'Tu nepareizi viņu audzini!' – domstarpību iemesli un rīcība kašķu likvidēšanā  (1)

Pretrunas parasti saasinās, kad bērnam tuvojas pusaudžu gadi. Tad visbiežāk var dzirdēt frāzes: "Tu viņam visu laiku izdabā, cik ilgi viņš tev vēl kabināsies svārkos!" vai "Tu nepavisam nekomunicē ar bērnu, ar futbolu brīvdienās ir par maz!". Pilnīgi iespējams, ka mamma, kura pieminēta pirmajā no šīm frāzēm, tikai cenšas bērnu atbalstīt kādā grūtā brīdī, bet tēvs no otras frāzes – vienkārši neprot interesēties par pusaudža lietām.

Protams, ne visiem cilvēkiem viegli padodas izrunāšanās no sirds. Svarīgākais ir kas cits – partneri ir dažādās domās par to, kā pareizi būtu jāveido attiecības ar bērnu. Par šāda tipa domstarpību iemesliem un ieteicamo rīcību portālā "Mama" runā psiholoģe Ņina Insarova.

Ja runa ir par pusaudzi, domstarpības parasti rodas ne tikai par to, kādu uzvedību no viņa sagaida, bet arī par to, kādas vērtības viņā ieaudzināt, kam gatavot nākotnē, kādam viņam būtu jāizaug. Visticamāk, tēvs, kurš uztraucas saistībā ar "karāšanos mammas brunčos", domā par dēla vīrišķību, bet mamma, pukst par to, ka "nekādu ieroču!", baidoties, ka viņas dēls varētu izaugt par agresīvu bandītu.

Cīņa par varu

Domstarpību iemesls saistībā ar bērna audzināšanu visbiežāk skar vecāku savstarpējās attiecības. Pilnīgi iespējams, ka šādā ģimenē bērns vienu no vecākiem izmanto, lai manipulētu ar otru. Vēstījums: "Tu – slikta māte!" vai "Tu – nekam nederīgs tēvs!" – ir milzu ierocis cīņā par varu. Šis process var atkārtoties vairākas paaudzes pēc kārtas. (Starp citu, kā atzīmē psiholoģe, trīs galvenie cīņas lauki ģimenē ir bērni, nauda un sekss. Vairumā "karojošu" ģimeņu tiek izmantoti divi, bet bieži vien arī visi trīs cīņas lauki.)

Dažādas ģimeņu tradīcijas

Vēl viens iespējamais domstarpību iemesls ir pašu vecāku ģimeņu dažādās vēstures. Kādi bija viņu vecāku priekšstati par bērnu audzināšanu? Vai tie stipri atšķīrās starp māti un tēvu? Katrs no partneriem attiecībās ierodas ar savu vērtību bagāžu, mītiem un uzstādījumiem par to, kas ir ģimene, kādas ir vecāku lomas un kā jāaudzina bērni. Dažreiz cilvēkiem šķiet, ka viņi ir vienās pozīcijās, līdz brīdim, kamēr viņiem nepiedzimst kopīgs bērns. Un pēkšņi izrādās, ka "viņa visu dara ne tā", bet "viņš tikai komandēt māk, bet lai naktī pieceltos – tā esmu es, kas to dara".

Kā arī gadījumā, kad piedzimst bērns, pusaudžu gadu iestāšanās skar visu ģimenes sistēmu. Notiek pāreja uz jaunu dzīves cikla stadiju – ģimeni ar pusaudzi. Bērns sagaida lielāku uzticēšanos un vairāk brīvības. Bet bieži vien vecāki nav gatavi mainīt savu attieksmi pret bērnu. Jā, un arī pats pusaudzis vēl ir visai tālu no pieauguša cilvēka, viņa ambīcijas bieži vien stipri pārsniedz iespējas. Ģimene atrodas sarežģītā situācijā, katrs velkot deķīti uz savu pusi.

Pārstāt sacensties

Vispirms ir svarīgi apzināties: vienota pozīcija ir ļoti svarīga lieta. Lai nonāktu pie vienota kopsaucēja, ir jāsaprot, kas stāv aiz katras no jūsu abu pozīcijas. Lai to izdarītu, ir jānoskaidro, ko katrs no vecākiem domā šajā sakarā. Ja katrs lēmums tiek pieņemts tikai cīņas laikā, idejas tiek noraidītas, bet sasniegumi netiek novērtēti, tad šis stāsts nav par audzināšanu, bet gan par to, kurš šajā mājā ir galvenais, kurš labais, bet kurš – sliktais. Šis ir nopietns iemesls vizītei pie ģimeņu psihologa.

Sadalīt atbildības jomas

Ja reiz vecāki vienkārši auguši ģimenēs ar atšķirīgām vērtībām, tad ir vērts pacensties kopā noskaidrot, kas "stāv aiz šīm" vēlmēm pret bērnu.

Tēvam šķiet, ka mamma dēlu ir izlutinājusi un viņš izaugs par pinkšķi? Bet mamma, savukārt, uzskata, ka dēlam nepieciešamas rūpes un atbalsts? Ļoti labi. Uzmanīgie vecāki var sadalīt ietekmes sfēras. Mamma pilnīgi mierīgi var dēlu no rītiem pavadīt uz skolu un gatavot viņam pankūkas brokastīs, ja reiz tas viņai sagādā prieku. Bet tētis var dēlu vest pārgājienos, pievērst viņu savām nodarbēm un vēl visādos citādākos veidos audzināt viņu par "īstu vīrieti".

Šajā gadījumā pretošanās nav fatāla, jo pastāv mātes loma ("rūpes") un tēva loma ("vīrieša audzināšana''), un to lieliski ir iespējams savienot. Pat viens cilvēks, ja vien ir vēlēšanās, var apvienot šīs abas funkcijas, uzsver psiholoģe.

Vai arī, lūk, vēl viens piemērs: tēvs uzskata, ka mājasdarbu pildīšana ir tikai un vienīgi bērna atbildība, bet mamma tup ar dēlu pie mācību grāmatām. Te, kā reizi, ir praktiski universāla pareizā atbilde, un to var sadzirdēt no jebkura speciālista. Darīt lietas bērna vietā – nedrīkst. Bet ko var un vajag – izskaidrot nesaprotamo, palīdzēt tikt skaidrībā par tēmu, pateikt priekšā, kur meklēt materiālus prezentācijai, piedalīties radošā darba izstrādes apspriešanā. Pozīcija "tā ir tava darīšana" var būt, bet ir svarīgi, lai tā bērnam sniegtu atbildību par viņa mācībām. Tas nenozīmē, ka jāsaka: "Man viss vienalga, kas tev tur tajā skolā notiek". Ja tētis vai mamma atsakās bērnam palīdzēt mājasdarbu pildīšanā, tad viņiem arī nav tiesību būtu neapmierinātiem ar sliktām atzīmēm, norāda psiholoģe.

Meklēt kompromisu

Mēdz gan arī gadīties sarežģītāki gadījumi. Tēvs aizliedz meitai krāsoties, bet mamma viņai pērk kosmētiku. Kāpēc? Iespējams, tēvs baidās par pamazām pieaugušās meitas drošību un nevēlas provocēt viņu uz riskantu uzvedību. Bet mamma, tieši pretēji, sniedz meitai iespēju sajusties pievilcīgai, pieaugušai un pārliecinātai par sevi. Abi rūpējas par meitas labklājību, bet katrs to dara pa savam.

Ja rūpīgie vecāki atteiktos no apvainojumiem un viens ar otru apspriestu savas pozīcijas, tad pilnīgi iespējams, ka spētu vienoties savā starpā. Par to, ka drošība ir svarīga, pilnīgi mierīgi var piekrist gan meita, gan mamma. Kā atrast variantu, kas apmierinātu visus? Piemēram, tētis var doties meitai pakaļ pēc kādas ballītes. Vai sarunāt, ka meita mājās atgriežas ar taksometru (protams, par vecāku naudu). Var rast kompromisu par to, tieši kādu kosmētiku un kādos daudzumos meita var izmantot. Svarīgi, lai viņa pareizi sadzirdētu: par viņu rūpējas un uzraucas, nevis kontrolē un neuzticas.

Bet, ja māte, izvairoties no sarunas, meitai slepus no tēva pērk kosmētiku, – tā ir manipulēšanas pazīme un cīņa par varu. Šajā gadījumā visefektīvāk būtu vērsties pēc padoma pie psihologa.