Montesori metožu piekritējas Viktorijas pieredze – aktivitātes bērniem pirmajā dzīves gadā  (1)

"Mēs ar bērniem mājās daudz darbojamies un, lai iedvesmotu arī citus vecākus, dalos savā blogā ar idejām un arī ar pašas veidotiem materiāliem," tā par sevi stāsta Viktorija. Bet šoreiz piedāvājam daudzbērnu mammas ieteikumus par aktivitātēm bērna pirmajā dzīves gadā. Turpmāk stāsta Viktorija (titulbildē – viņas ģimene, bet citās fotogrāfijās – mazā Elizabete).

"Vai bērnu pirmajā dzīves gadā vajag īpaši nodarbināt? Ja ir pielāgota vide, tad patiesībā – nē. Pats svarīgākais ir nodrošināt drošu vidi, kurā var bez bailēm ļaut mazulim pētīt pasauli, saprast, kā darbojas lietas, un vērot vecāku un brāļu/māsu darbošanos, lai pavisam drīz varētu sākt šo darbošanos imitēt.

Un labākās rotaļlietas tev jau ir mājās! Izvēloties darbošanos, pirmkārt, esam vērojuši savus bērnus un viņu intereses, kā arī ieklausījāmies savā intuīcijā.

Ap trīs, četru mēnešu vecumu mēs iekārtojām bērniem seklu groziņu ar sadzīves priekšmetiem. Piemēram, uz nedēļu (varbūt arī īsāks vai garāks laika posms, vēro savu bērnu) groziņā ieliek priekšmetus no vannasistabas (ķemme, zobu birste, spogulītis), nākamajā nedēļā liek priekšmetus no virtuves zonas (karote, bļodiņa, sietiņš, kausiņš), vēl nākamajā nedēļā, piemēram, no bērnistabas (mēs likām dzīvnieku figūriņas, kas savā starpā sader, piemēram, mājdzīvniekus vai Āfrikas dzīvniekus). Nākamajā nedēļā atkal atgriežas pie tieši tiem pašiem virtuves priekšmetiem, kas bija pirmajā nedēļā – priekšmetus nevis aizstāj, bet rotē.

Katru reizi, kad bērns tos no jauna ierauga, viņš tos uztvers un skatīsies uz tiem citādi – jau citā līmenī, jo šajā laika posmā viņa smadzenes ir progresējušas. Nākamajā reizē, kad bērns redz šos pašus priekšmetus, viņš ir gatavs uzņemt vairāk informācijas par tiem, viņš tos izpēta dziļāk, viņa ķermenis un rokas arī pa šo laiku ir attīstījušies, tāpēc bērns var arī citā līmenī manipulēt ar šiem priekšmetiem. Bērns šos priekšmetus iepazīst, neapzināti arī sāk saprast, kuri priekšmeti sader savā starpā (netiešā klasificēšana). Ap trīs, četru mēnešu vecumu bērni vienkārši tur šos priekšmetus rokās, bet vēlāk sāk ar tiem manipulēt, pētīt dziļāk. Arī tagad, kad Elizabetei jau ir 10 mēneši, mēs turpinām groziņā likt šos dažus priekšmetus un ik pa laikam nomainām tos. Interese vēl aizvien ir ļoti dzīva.

Tad, kad bērns sāk pārvietoties pa māju (līst vai rāpot), tad ir ļoti svarīgi pielāgot šo vidi bērnam. Ne tikai no drošības viedokļa, bet arī no bērna patstāvības veicināšanas viedokļa. Mums ir jānodrošina bērniem iespēja brīvi iepazīt savas mājas, savu vidi. Videi ir jābūt tādai, lai mēs droši bez bērna varam doties uz blakustelpu veikt ikdienas darbus, un, ja bērns mūs sauc, ar runāšanu, ar savu balsi radīt bērnā drošības sajūtu par to, ka nekur neesam pazuduši.

Labākā "aktivitāte un rotaļa" bērnam ir iespēja vērot pieaugušo ikdienas darbības: uzkopšanu, trauku mazgāšanu, veļas mazgāšanu, ēdiena pagatavošanu. Bērni labprāt mūs vēro un, kad vien viņu attīstība to atļauj, sāk šīs darbības imitēt. Praktisko ikdienas darbiņu imitēšanas kulminācija parasti ir ap 15 mēnešu vecumu, kad mazie visu grib darīt tāpat kā vecāki, bet novērot šo bērnu vēlmi var arī daudz agrāk. Elizabete parasti mums rāpo līdzi un pārkrāmē visu pēc saviem ieskatiem. Tās arī ir vislabākās "aktivitātes", ko bērnam piedāvāt.

Mēs ļaujam palīdzēt izkrāmēt trauku mašīnu un salikt traukus, sašķirot brāļu zeķes skapī, ielikt mazgāties veļu, pārkārtot katlus un citus svarīgus darbiņus, kas arī aizņem lielāko daļu laika no nomoda periodiem.

Patiesībā pirmajā dzīves gadā var iztikt bez īpašu rotaļlietu pirkšanas vispār. Viss, kas bērnam vajadzīgs, tev jau ir mājās. Bērns rotaļāsies ar jebkuru sadzīves priekšmetu, ko viņam piedāvāsi. Un tas arī ir daudz jēgpilnāk par jebkuru rotaļlietu. Bērnam ir jāiepazīst sava vide, priekšmeti, kas viņam ir apkārt, jāsaprot, kas ar tiem tiek darīts. Turklāt tas ir ne tikai lētāk, bet tu arī pats daudz vairāk piedomāsi pie tā, kas tavam bērnam tieši šobrīd ir nepieciešams, kas ir tas, ko var iedot tagad, lai atbildētu uz sava bērna vajadzībām.

Bet tā kā Elizabete mums ir trešais bērns, tad mums ir gana liels rotaļlietu "mantojums" no vecākajiem brāļiem. Lai arī cik daudz mantu tev mājās nebūtu, jāatceras, ka visas tās obligāti bērniem arī nav jādod, vērtīgāk būs tās rotēt – kaut ko izlikt, kaut ko nolikt pavisam prom, pamainīt, kad redzam, ka bērna intereses ir mainījušās.

Neesi pats emocionāli piesaistīts rotaļlietām – tas nekas, ka krustmāte uzdāvināja vai manta bija ļoti dārga, vai draudzenes bērnam šāda rotaļlieta bija top manta – ja bērnam neinteresē, tad liekam nost! Ja mantu daudz, bet visas šķietami interesē bērnam, tik un tā – liekam daļu nost. Labāk mazāk nekā vairāk. Jo mazāk būs mantu, jo vairāk un ilgāk bērns pievērsīsies katrai no tām (tas attiecas arī uz lielākiem bērniem), labāk izpētīs un mācīsies koncentrēt savu uzmanību, nevis mētāsies no vienas pie citas, īsti nepievēršoties nevienai no tām.

Rotaļlietas vislabāk izvietot vaļējos plauktos – tā, lai bērns tās var pārskatīt un izvēlēties. Turklāt katrai mantai ir jābūt savai vietai plauktā, tad bērni tās iegaumē un diezgan agri iemācās arī atlikt atpakaļ. Ar Edmundu piedzīvoju to, ka bērns jau astoņu mēnešu vecumā atliek atpakaļ plauktā mantas, ar nosacījumu, ka šīs mantas vieta plauktā ir nemainīga.

Elizabete aug lielāka, prot stāvēt, tāpēc brāļu krājumi ceļo aizvien augstāk, lejā atstājam tikai māsas mantas vai kopējās mantas, ko Elizabete arī bez mūsu uzraudzības var droši ņemt.

Ap 8 - 9 mēnešu vecumu bērniem patiks likt bumbas apaļos dobumos, likt koka olu trauciņā, likt bumbu cilindriskā glāzē (izmēriem ir jābūt atbilstošiem, dodiet bumbu ar tādu diametru, kas tieši derēs glāzē). Kad bērns ar to lieliski tiek galā, tad viņam šī aktivitāte apniks, tāpēc var piedāvāt kantainu lietu likšanu atbilstošu izmēru kantainos traukos, piemēram, koka kubu četrkantainā trauciņā vai kastītē. Tas jau prasīs no bērna lielāku koncentrēšanos un piepūli, jo šeit vairs nevarēs ielikt vienalga kā, te būs jāpagriež klucītis tā, lai tas derētu, lai sakristu taisnās malas. Pēc tam var strādāt arī smalkākām lietām, piemēram, ar krājkasīti.

Es esmu arī par to, lai maziem bērniem tomēr dotu arī sīkas lietas un priekšmetus (pieaugušā uzraudzībā!), jo bērniem interesē. Viņi tik ļoti labprāt pēta mazas, sīkas lietiņas, viņa attīsta pincetes tvērienu. Viņi atradīs mazāko puteklīti uz grīdas un uzlasīs. Tas ir kaut kas, kas viņu smadzeņu pilnvērtīgai attīstībai ir nepieciešams. Vienkārši šādos izpētes brīžos ir jābūt bērnam blakus (nevis taisu ēst un bērns man ir blakus, bet sēžu un skatos uz bērnu).

Nemaz nav tā, ka viņi bāž visu mutē, bērni labprāt izpēta akmentiņus, pogas vai graudus. Ja ir bail, tad graudi ir lieliska alternatīva - saberam, piemēram, miežus palielā bļodā, liekam uz sedziņas (tad tos graudus, kas pārbirst pāri malai, ir viegli uzlasīt) un ļaujam bērnam tos taustīt, maisīt ar karoti, pārbērt mazākā bļodā. Viņi pašā sākumā pamēģina ielikt mutē, bet tad mēs stingri pasakām "nē!", un pēc kādām minūtēm 10-15 atkal sāk mēģināt pagaršot, kad darbošanās ir apnikusi, un tad ir jāliek nost. Ja tomēr ir bail arī šādi dot, tad var ielikt veļas maisiņā (balti aiztaisāmi sietveida auduma maisiņi, ko var nopirkt jebkurā saimniecību preču veikalā), piemēram, vidēja izmēra pogas vai floristikas veikalos nopērkamās stikla pērlītes, un dot bērnam, lai tausta caur maisiņu.

Vēl, protams, neatņemama mazuļa dzīves sastāvdaļa ir ārā iešana ne tikai uz gulēšanas laikiem, bet arī nomoda periodos, lai var iepazīt dabu, parāpot pa zāli vai smiltīm. Ēdiena iepazīšana – tas var aizņemt tiešām daudz laika! Padziedāšana, brāļu un māsu vērošana (un vēlāk arī iesaistīšanās spēlēs), kustību attīstība (kāpnes, ierāpties koferī vai lielā bļodā, parāpot pa slīpu virsmu uz augšu un leju, pastumt krēslu...) grāmatu skatīšanās.

Un runāšana! Es nepiekusīšu atkārtot: runā ar saviem bērniem! Atbildi uz viņu bu-bu-bu. Tad, ja mēs emocionāli iesaistāmies viņu runās, tad runa labāk attīstās. ("Va-va-va." "Jā, suns saka vau-vau!" - "Tete." "Jā, tētis. Tētis ir darbiņā. Tagad mamma ir mājās." "Bū!" "Bumbieris! Tev garšo bumbieris. Skaties, tas ir bumbieris. Bum-bie-ris.").

Ja mēs šādā veidā ar bērnu komunicējam, pie tam nedaudz pārspīlējam emocijas, tad viņi ļoti ātri uzķer vēlmi komunicēt, viņi labprāt mums atbild. Nenogursti 20 reižu dienā pateikt, ka "tas ir kaķis... ka-ķis". Tā bērni ātri saprot, ka katrai lietai ir savs vārds. Nevajag visus dzērienus saukt par ninnītēm - tā ir sula/ūdens/tēja/kefīrs. Bērniem piemīt neticamas spējas mācīties un uzsūkt valodu kā švammītes, dod viņiem šo valodas vidi! Jo agrāk bērns mācēs izteikties un pateikt, ko viņš vēlas, jo mazāk emocionālu izvirdumu tu sagaidīsi nākamajā dzīves gadā.

Tā ir tikai mūsu pieredze, kas var atšķirties un noteikti arī atšķiras no tavas, bet ceru, ka vismaz kaut kas no rakstītā kādam vecākam šķitīs noderīgs! "