Mamma dalās pieredzē, ar kādām viltībām pārtraukt kašķus starp brāļiem un māsām  (3)

Kā audzināt bērnus, lai viņi beidzot pārtrauktu šos ķīviņus? Portālā "Letidor" savā pieredzē dalās divu dēlu mamma Viktorija Maksimova. Viņas vecākajam dēliņam ir pieci gadi. Puiku mamma ir nopietni aizrāvusies ar bērnu psiholoģiju, apmeklējusi daudz dažādu nodarbību par bērnu audzināšanu un, negaidīti uzzinājusi daudz interesantu un noderīgu atklāsmju. Viktorija ar saviem noslēpumiem ir gatava dalīties arī ar citiem vecākiem, cerot, ka viņas ieteikumi palīdzēs bērnus audzināt mierā un saskaņā.

Bērna mērķis – iemācīties izdzīvot sarežģītās situācijās. Mammas mērķis – miers visā pasaulē. Neiet kopā. Un no tā arī rodas mūsu nesaprašanās.

Mēs bieži sakām: "Nu kāpēc nevar vienkārši klusiņām pasēdēt un nekauties?", "Bet mēs taču esam bērni! Mums nav laika sēdēt" – var atbildēt bērns.

Mājas ir droša teritorija. Te var atslābt un uzlabot savu meistarību. Tu taču droši vien piekritīsi, ka kauties un pastāvēt par sevi jāprot ikvienam bērnam, pat ja viņam nekad tas nenoderēs?

"Man paveicās: man bija vecākais brālis. Viņš pastāvīgi centās mani nolikt pie vietas, kaut ko atņemt, aizvainot ar vārdiem. Jā, jā, es nepārteicos – man paveicās! Pateicoties šai pieredzei, es vienmēr zinu, kā rīkoties, es varu būt drosmīga, izlēmīga, neļaut sevi aizvainot, paliekot savā pozīcijā," stāsta Viktorija.

Viņa atzīst, ka ir grūti skatīties, kā viņas bērns raud. "Bet es ne vienmēr būšu blakus. Konflikta brīdī es turu sevi grožos un klusējot novēroju. Un, lūk, mazulis sakož zobus un cenšas pats sevi aizstāvēt. Kā par brīnumu, manu izmisumu nomaina prieks tāpēc, ka dēls pagājis mazu solīti pretim dusmu pārvarēšanai. Protams, tas ne vienmēr izdodas, un es joprojām dažreiz steidzu palīdzēt, kliedzu uz vecāko, savācu mantu, atdodu mazajam. Bet kļūst tikai sliktāk: kliegšana, kaušanās starp bērniem, un es zaudēju mazu daļiņu uzticības vecākajam dēlam. Tieši tāpēc es izvēlējos citu uzvedības variantu: nosaku vienkāršus noteikumus, novēroju, kontrolēju drošību. Klusējot!" stāsta Viktorija.

Iejaucoties bērnu konfliktos, mēs tikai radām iemeslu greizsirdībai un mīlestības trūkumam.

Tu zini, ka abus bērnus mīli par visu vairāk šajā dzīvē. Un vienādi. Un tieši tagad esi gatavs teju lēkt no klints viņu laimes labā.

Bērni vēl nav nobrieduši, tādēļ nespēj vienkārši uzminēt vai sajust to. Ja aiz horizonta parādās mammas vai tēta mīlestības konkurents, sākt degt sarkanā lampiņa.

Un tad mazulis tevi pārbaudīs, lai atkal un atkal saņemtu pierādījumus tavu vārdu patiesumam.

Uzdod sev jautājumu: kura pusē tu visbiežāk iestājies? Kāpēc? Visticamāk, tu atradīsi atbildi savā iepriekšējā dzīvē, bērnībā. Šī viena atbilde jau sniegs tev atvieglojumu. Ja nē, ej tālāk: lasi par to, aizej pie psihologa. Tas atrisinās ne tik daudz bērnu problēmas, cik tavas personīgās.

Viktorija stāsta, ka viņas bērniem daudz palīdzējis tas, ka vecāki sadalījuši rotaļlietas:

Ideālajā variantā katram no bērniem vajadzētu izveidot savu telpu vai istabu. Ja to neļauj mājokļa izmēri, palīdzēs pat atsevišķas kastes. Uz tām var uzlīmēt uzlīmes: "Personīgi Sašam. Neaiztikt!".
Un neaizmirsti, ka personīgās mantas ir visiem, arī mammai. Piemēram, mammas somiņa un tās saturs.

Bet ņem vērā, ka noteikumiem ir jābūt maz, no viena līdz trim, jo ja būs vairāk, bērni tos nevarēs atcerēties.

Piemēram, Viktorijas ģimenē esot trīs noteikumi:

Bet attiecībā par pārējo, mūsu mājā drīkst visu, pat atņemt mantu, kura pieder tev, vai nedalīties ar to, ja to nevēlies.

Un pat sakliegt pa visu māju drīkst no vilšanās, ka ne visas mantas uz pasaules pieder tev! "Šausmas!" – tu teiksi! Iedomājies, mums tas darbojas, stāsta Viktorija.

Ievies savus noteikumus. Galvenais, lai tos ievērotu visi ģimenes locekļi, ieskaitot pieaugušos.

Viktorija stāsta, ka viņa var ierakstīt daudzskaitlīgos vecākā dēla izteicienus: "Izmet viņu!", "Cik viņš ir muļķīgs!", "Nopērc man citu brāli!" utt. Ar šādiem izteikumiem bērns parāda savu attieksmi pret citu cilvēku tikai šajā konkrētajā brīdī.

Pēc minūtes viņš jau teiks, ka mīl visus uz pasaules.

Tie var būt īsi, bet kvalitatīvi brīži. Var pat vienkārši pasēdēt apskaujoties, skatoties multfilmu, ieiet kafejnīcā uz 15 minūtēm pa ceļam no skolas, aiziet uz kino, palasīt, paspēlēties.

Bet pēc tam nevienam neteikt, kur jūs bijāt. Kopīgais noslēpums mazulim sniegs sava nozīmīguma sajūtu. Un neiedomājies paņemt līdzi draudzeni ar bērnu. Tikai divatā – tu un bērns!

Sagatavo šādu personīgo tikšanos plānu: viens vecāks+viens bērns. To pašu izdari ar tēvu (viņš ir visgalvenākais bērns!).

"Ja mani bērni sāk kauties un kaut ko dalīt, visbiežāk, viņiem vienkārši ir garlaicīgi. Un viņi nolemj paspēlēt spēli "kaušanās".

Tādā brīdī vislabāk ir vienkārši viņus pasaukt skaļā un jautrā balsī, lai paspēlētu kaut ko intriģējošu, piemēram: "Bērni, bet vai ziniet, ka es atradu pirāta Pīta dārgumu plānu! Skrienam meklēt glabātuvi!".

Iztēles spēles ir grūti spēlēt bez sagatavošanās, bet internetā ir daudz resursu par šo tēmu. Caur spēli tu uzzināsi daudz jauna par saviem bērniem, un viņi par tevi būs sajūsmā," rekomendē dēlu mamma.

Vecākiem ir vērts iemācīties aktīvā klausītāja tehniku. Tā ir lieliska iespēja bērnam parādīt, ka tu viņu saproti.

"Tā ir vesela māksla, kuru es tikai mācos. Piemēram, bērns ir satraukts un kliedz. Mamma izrunā viņa emocijas un rīcību: "Dēliņ, tu iesiti brālim tāpēc, ka viņš paņēmu tavu mīļāko mašīnīti. Saprotu, tas ir nepatīkami. Tu vēlies to atņemt atpakaļ. Bet atceries noteikumu, ka mēs nekaujamies". To ir ļoti grūti izdarīt, bet mums viss izdodas. Vajag tikai pamēģināt," iesaka Viktorija.

Vēl divu dēlu mamma iesaka – māci atvainoties, bet nepiespied. To ir grūti darīt pat pieaugušajiem.

Vienkāršu atgādini, ka nebūtu slikti palūgt piedošanu. Un vienu brīnišķīgu dienu viņš obligāti to izdarīs.

Un visbeidzot – nemāci bērnus rāties. Kad pieaugušie rājas savā starpā, bērni to dzird un pēc tam to visu izmanto uz tiem, kuri ir vājāki.

Bet noslēgumā Viktorija piedāvā vienu mazu vingrinājumu:

Atbildi uz jautājumu: "Kurš bērns ģimenē visbiežāk ir vainīgs konfliktos: vecākais vai jaunākais?"

"Esmu gatava saderēt, ka vairumā gadījumu tas ir vecākais. Un te es kopā ar jums pārliecinoši teikšu: "Jā, mums arī visbiežāk vainīgs ir vecākais. Viņš taču ir stiprāks, pieaugušāks, gudrāks, beigu beigās! Bet pēc tam es atceros, ka viņam ir tikai pieci gadi. Un pats viņš vēl nav paaudzies. Viņš ir labs, maigs, rūpīgs un 15 minūtes pēc strīda jau bučo un apskauj jaunāko brāli. Vērs uzmanību uz galveno, kas ir tavā bērnā, un negatīvie sīkumi paši izzudīs. Es ļoti vēlētos jūsu mājā novēlēt mieru! Mammai – ziedus, tētim – skūpstus, bērniem – siltus apskāvienus," tā savu pieredzes stāstījumu noslēdz Viktorija.