Par to portālam "Letidor" stāsta geštaltterapeite Irina Leškova, skaidrojot, ko darīt ar bērnu, kurš nepavisam netiecas kļūt pieaudzis. Lūk, speciālistes pārdomas par šo tēmu!
"Ja tu patlaban esi vecumā no 35 līdz 45 gadiem, tad droši vien atceries savu bērnību. Vairums no mums auga bez kontroles, mēs bijām paši par sevi. Paši gājām uz skolu, paši pildījām mājasdarbus, paši sildījām sev ēst, dažreiz gatavojām vakariņas vecākiem, kuri no darba pārnāca vēlu. Mūzikas skola, mājasdarbi, pastaiga pagalmā, atslēga uz kakla, "bet Taņa iznāks laukā?"… Vecāki aizņemti ar savu dzīvi un darbu, viņiem nebija līdz mums. Parastas padomju laika ģimenes uzmanības fokusā bija izdzīvošana un sadzīviskas vajadzības, nevis emocionālas vajadzības un smalkas bērnu psiholoģiskās problēmas. Mēs kaut kā paši tikām galā. Es nekādā gadījumā neslavēju šo padomju laika audzināšanas stilu, neuzskatu to par humānu un cilvēcīgu. Daudzi mani vienaudži izauga atmosfērā, kurā trūka atbalsta, vientulībā un aizvainojumā uz vecākiem, un šo sajūtu šie cilvēki šodien "nes" uz psihologa kabinetu.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
