Ir skaidrs, – lai bērns nepārvērstos vienā mazā tirānā, ir nepieciešams noteikt zināmas robežas viņa uzvedībai. Bet, kā reaģēt, ja bērns neņem par pilnu tevis teikto un atsakās paklausīt?
Par to šajā rakstā jeb portāls "Parents" piedāvā iepazīties ar speciālistu nosauktām četrām labajām un sešām sliktajām metodēm cīņā ar bērnu nepaklausību.
Četri paņēmieni, kuri darbojas
Aizskaiti līdz trīs
Tu jau neskaitāmi daudz reižu bērnam lūdzi, lai viņš sakārtotu rotaļlietas vai norādīji uz to, ka bez atļaujas nedrīkst slēgt iekšā televizoru, bet mazulis tevi turpina ignorēt? Kā rīkoties? Ja bērns kādā situācijā neklausa, sākumā ieteicams viņu brīdināt par to, kas var sekot viņa nepaklausībai. Pasaki, ka skaitīsi līdz trīs. Dari to skaļi, lai pievērstu sev uzmanību.
Reti kurš bērns spēj pretoties atpakaļskaitīšanas "spiedienam". Protams, pie noteikuma, ka pēc tava brīdinājuma sekos arī reāls sods. Ideālā gadījumā tam jābūt adekvātam bērna rīcībai. Un – nekrāpies! Ja turpināsi skaitīt līdz 10, tad vari pazaudēt savu vecāku autoritāti.
Liec lietā izdomu un labu garastāvokli
Pat pašos trakākajos brīžos, kad bērns negrib paklausīt, mierīgs tonis izrādīsies daudz efektīvāks, nekā pārmetumi.
Runā čukstus
Lūk, vēl viens efektīvs līdzeklis, kas palīdz situācijās, kad bērns ir pāruzbudinājies! Tā vietā, lai viņam atbildētu paaugstinātā balss tonī, vērsies pie viņa mierīgi un pavaicā: "Panāc pie manis, es gribu tev kaut ko pateikt". Ieintriģētais un nedaudz no ritma izsistais mazulis nomierināsies, lai paklausītos, ko tu viņam vēlies pateikt. Tad noliecies pie viņa un austiņā iečuksti: "Zini, kas mums šovakar būs vakariņās? Tavi iecienītie makaroni ar sieru. Tāpēc es tevi lūdzu neēst tagad cepumus". Iespējams, tas nebūs pietiekami, lai bērna uzmanību novērstu no sava uzbudinātā stāvokļa, bet apstākļi tomēr vairs nebūs tik saspringti.
Akcentē bērna labo uzvedību
Jā, mazulis ne vienmēr ir paklausīgs. Tomēr mēdz būt brīži, kad viņš uzvedas kā ideāls bērns. Piemēram, tajā dienā, kad viņš patstāvīgi, bez liekas pierunāšanas sakārtoja savas mantas. Vai arī tad, kad negaidīti padalījās ar konfekti ar brāli. Neaizmirsti pamanīt šādu rīcību un par to bērnu paslavēt. "Tev istabā ir ideāla kārtība, tu esi liels malacis!", "Cik brīnišķīgi, ka atdevi pusi no konfektes brālītim. Tu esi ļoti labs, es tā lepojos ar tevi!". Šie vārdi ne tikai bērnā izsauks vēlmi atkārtot savus labos darbus, bet arī paaugstinās viņa pašapziņu.
Sešas taktikas, kuras nevajadzētu pielietot
Ielaisties ilgos skaidrojumos
Labāk skaidri un precīzi formulē savu prasību, nekā sarīko garas sarunas. Tā vietā, lai teiktu: "Es vēlos, lai tu paspēlētos ar brāli, jo viņš ļoti tevi mīl. Kad tev pašam bija trīs gadi, tu vienmēr gribēji spēlēties ar vecākiem bērniem…" utt., vienkārši pasaki: "Parādi brālim, kā jāspēlē šī spēle, un paspēlējies kopā ar viņu".
Bezgalīgi atkārtot savu sakāmo
Nav vērts atkārtot vienu un to pašu vairākas reizes. Pretējā gadījumā bērns nolems, ka no pirmās reizes viņš vienkārši nav spējīgs saprast, ko no viņa vēlas. Turklāt viņam var parādīties ieradums uz taviem lūgumiem reaģēt tikai pēc piektā vai sestā atgādinājuma. Bet tas, piekritīsi, nekam neder. Tādēļ labāk pateikt vienu reizi, bet, ja bērns nedzird, mierīgi, bez kliegšanas vēlreiz vērst viņa uzmanību uz to, ko prasīji: "Skaties, tava pidžama guļ uz grīdas. Pacel to, lūdzu, un aiznes uz veļas grozu". Ja bērns joprojām neklausa, atgādini viņam, kas var notikt, ja viņš to neizdarīs: "Citādāk es izslēgšu televizoru un tā vietā, lai skatītos multfilmas, tu iesi uz savu istabu". Un tikai tādā gadījumā, ja bērns arī pēc šīs reizes tevi neklausa, pārej uz rīcību.
Draudēt
Pēc daudzkārtējiem atgādinājumiem bieži seko draudi: "Es tevi brīdināju: ja tu nesavāksi konstruktora detaļas, kas izmētātas pa grīdu, es izmetīšu to visu miskastē" vai "Ja tu tagad neatgriezīsies pie galda, tu vairs nekad neēdīsi kopā ar ciemiņiem". Ļoti bieži mēs atļaujamies pārspīlētus draudus, kas vēlāk izrādās tukši vārdi. Un bērns ātri to saprot! Vēl vienu reizi un tava vecāku autoritāte būs apšaubīta.
Izliekties it kā nekas nebūtu noticis
Katram no mums bijušas situācijas, kad mēs cenšamies citu cilvēku priekšā sava bērna nepieklājību nomaskēt aptuveni šādā stilā: "Viņš visu dienu pavadījis bērnudārzā, un viņam nepieciešams izlādēties. Turklāt viņš jau vēl ir maziņš, viņam tas ir piedodams". Bet tā nav labākā taktika, jo mazulis var padomāt, ka šāda uzvedība ir pieņemama un nākamreiz nesapratīs, kāpēc nedrīkst citus grūstīt un apdzīt, lai iespējami ātrāk tiktu tramvajā, vai arī kā vilciņš griezīsies riņķī, turoties pie autobusa salona stieņa. Tāpēc labāk iztikt bez šīs izlikšanās un iejaukties, pat ja tas novedīs pie konflikta.
Apvainot
"Tu esi slikts", "Pārstāj uzvesties kā maziņais", "Nu kāpēc tu vienmēr esi tik neizturams!?". Cik daudz frāžu, kas var būt izteiktas pat bez ļauna nodoma, bet beigās bērnā rada priekšstatu, ka viņš ir slikts. Atceries: līdzīgas frāzes nepiespiedīs bērnu mainīt savu uzvedību uz labo pusi, visticamāk, notiks tieši pretējais. Lai no tā izvairītos, nākamreiz bērnam liec noprast, ka lieta nav tajā, kāds ir viņš pats, bet gan viņa uzvedībā: "Brālim atņemt rotaļlietu nav pats labākais gājiens".
Uzšaut pa dibenu
Mazulis tevi izvedis no pacietības un tu nekavējoties uzšauj viņam pa dibenu. Jā, bērna uzvedība bija nepieņemama, bet tomēr šāda rīcība no tavas puses nav izeja. Tā vien vēsta par to, ka tu pazaudēji kontroli un nespēji ar bērnu vienoties citādākā veidā, bez spēka pielietošanas. Atceries: uzšaušanai pa dibenu nav nekādas audzinošas vērtības. Protams, pastāv varbūtība, ka tagad bērns tevi paklausīs. Bet to viņš izdarīs baiļu vadīts, nevis tāpēc, ka ir sapratis tava lūguma nozīmi.
Pieci nosacījumi par tavu noteikumu izpildi
Noteikumu izvirzīšana ir laba lieta. Bet, ja mēs vēlamies, lai bērns tajos redzētu jēgu, ir nepieciešams vēl kaut kas vairāk – lai tie būtu:
- Skaidri. Mazulim ir jāzina, kas viņam mājās ir atļauts un kas aizliegts, un kāpēc. Piemēram, tu viņam pašam neļauj ņemt produktus no ledusskapja, jo seko līdzi tam, lai viņš ēstu pareizi, veselīgi un sabalansēti.
- Konkrēti. Bērnam ir precīzi jāsaprot, ko tu no viņa gaidi. Tava frāze: "Tu mani nogurdini, nomierinies" viņam nebūs ļoti saprotama. Labāk pateikt: "Lūdzu, neliedz mašīnā".
- Nemainīgiem. Noteikumiem nevajadzētu mainīties atkarībā no tava garastāvokļa vai diennakts stundas. Ja tu šodien viņam atļausi lēkāt pa dīvānu viesistabā, bet nākamajā dienā aizliegsi, viņš to nesapratīs. Bērnam ir jābūt iespējai izprast tavu uzvedību un paredzēt tavu reakciju.
- Loģiski. Tu esi sava bērna uzvedības modelis. Tu viņam rādi piemēru! Ja tu bērnu piespied ēst brokoļus, bet pats tās aizbīdīsi šķīvja tālākajā malā, tas nav loģiski. Tieši tāpat kā, ja tu bērnam pieprasi nerunāt rupjus vārdus, paseko līdzi arī savai valodai.
- Tiem ir sekas. Visiem bērniem laiku pa laikam rodas vēlme pārkāpt noteikumus, šķērsot pieļaujamās robežas. Tāpēc viņiem ir jāzina, ka viņu rīcībai būs sekas. Piemēram, ja bērns ēd pie televizora, kas ir aizliegts, liec viņam pēc tam satīrīt aiz sevis.
Sodīt, bet kā?
Tu jau trīs reizes bērnam lūdzu pacelt uz grīdas gulošo jaku. Bet viņš tavā virzienā vien "met" izaicinošu skatienu un nekustas no vietas. Tev nav izvēles, mazulis ir jāsoda. Citādāk, pārliecināts par savu nesodāmību, nākamreiz viņš uzvedīsies tikai vēl sliktāk. Bet esi uzmanīgs: nekādā gadījumā neliedz pastaigas mēneša garumā! "Pareizai" sodīšanai jābūt reālistiskai, neilgai un viegli izpildāmai konkrētajā brīdī. Bērns ar rotaļu mašīnu pa galvu iesitis jaunākajam brālim? Paņem viņam nost šo mantu. Bet plašu skaidrojumu par ieteicamajiem sodīšanas veidiem atradīsi šeit un šeit.
Kas ir bērna sodīšana
Jebkāds sods, kurā tiek izmantots fizisks spēks ar nolūku nodarīt sāpes vai diskomfortu.
Tai skaitā:
- Sišana (iekaustot, iepļaukājot, perot) ar roku vai priekšmetu – žagaru, pletni, siksnu, kurpi, koka karoti un citiem priekšmetiem;
- Purināšana, mešana;
- Speršana, kniebšana, košana;
- Matu raušana vai uzsišana pa ausīm;
- Bērna piespiešana palikt neērtā pozā;
- Dedzināšana, applaucēšana vai vielu piespiedu uzņemšana (kā piespiešana norīt asas garšvielas vai arī ēdiena liegšana).
Bērna fiziskas sodīšanas sekas
- Fizisks sods iebiedē bērnu, bet nemāca bērnam saprast, kāpēc vajadzētu uzvesties vēlamā veidā;
- Tas bērnu pazemo;
- Ir situācijas, kad bērni fiziskas sodīšanas laikā tiek ievainoti un pat nogalināti;
- Fizisks sods bērnam sāp gan "ārēji", gan "iekšēji" – parasti "ārējās" sāpes jeb ķermenis pārstāj sāpēt ātrāk, taču bērna emocionālais stāvoklis pasliktinās;
- Bērns jūtas nedrošs, neuzticas pieaugušajam;
- Bērni, kurus fiziski soda, ir agresīvāki nekā citi bērni, viņiem ir grūtāk saprast, kas ir labs, kas slikts. Var būt dažādas psihiskās veselības problēmas;
- Bērnā veidojas priekšstats, ka vardarbība attiecībās ir norma, jo vistuvākie cilvēki tīši un mērķtiecīgi rada vājākajam sāpes;
- Bērns turpina vardarbības ķēdi – pret citiem bērniem. Vēlāk var turpināties arī citās attiecībās, ar saviem bērniem.
Šajā rakstā atradīsi organizācijas "Centrs Dardedze" pētījuma rezultātus, kas nebūt nav glaimojoši vecākiem, jo vēl joprojām tik daudzās ģimenēs bērni tiek sodīti, izmantojot arī fizisku ietekmēšanu.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
