Bērns visā vēlas būt līderpozīcijās – tas ir labi vai slikti?

Tā ir arī kādai mammai, kura lūdz speciālista padomu: "Vēlos uzzināt, cik lietderīgi ir vest bērnu pie psihologa/psihoterapeita un vai tas vispār nepieciešams. Man ir dēliņš, septiņus gadus vecs. Viņam nesagādā prieku neviena lieta, ja viņš tajā nevar būt labākais – ar velosipēdu viņš nemācās braukt, jo nav uzreiz tajā lietā "speciālists"; sunīšus nespēlē, ja tiek ķerts arī kāds cits; nesen bijām spēlēt boulingu – arī tas viņam nesagādāja prieku, jo bumba mēdza ieripot renē, un tā ir ar visām lietām.

Sākumā es centos darīt tā, lai viņš vinnētu, bet nevar taču visu laiku arī padoties, jo citi taču tā nedarīs. Mums rudenī jāsāk iet skolā un man bail, ka klasē viņš tādēļ netiek atstumts.

Mēs esam par to daudz runājuši, ka nevar vienmēr būt pirmais, ka spēles ir priekam, nevis uzvarēšanai, pati vienmēr savas neizdošanās cenšos parādīt tā, ka tas ir labi un no tā jāmācās utt., taču, līdz ko sākam spēlēties, tā viss – kašķi, raudāšana. Spēlēšanās prieku viņam sagādā tikai spēles, kuras viņš spēlē viens pats.

No kā vispār bērnam var rasties tāda attieksme pret lietām? Pati saviem spēkiem vairs netieku galā, jūtu, ka kļūst arvien trakāk – esmu jau sākusi domāt par bērna aizvešanu pie kāda speciālista aprunāties. Vai tas būtu nepieciešams un varbūt var ieteikt kādu labu speciālistu tieši bērnam?".

Konsultē psiholoģe Iveta Gēbele:

"Uz pirmo jautājumu, vai ir nepieciešams vest bērnu pie speciālista, varu atbildēt, ka tas ir atkarīgs no situācijas. Vislabākais psihologs bērnam ir mamma, bet tā kā arī vislabākie speciālisti reizēm meklē palīdzību pie citiem speciālistiem, tad arī vislabākās mammas drīkst meklēt palīdzību pie citiem speciālistiem, psihologiem un psihoterapeitiem.

Situācijā, par kuru stāstāt, būtu labi pakonsultēties pie kāda speciālista. Ja ir tā, kā rakstīts vēstulē, patiešām bērnam skolā var rasties problēmas ar citiem.

Tas nozīmē, ka šajā vecumā bērnam gan ir jāmāca un jāļauj attīstīties viņa iniciatīvām, gan vienlaicīgi jāliek robežas. Ja robežas netiek liktas, attīstās pārlieku liels egocentrisms. Tas var notikt ar bērniem, kuri ir vienīgie, jaunākie, vai pārāk liela starpība starp bērniem, kad bērns tiek pārlieku lutināts, izcelts pārējo starpā, noliedzot apkārtējo cilvēku vajadzības, intereses (arī vecāku pašu vajadzības un intereses). Bērnā rodas neadekvāta visvarenības izjūta.

Kādu laiku tas varbūt apkārtējiem ir interesanti un amizanti, bet, tuvojoties nākamajai krīzei, uzvedības neadekvātās izpausmes saasinās. Bērna uzvedība un raksturs kļūst nomācošs ne tikai apkārtējiem, bet arī pašam bērnam.

Vēstulē aprakstītajā situācijā bīstamība ir tajā apstāklī, ka nākamā ir septiņu gadu krīze, kad bērnam jāsāk ļoti atbildīgs posms viņa dzīvē, skolas laiks. Tieši skolas sākuma laiks ir tas, kas pārbauda iepriekšējā attīstības krīzē iegūtās un nostiprinātās prasmes, respektīvi, sadarbību ar apkārtējiem.

Un jūsu dēlam skolas sākums ir pavisam tuvu, tāpēc noteikti iesaku meklēt speciālista palīdzību, lai pēc iespējas veiksmīgi izdzīvotu septiņu gadu krīzi, un palīdzētu bērnam apgūt attīstības izaicinājumus no iepriekšējās attīstības krīzes sekas, kurā viņš, iespējams, ir šobrīd iestrēdzis. Ja palīdzību meklēsiet pēc iespējas ātri, tad pa vasaras brīvdienām jau nonāksiet pie laba rezultāta, lai atvieglotu bērna skolas gaitu sākumu.

Savukārt par septiņgadnieka krīzi plašāku skaidrojumu atradīsi šajā rakstā.

Es iesaku aiziet pie speciālista, kurš strādā ar "Marte Meo" metodi. Tā jums varētu palīdzēt saprast, kas notiek bērna un citu cilvēku savstarpējā komunikācijā, ar šīs metodes palīdzību jūs varēsiet atklāt jaunu veidu, kā palīdzēt bērnam, kā labāk viņu atbalstīt, kā atbalstīt viņa attīstību un palīdzētu ar mazākiem zaudējumiem iziet no krīzes. Šī metode ir orientēta uz to, lai palīdzētu vecākiem labāk atbalstīt savu bērnu attīstību."