Matemātika, sports, dejošana – kā bērnam palīdzēt atklāt savu potenciālu  (3)

Mūsdienās ir tik daudz iespēju interešu izglītības jomā, bet dažreiz nav viegli saprast, vai ir izdarīta pareizā izvēle. Bet, ja bērns vispār ne ar ko nenodarbojas? Jo grūtāk atrast atbildes, jo vairāk mūs nospiež šī atbildība.

Pirmais, ko varam izdarīt, vērīgi ieskatīties un ieklausīties bērnā, lai saprastu, kas viņam patīk. Un meklēt kompromisu. "Galvenais – nenoslāpēt viņa pētniecisko interesi," portālam "Psychologies" atzīst bērnu psiholoģe Tatjana Bendika. Dažreiz mums, vecākiem, gribas pabūt klusumā un mierā, un mēs bērniem aizliedzam skriet, aiztikt kādas lietas vai spēlēties ar tām. Mums ir žēl salauzto rotaļlietu, un mēs bērnu rājam par neakurātību. Starp citu, mantas bērns lauž aiz ziņkārības: lai saprastu, kā tās veidotas.

Bērnam var palīdzēt, stimulējot viņa fantāziju, atbildot uz visiem bezgalīgi daudzajiem "kāpēc", kaut ko darot ar viņu kopā. "Īpaši svarīgi, lai šīs kopīgās nodarbes pavadītu spilgtas emocijas, brīnumu gaidīšana. Tad arī bērnā pamodīsies interese par pasauli, kas pēc tam ļaus viņam parādīt savas spējas," akcentē psiholoģe.

Daudziem vecākiem ir ilūzija, ka daudz labāk ar šo uzdevumu tiks galā speciālisti. Bet bērniem, īpaši pusaudžu vecumā, visvērtīgākais laiks ir tas, kas pavadīts kopā ar vecākiem, atzīmē psihoterapeite Gaļina Ickoviča. "Bērnam saikne ar mammu un tēti ir kā līme, kura savieno spējas, kas viņam dotas no dabas, un viņa prasmes. Viņu empātija, uzslavas stimulē viņa motivāciju, palīdz noturēt interesi pret to vai citu lietu," uzsver speciāliste.

Dažreiz bērnam svarīgāka ir nevis pati nodarbe, bet ar to saistītais rituāls: kā viņi kopā ar mammu vai tēti brauc mājās, bet pa ceļam apstājas un uzēd saldējumu vai paspēlējas rotaļu laukumā. "Jau šī viena brīža dēļ bērns turpinās nodarboties ar iesākto un saņems vērtīgu pieredzi, pat ja vēlāk nekļūs par profesionālu mūziķi vai sportistu," uzsver speciāliste.

Bet, ko darīt, ja bērnam nevienā jomā nav acīmredzamu panākumu, un arī nekādas aizraušanās nenovēro? Tātad viņam nav spēju? Šis jautājums parasti satrauc skolēnu vecākus. Visticamāk, spējas nav atklātas vai nav attīstītas, uzskata eksperti.

"Uguntiņa bērna acīs visbiežāk gaist skolas sākumā. Un tas ir tāpēc, ka vecāki no viņa gaida labas atzīmes, nerūpējoties par to, vai viņam ir interesanti. Bet, vai viņi ar bērnu sarunājas? Nevis formāli, par izpildītajiem mājasdarbiem, bet par to, ar ko viņš skolā vai brīvajā laikā ir aizņemts. Uzmanīgi ieskatoties, mēs vienmēr varam saskatīt kaut vienas intereses dzirkstelīti," uzsver Bendika.

Daudzi vecāki un skolotāji dažreiz pārāk šauri traktē spēju izpratni, uzskata Ickoviča. "Līdz šim brīdim to atklāšanai tiek izmantots vēl pagājušā gadsimta sākumā izstrādātais Stenforda-Binē tests, kas ir analogs mūsdienu "IQ" testam," stāsta speciāliste, papildinot, ka tests galvenokārt atklāj spēju loģiski domāt un abstrakto domāšanu.

Bet astoņdesmitajos gados Hārvarda Universitātes profesors Hovards Gardners piedāvāja daudz pārliecinošāku teoriju intelekta daudzveidībai. Kopumā tas atklāj astoņus intelekta veidus, un loģikas – matemātikas ir tikai viens no tiem. Mūsu uzdevums – atvērt bērnam dažādas durvis: lūk, mūzika, lūk, matemātika, lūk, sports, lūk, dabas zinātnes… Bet tālāk jau viņš pats izlems, pa kurām durvīm ieiet," norāda speciāliste.

Atbalstot meklējumus, svarīgi ir neaizmirst noteikt šī eksperimenta rāmjus. "Mēs centāmies atsaukties visiem dēla pieprasījumiem. Gribēja spēlēt šahu, nolīgām privātskolotāju. Pēc tam bija ģitāra, pēc tam – spāņu valoda. Neviena aizraušanās nebija ilgāka par mēnesi. Man katru reizi bija neērti atteikt pedagogam. Tagad dēls prasa apmaksāt breika deju skolu," stāsta kāda zēna mamma, 38 gadus vecā Elizabete. Šādā gadījumā sanāk, ka pienākumus uz sevi uzņemas tikai vecāki.

"Tajā nav jēgas. Mums ir jāzina, ko vienam no otra gaidīt. Tāpēc ir jāvienojas par noteiktu termiņu: mēs tev radām apstākļus nodarbībām, bet tu to dari, teiksim, pusgadu. Katrā ziņā bērns mācīsies atbildēt par saviem lēmumiem un lietu novest līdz galam," uzsver Ickoviča. Spējas pašas par sevi maz ko nozīmē, ja cilvēks neprot tiekties tām pretim, pārvarēt grūtības, sasniegt izvirzītos mērķus.

Dažreiz grūtības ar pašnoteikšanos ir bērniem, kurus skolā uzskata par spējīgiem. Viņiem ir lieliska atmiņa, viņi ātri un viegli apgūst mācību materiālu, bieži vien daudz lasa un var pārsteigt ar savu erudīciju. Viss it kā ir labi – bet nepastāv maģistrālā interese. Tāds iespaids, ka viņi ir spējīgi it visā, bet nevis kaut kādā konkrētā jomā. Un te pastāv bīstamība, ka nākotnē šie talanti pazudīs.

"Savā praksē esmu redzējusi ne mazums šādu bērnu. Problēma ir tajā, ka viņos neveidojas gribasspēka komponente. Tā kā viņiem viss padodas viegli, viņi nemācās pielikt pūles. Bet spējas pašas par sevi maz ko nozīmē, ja cilvēks neprot pēc kaut kā tiekties, pārvarēt grūtības, sasniegt mērķus. Te vecākiem vajadzētu bērniem dot grūtākus uzdevumus: meklēt daudz spēcīgāku skolu, noslogot ar papildu nodarbībām," uzskata Bendika.

Dažreiz vecāki ņem vērā to, ka spējas netiek dotas no dabas, bet veidojas, un tādēļ izvēlas bērnam kādu virzienu pēc pašu gaumes, vai tas būtu sports, mūzika, zīmēšana, valodas utt. Tas ir labi vai slikti?

"Kritērijs te ir viens: vai tas bērnam patīk. Ja viņš no nodarbībām negūst gandarījumu, tas viss ir bezjēdzīgi. Un otrādi, – ja bērns ir aizrāvies, nodarbības viņam nāks par labu, pat ja, pretēji vecāku cerībām, viņā nekādas spējas netiks atklātas. Vienalga – viņa iegūtās zināšanas tā vai citādi būs viņa īpašumā," uzsver Bendika.

Taču mēdz būt arī tā, ka bērnam ir gan spējas, gan interese par kādu jomu, tikai pietrūkst pārliecības. Vai tādā gadījumā bērns ir jāpiespiež turpināt nodarboties? "Tradicionālajās sabiedrībās, visupirms – Austrumos, pastāv uzskats, ka bērniem talanti ir jāizcīna. Tomēr šāda pieeja arvien vairāk nonāk pretrunā ar mūsdienu priekšstatiem par to, ka nepieciešams cienīt bērna gribu," skaidro Ickoviča.

Kā tad rīkoties, saskaroties ar pretreakciju? "Labāk palaist un nogaidīt. Ja bērns patiešām ir spējīgs, tad, iespējams, viņā modīsies nopietna motivācija, un viņš pats vēlāk painteresēsies, kāpēc viņu pārtraukuši spiest iet uz kādu pulciņu," saka eksperte.

"Manai meitai mīļākais priekšmets ir literatūra, un domrakstus viņa lieliski raksta. Taču nedz par filologu, nedz žurnālisti viņa nevēlas kļūt. Kur stāties? Esmu pilnīgā nesaprašanā," pārdzīvo vidusskolnieces mamma Lillija. Pat ja esam spējuši atbalstīt bērna spējas, ne vienmēr ir skaidri redzams, kādu profesiju viņam labāk izvēlēties.

"Daudziem vidusskolas vecuma bērniem vēl ir grūti saprast un noformulēt savas vēlmes," atzīst bērnu psiholoģe Bendika. Bet kā tad ar karjeras izvēli? Pēc bērnu psiholoģes domām, tai ir jēga, tikai, ja noris individuāla konsultācija, kas ļauj ņemt vērā visas bērna individuālās īpašības. Un psihologa uzdevums – nevis tikai izteikt rekomendācijas, izmantojot metodiku, bet palīdzēt bērnam labāk izprast savas stiprās un vājās puses.

Dažas spējas, īpaši mūzikā, zīmēšanā, var parādīties jau agrīnā vecumā – no divu līdz četru gadu vecumam, un vecāki intensīvi tās attīsta. Bet būtu kļūdaini uzskatīt, ka bērna ceļš tagad ir paredzams, iepriekš noteikts. Ar laiku viņam var atklāties arī citi talanti, esi tam gatavs, ka viņš mainīs trajektoriju. Pat ja mēs esam pielikuši daudz spēka mūsu sapņu piepildīšanai, bērnam tie obligāti nav jāīsteno.

Bet, ko darīt, ja bērns, mūsu skatījumā, pieņem nepareizu lēmumu? "Mēs varam padalīties tikai savā pieredzē. Bet tālāk jau viņam pašam jāizdara izvēle. Mums var būt bail. Bet atcerēsimies, ka, baidoties par viņu, kad bērns mācījās staigāt, – roku tomēr vienā brīdī palaidām vaļā. Dažreiz labākā darbība ir mūsu bezdarbība," rekomendē Ickoviča.