10 veidi, kā no bērna panākt paklausību  (1)

10 veidus, kuri tev varētu palīdzēt tikt galā ar bērna nepaklausību portālam "Parents" nosauc pedagoģe Nataļja Čudina.

Jo retāk mēs lietojam vārdu "nē", jo lielāka jēga tam būs, kad to pateiksim skaļi.

Atceries, cik bieži pastaigu laikā ar bērnu kā no pārpilnības raga pavada šādas frāzes: "Neskrien – nokritīsi", "neaiztiec kaķi – viņam droši vien ir blusas", "nelien peļķē!". Vērojot šādu ainu, tā vien gribas mammai pavaicāt, ko tad drīkst darīt, aizdomāties mudina pedagoģe. Piekritīsi – diezin vai ir iespējams iedomāties trīsgadnieku, kurš paklausīgi un mierīgi pastaigāsies pa parka aleju.

Ja totālu aizliegumu sistēma bērnam seko arī mājās, lai kā bērns vēlētos, viņš nespēj tai sekot. Bet, ja reiz "misija ir neizpildāma", nav vērts arī censties. Tā rezultātā bērns kļūst nevaldāms, nekontrolējams. Tādēļ vecākiem, bet, iespējams, arī vecvecākiem, ir vērts veikt revīziju "labu zēnu un meiteņu" uzvedības noteikumos.

Atlasi starp tiem, teiksim 10 (bet, iespējams, arī mazāk) kategoriskos un regulāros "nedrīkst". Saprotami, tieši un nopietni izskaidro tos bērnam. Iepriekš izrunājiet sodu sistēmu par šī savdabīgā "kodeksa" pārkāpumiem un ievēro tos. Visticamāk, kamēr tu veiksi nebūt ne vieglo izvēli starp bezgalīgi daudzajiem ierobežojumiem, atliks vien tie, kuri patiešām dzīvē ir svarīgi, piemēram, "nedrīkst iet līdzi svešiem cilvēkiem", "nedrīkst sist citiem bērniem" u.tmldz.

Pieaugušo prasībām jāatbilst bērna iespējām, būt pieejamiem viņa izpratnei.

Piemēram, četrus gadus vecs bērns nespēj klusiņām nosēdēt stundu, kamēr tu gaidi vizīti pie ārsta, tāpēc vienmēr padomā, kā bērnam pakavēt laiku šādās situācijās. Paņem līdzi grāmatiņu vai kādu mantiņu. Katrā gadījumā, – jo bērns mazāks, jo vieglāk iztikt bez aizliegumiem, novēršot mazuļa uzmanību vai prasības izvirzot spēļu formā. Lieliski derēs, piemēram, spēle "kā ātrāk" (savākt rotaļlietas, apģērbties utt.).

Sākot jau no 10. dzīves mēneša, bērns ir spējīgs saprast vienkāršas instrukcijas, bet viņa atmiņa vēl ir samērā vāja. Viņš nevar ilgi ievērot un atcerēties noteikumus, kuri it kā šķietami jau ir apgūti. Vēl jo vairāk jāatceras, ka bērni ir impulsīvi. Zinātkāre, alkas pēc visa jaunā un vāji attīstītais gribasspēks neļauj viņam atturēties no aizliegtām darbībām. Tādēļ pirmsskolas vecuma bērnam obligāti ir vērts periodiski atgādināt, ko drīkst un ko nedrīkst darīt.

Lai bērns cienītu un pieņemtu prasības, lai tavi norādījumi kļūtu par viņa dzīves pavadoņiem, bērnam ir jāsaprot to jēga. Ņemot to vērā, ir jāsniedz nelieli, vienkārši skaidrojumi: nav pietiekami, ja bērnam tiek pateikts: "Neaiztiec gāzes plīti!" Labāk saki: "Atej nost no plīts, tā ir ļoti karsta un tu vari apdedzināties."

Bērnam, kurš ir ļoti skaļš, paskaidro, ka klusumā cilvēkiem ir vieglāk domāt, atcerēties un sarunāties vienam ar otru. Turklāt noteikumu formulējumam jābūt pozitīvam. Izvairies no vārda daļas "ne".

Bērni ļoti precīzi jūt vecāku šaubas, falšumu un nekonsekvenci.

Ikviens zina, ka mazam bērnam ir nepieciešami noteikti ierobežojumi, kas mazo organizē. Bērnībā ir jāizprot, kas ir labi un kas – slikti, jāizveido priekš sevis svarīgas normas, kas darbojas sabiedrībā kopumā. Tomēr vecākiem ir grūti uzstāt uz noteikumu izpildi, grūti savam bērnam teikt "nedrīkst"– bieži viņi baidās, ka bērni tādēļ vecākus mazāk mīlēs.

Turklāt arī pieaugušie ne vienmēr ir taisnīgi: pieņemot lēmumu, mēs riskējam kļūdīties, piemēram, tādēļ, ka mūsu rīcībā nav pilnas informācijas. Tā kā vecāki bieži kādā strīdā nostājas bērna pusē, līdz galam nenoskaidrojot patieso vaininieku un "pa īstam" aizvainoto. Tādēļ dod sev laiku apdomāties, nepagriez plecu uzreiz vienā virzienā. Tad, kad jau uzvedības taktika ir noteikta, esi pārliecināts par sevi un panāc to, ko esi prasījis jeb noved lietu līdz galam.

Bērni ļoti precīzi jūt pieaugušo šaubas, falšumu un nekonsekvenci attiecībā uz viņu uzvedību. Tādā gadījumā, ja nerīkosies apdomīgi, bērns tev īdēs pēc visa tā, ko viņš vēlas, kamēr vien nepiekāpsies. Šāds "flirts" ar bērnu līdzīgās situācijās novedīs pie tā, ka atkal un atkal būs šādas nākamās reizes, kad tava atvase pārbaudīs tavu pacietības mēru. Tādēļ, atsakot kaut ko, nesmaidi un neskaties uz bērnu tik ļoti iecietīgi, jo šāds skatiens vēsta: "Mans mīļais, es saku "nē", bet mani vienmēr ir iespējams pārliecināt par pretējo."

Nav nozīmes, bērnam ir gadiņš vai trīs gadi, katru reizi, kad tu viņam kaut ko aizliedz vai pieprasi paklausību, apsēdies un paskaties bērnam acīs – tas taviem vārdiem sniegs lielāku nozīmi. Ja tu neskaties viņam acīs, viņš tevi nedzird.

Patiešām, pamēģini izveidot sarunu ar cilvēku, kurš uz tevi neskatās. Pēc kāda laika tu droši vien nodomāsi, ka viņš ir apkrauts ar savām problēmām vai baksta degunu mākoņos un vienkārši tevi nedzird. Brīdī, kad nolaidies vienā acu līmenī ar bērnu, tu mazajam palīdzi koncentrēties uz taviem vārdiem. Ir bezjēdzīgi kliegt no otras istabas "novelc zābakus": bērns vienmēr var izlikties, ka nedzird.

Kad bērns ir satrakojies, pasaki viņam, ka skaitīsi līdz pieci vai līdz desmit, lai dotu viņam laiku. Ja aizskaitīsi līdz galam un viņš joprojām neklausīs, tu viņu sodīsi. Šis veids ir efektīvs attiecībā uz bērniem, kuri vecāki par diviem gadiem.

Kad tavs bērns kļūst patiešām neizturams, vislabākais lēmums – atstāt viņu uz neilgu laiku vienatnē.

Izmanto, piemēram, gadsimtiem pārbaudīto metodi – aizved viņu uz kādu telpu, kur nav televizora un mantiņu. Šāds piespiedu starpbrīdis bērnam ir nopietns soda veids, jo vienkārši sēdēt uz krēsla istabā, kurā nav nekā interesanta, ir briesmīgi garlaicīgi. Turklāt bērniem laiks rit citādi nekā pieaugušajiem: kad bērns ir aizņemts ar kaut ko interesantu, 10 minūtes viņam šķiet kā stundas.

Nav nepieciešams pāriet uz kliegšanu, pilnīgi mierīgi, bet stingri pasaki aptuveni šādu vēstījumu: "Tu esi ļoti dusmīgs, pasēdi te, kamēr niknums pāries!" vai "Apsēdies uz krēsla un pasēdi piecas minūtes. Nomierinies." Starp citu, laiks, kādā bērns pavada izolēts, ir atkarīgs no bērna vecuma – katram gadam pa minūtei: trīs minūtes trīsgadniekam, piecas – piecgadniekam.

Ja mazulis pēkšņi uzrodas tev blakus, pirms viņa "soda izciešanas" laiks pagājis, aizved viņu atpakaļ, pretējā gadījumā sods pārstās būt reāls. Nekādā gadījumā bērnu nedrīkst iesūtīt kādā tumšā telpā, kur viņš var nobīties. Tomēr šai metodei piemīt arī sarežģījumi: visbiežāk šāda veida sodīšana beidzas ar formālu "piedošanas izlūgšanos". "Es tā vairāk nedarīšu" – šī frāze bieži izskan tikai tādēļ, lai izkļūtu no telpas, kur bērns ielikts izolācijai. Tādēļ labāk neielaisties nekādās sarunās ar bērnu līdz tam, kamēr nav iztecējis soda izciešanas termiņš. Tikai pēc tam noskaidro, vai bērns ir sapratis, par ko ticis sodīts.

Bērniem neapšaubāmi jādod izvēles tiesības, bet šai izvēlei jābūt saprātīgai un ierobežotai.

Kā jau iepriekš minēts, stingriem noteikumiem jāattiecas uz patiešām svarīgām dzīves jomām. Bet tajās jomās, kuras nav tik svarīgas, ļauj bērnam pašam izdarīt izvēli. Piemēram, ģērbjoties uz bērnudārzu, uzdod viņam jautājumu: "Tu vēlies vilkt gaiši zilās bikses vai sarkano kombinezonu?" Pie brokastu galda pavaicā: "Tu putru ēdīsi ar zemeņu vai aprikožu jogurtu?" Bērns jutīs, ka viņa domas ir svarīgas, ka viņā ieklausās. Tomēr izvēles iespējas nedrīkst būt pārāk plašas, labāk piedāvāt dažas alternatīvas. Ja tu vaicāsi, ko bērns no rīta vēlas ģērbt, pilnīgi iespējams, ka ziemas vidū tu netieši atļausi bērnam uzvilkt vasarai domātus šortus. Protams, līdz ar pieaugšanu, bērna izvēles brīvībai ir jāpaplašinās.

Pirmsskolas vecuma bērniem principiāli svarīgs ir dienas režīms.

Tieši tādēļ kompetents audzinātājs dārziņā nodarbību organizācijā sekos stingri ieviestai kārtībai. Piemēram, nodarbības sākas ar galda spēlēm, pēc tam seko kustēšanās spēle, pēc tam – pasakas lasīšana utt. Vecāki dažreiz brīnās – vai bērniem nav garlaicīgi. Nepavisam nav. Lieta tāda, ka mēs, pieaugušie, tā esam pieraduši pie dzīves skrējiena, pie mērķtiecīgai mainīgiem iespaidiem un notikumiem, ka nesaprotam, ka bērniem nepieciešams noteikts ritms. Tas viņiem dzīvē sniedz atbalstu, samazina trauksmi un nervozitāti. Pretējā gadījumā rodas haosa sajūta un kā sekas – nepaklausība: bērns nesaprot, kādiem noteikumiem jāseko un vai tie vispār ir vajadzīgi.

Ja pieaugušo dzīves neprognozējamība aizrauj, tad mazulim rodas neskaidrība, viņam viss ritms nojūk. Dienas ritms bērnam izteikts noteiktā režīmā. Kad viņš jau iepriekš zina dienas "programmu", saprot, ka katrai nodarbei ir savs laiks, viņam ir vieglāk pieņemt nepieciešamību pamest kādu interesantu spēli un iet gulēt vai pusdienot. Bērns mācās "draudzēties ar laiku": viņš zina, ja pie galda nesēdēs pārāk ilgi, tad pagūs arī paspēlēties. Protams, ir jāizvēlas tāds režīms, kas maksimāli der tieši tavam bērnam, un tas ir jāsaglabā ilgstoši.

Slavē bērnu par pareizi rīcību, pat par centieniem labi uzvesties. Slavē atklāti, neekonomējot labus vārdus. Tad mazuli atkal un atkal gribēsies redzēt tevi priecīgu, bet, lai tas notiktu, viņam jābūt paklausīgam.

Bet tagad par galveno, uzsver pedagoģe. Atceries, ka tu neesi policists, bet mīlošs vecāks. Meklē savus variantus, kā atrisināt problēmsituācijas. Centies būt tuvāk bērnam, pavadiet vairāk laika kopā, un, iespējams, aizliegumu un noteikumu kļūs pavisam maz, bet par strīdīgiem jautājumiem varēs vienoties.

Uz agresiju atbildēt ar agresiju. Bērns cenšas tev iesist, iekost vai iekniebt? Pat ja tu vēlies viņam parādīt, cik tev tas ir sāpīgi, tādas darbības ir nepieņemamas. Tieši tāpat kā fiziski sodi. Tie bērnā "iesēj" domu, ka patiesība vienmēr ir stiprākā pusē. Dzīvē ietilpst "divu standartu sistēma": "mamma apgalvo, ka kauties nedrīkst, bet pati var man iesist". Sanāk, "kas ir atļauts karalim, nav atļauts vergam" situācija. Kliegšana vai aizvainojoši vārdi tieši tāpat ir viena no agresīvas uzvedības formām. Ģimenēs, kurās kontaktējas tikai paaugstinātā tonī, neviens nevienu nedzird. Pēc kāda laika bērni it kā sāk praktizēt vecāku novešanu līdz kliegšanai, tas viņiem kļūst par nesliktu izklaidi. Atceries: mūsu prasības bērnam palīdz pieņemt sabiedrības kultūru, kļūt par tās daļu, bet tātad, bet ir jāuzvedas pieklājīgi, kulturāli.

Biedēt. "Sliktie onkuļi", "policisti" un "ārsti ar špricēm" – ko tikai vecāki nepiesauc, lai panāktu paklausību no savām atvasēm. Diemžēl šāda biedēšana "palīdz" tikai uz neilgu laiku, bet, lūk, bailes, kuras parādījušās bērnībā, paliek uz ilgu laiku.

Izmantot draudus, kurus tu nevari realizēt. Piemēram, ja tu pateiksi: "es ar tevi vairs nekad nesarunāšos", dabiski, ka draudus nevarēsi īstenot, bērns sapratīs, ka tavi vārdi neko neizsaka.

Pakļauties provokācijām. Nekad neiesaisties spēlē, ja bērns tev paziņo: "Es tevi vairs nemīlu". Un arī pats nemanipulē ar bērnu, nespēlējies ar vainas jūtām: "Tu mani nogalināsi!", "Man sirds sāka sāpēt!"

Apsolīt dāvanu pat par labu uzvedību. Šī ir banāla uzpirkšana.

Apspriest laulātā vai vecmāmiņas un vectētiņa rīcību. Pat, ja tu uzskati, ka tavi tuvākie "aizgājuši pārāk tālu", ja tu nepiekrīti viņu audzināšanas metodēm, nekad to neapspried bērna klātbūtnē.

Atgādināt vecus aizvainojumus un rīcību. Ir jādarbojas noteikumam – "sodīts, piedots, aizmirsts".

Sodīt ar liegumu ēst, pastaigāties vai citas dzīvei nepieciešamas lietas. Tāpat nedrīkst sodīt ar darbu: tādā situācijā pastāv iespēja uz visiem laikiem "atsist" vēlēšanos mazgāt traukus vai, teiksim, slaucīt grīdu.

Pazemot. Apkaunojoši izteicieni (īdi kā maziņais), izsmiešana, salīdzināšana ar citiem bērniem – tas pazemo personību, pašcieņu.

Otram vecākam uzvelt atbildību par bērna sodīšanu. "Tā, atnāks tēvs, viņš tev parādīs…" – nedrīkst būt labs cilvēks uz citu rēķina.