, ka izbauda došanos uz Latviju un jo īpaši Ogri, tāpat arī prieku sagādā gardie belaši, kas ir pieejami Latvijā, un dažādās tradīcijas. Turklāt nevar aizmirst arī par skaisto dabu! "Es mīlu ziemu Latvijā, un katru reizi, kad es redzu ainavu ar sniegu, – tas ir burvīgi," tā Gauravs.

Pāris teic, ka, lai gan pieslīpēšanās ir nepieciešama, abi ir gatavi un prot pārmaiņas pieņemt. Abi stāsta, ka viena no jomām, kurā sākotnēji nācies piestrādāt, ir kulinārija. Proti, abi raduši pie citāda ēdiena, maltītes notiesāšanas laika un citām niansēm, kas aizgūtas no katra kultūras, tomēr abi ir apņēmības pilni pielāgoties.

Tomēr ir arī citas lietas, ar ko nākas aprast. Tatjana teic: "Domāju, visgrūtāk man bija pierast pie tā, ka Gauravs izprata laiku citādi nekā es. Ja viņš teica: "Es būšu klāt pēc piecām minūtēm," viņš atnāca pēc vismaz 15–30 minūtēm vai arī teica, lai es pagaidu vēl piecas minūtes. Indieši nesteidzas. Taču pēc kāda laika viņš saprata, ka jābūt precīzākam, lai izvairītos no pārpratumiem ar mani."

Sarunas izskaņā uz vaicājumu, ko abiem nozīmē mīlestība, Tatjana atbild: "Mīlestība nozīmē mācēt saprast, cienīt savu otro pusi, pieņemt viņu tādu, kāds ir. Aizsargāt un rūpēties par savu otro pusi, mācēt upurēties viņa labā. Vienmēr atbalstīt gan labos, gan grūtos laikos. Dalīties ar visu, nekad nepamest, būt kopā līdz mūža galam."