Kā bērnam palīdzēt kļūt pārliecinātākam: 13 psihologa padomi vecākiem

To portālam "Letidor" atklāj psiholoģe, geštaltterapeite Irina Mlodika, sniedzot 13 padomus vecākiem.

Ticību sev bērns var iegūt:

No vecāku ticības viņam

Tikai vecāks, kurš tic savam bērnam, var viņā "iesēt" pārliecību par sevi. Raizējoties par bērnu, mēs bērnu "pārliecinām", ka viņam nekas neizdosies. Šajā laikā iespējami vairāk uzmanības jāvelta situācijām, kad bērns bijis veiksmīgs un ticis galā patstāvīgi. Neaizmirsti arī sevi, un viņam atgādini to šajos brīžos.

Un, ja mazais izmisīgi cenšas iekarot kāpnītes rotaļu laukumā, nekliedz, ka tur nedrīkst kāpt, jo viņš obligāti nokritīs.

Kā gan viņš iemācīsies, ja viņam nebūs iespēju pamēģināt? Pieredze mēdz būt dažāda: gan pozitīva, gan arī negatīva. Labāk parādi, kur ērtāk likt kājiņu un kā turēties ar rokām. Viņš taču prot jau kāpt pa parastām kāpnēm, un arī tās savulaik šķita kā neiespējamā misija.

No adekvātām pārdomām

Kad tu sevi kārtējo reizi pieķer, kritizējot bērnu un norādot uz viņa neveiksmēm un kļūdām, noteikti atrodi arī pozitīvos brīžus. Parādi situāciju no visām pusēm: mīnusiem un plusiem, akcentē uzmanību uz to, ko bērns prot. Ja bērns zina par saviem panākumiem un talantiem, viņš vienmēr varēs paļauties uz savas personības stiprajām pusēm, kas, savukārt, nozīmē – palūgt palīdzību vājākajās pusēs.

Jā, viņš tagad nevar atcerēties dzejolīti, toties viegli darbojas ar skaitļiem.

Par sevi pārliecināta personība – tā nav tā, kura nekad nepaliks pēc palīdzības. Kā reizi, tam, kurš savu reizi ir spējīgs vērsties pēc atbalsta, piemīt liela pārliecība par sevi. Ja bērns rēķināsies tikai ar sevi, viņš uzņemsies nevajadzīgu slogu, kas novedīs pie pārslodzes un kļūdām. Bet tam nepieciešams zināt objektīvu savu iespēju ainiņu.

Neviens no mums nav ideāls! Un mēs nevaram darīt absolūti visu un uz teicami. Tādēļ bērnam jāieskaidro, ka pat nedrīkst visu prast. Kaut kas ir dabas dots, bet kaut kas mums nepadodas.

Pievēršot uzmanību uz spējām un attīstot bērna iespējas kādā konkrētā jomā, tu vari izaudzināt īstu speciālistu kādā noteiktā profesijā.

To palīdzēs paveikt arī veiksmīga pulciņu un citu ārpusskolas nodarbju izvēle. Bet, lai tas izdotos, iztaujā bērnu par viņa sapņiem un vēlmēm, kuras satur informāciju par pašu bērnu. Tieši mazuļa fantāzijas ir daudz tuvākas tam iekšējam "es", tās ir autentiskākās. Pamēģini sagatavot tabuliņu ar bērna spējām: ko viņš prot darīt, ko neprot, ko dara vislabāk par visiem, ko dara tikai viņš.

Psiholoģe min vienu piemēru par meiteni, kura reiz sapņoja kļūt par santehniķi, bet tagad strādā par mediatoru jeb risina konfliktus. Izrādās, ka santehniķis viņas kā bērna izpratnē bija cilvēks, kurš spēj atrisināt jebkuras problēmas. Sapnis īstenojās, tā var sacīt!

Pārliecināts cilvēks – gan mazs, gan liels – ir tas, kurš zina savas tiesības. Tiesības – tā ir personīgu vērtību sajūta. Kam tās nav – tas pēc būtības savā veidā ir kā vergs, ierobežots apstākļos un rīcībā.

Bērns, kurš zina savas tiesības, varēs sevi aizsargāt, nekļūs par upuri, kā arī cienīs citu tiesības.

Lai cik nevainīgi nebūtu tavi joki un pasmiešanās, bērnā dažreiz tie var izsaukt aizvainojumu. Uztverot apvainojums "pa tiešo", bērni jūtas nomākti.

Ja nevēlies, lai bērns izaugtu "saindēts" – nepazemo un neizsmej viņu.

Pazemojot bērnu, tu riskē nākotnē saņemt tādu pašu attieksmi pret sevi. Tikai cieņa tavam bērnam palīdzēs kļūt pārliecinātam.

Lai bērnam būtu savas domas un viņš zinātu, ka ar viņu rēķinās, biežāk jautā "kā tu domā", "kā tu uzskati", "kā tev šķiet". Tādā veidā tu necenties viņam uzvelt pieaugušā atbildības nastu, bet vēlies zināt viņa pozīciju, ko viņš domā par vienu vai citu tēmu.

Viņam ir nepieciešamas pārdomas. Kamēr bērns ir maziņš, skaidrs, ka gala lēmums ir jāpieņem tev, bet ar katru gadu bērnam nāksies pieņemt arvien vairāk patstāvīgu lēmumu.

Cik gan bieži bērnu ietiepība noved pie sarūgtinātiem vecākiem! Jā, tev tas nav ērti un ne vienmēr pietiek pacietības, lai komunicētu ar mazo tiepšu, bet bērnam jāzina, ko viņš vēlas. Un vecākiem ir svarīgi atbalstīt bērna kontaktu ar savām vēlmēm un iespēju saglabāt savu identitāti (sevis apzināšanos kā personību, kā individuālu būtni).

Pastaigas, nodarbības, ēdiens, spēles, televizora skatīšanās, lasīšana – šķiet, ka grūti atrast bērna dzīvē kaut mazu stūrīti, kurā viņu vecāki nekontrolētu. Pieaugušie, rūpējoties par savu atvasi, neļauj viņam "pakrist", pieļaujot kļūdas. Vecāku raizes ir saprotamas, bet kā gan bērns iemācīsies pats sevi kontrolēt? Pierodot pie vecāku nemitīgās "apdrošināšanas", bērns nebūs pārliecināts par saviem spēkiem: nevaru bez mammas, nezinu, esmu maziņš…

Šādos gadījumos visieteicamāk iesaistīt tēti, kurš bērnam sniedz lielāku brīvību – tātad arī attīstošu pieredzi.

Tikai iekšēja paškontrole ļauj jaunajai personībai uzņemties atbildību par savas rīcības sekām.

Tādēļ par pārliecinātu bērnu var nosaukt to, kurš mācās pieņemt lēmumus, kas atbilst viņa vecumam.

Manas mājas – mans cietoksnis! Bērns, kuram ir uzticama radinieku aizmugure, būs par sevi pārliecināts. Ģimene ir tā vieta, kur var atslābināties, un tur mēs esam daudz aizsargātāki. Bet, ja mājās mazulis saskaras ar vardarbību, aizvainojumiem, agresiju, neadekvātu pieaugušo uzvedību, regulāru neapmierinātību, kritiku – te ne tikai ticību sev pazaudēsi…

Uzticami vecāki – tas ir atbalsts, ar kuru bērnam augt un sākt pieaugušo dzīvi.

Ja bērnam nākas darīt to, kam viņa organisms vai psihe nav gatava, tad viņš ne vienmēr tiks ar to galā. Varētu šķist, ka vecākiem tas ir jāsaprot un jāpieņem. Bet praksē vecāki ar saviem izteicieniem bērnā rada vien neveiksmes un trauksmes sajūtu.

Atliek vien viņam neizpildīt uzdevumu, kā kauna un vainas sajūta ir klāt!

Piemēram, mammītes bieži vecākajiem bērniem prasa pieskatīt jaunākos (paspēlēties, pabarot, pastaigāties), bet bieži vien aizmirst, ka arī tie ir tikai vēl bērni (ar nelielu gadu starpību). Bet zēniem, piemēram, ir īpaši svarīgi apzināties, ka "esmu stiprs, spēcīgs, pārliecināts, ka daudz ko varu". Nevajadzētu sagraut šo ticību sev!

Vecākiem nevajadzētu aizmirst, ka mazi bērni bez ierunām tic tev un tam, ko tu saki. Tādēļ, dzirdot kritiku, bērns sāk pārliecināties, ka viņš tāds arī ir – slikts. Kaunināšana bērnu pazemo, radot vēlmi paslēpties. Baiļu iespaidā no šiem aizvainojumiem bērns kļūst saspringts un sevi uzskata par muļķi, lai gan patiesībā viņš vienkārši neprot uzņemties atbildību par savu rīcību. Un tēta un mammas spēkos ir palīdzēt bērnam tikt pāri šai vainas sajūtai, iztaujājot par viņa jūtām un izskaidrojot situāciju.

Viena no visbriesmīgākajām vecāku "šausmenītēm" ir "Ej prom no šejienes, man tāds dēls/meita nav vajadzīgs!" vai "Es eju un atstāju tevi te!".

Bet mazulim nav nekā briesmīgāka par šādiem vārdiem! "Zaudējot" savu vietu, māju – viņš zaudē sevi, jo bērns sevi nespēj iedomāties bez vecākiem un ģimenes. Piedzīvojot šāda veida bailes bērnībā, cilvēks gūst virkni problēmu arī pieaugušo dzīvē.

Lai kas arī neatgadītos, pat ja viņš ir kļūdījies un neticis galā ar kaut ko, bērnam ir jāsaprot, ka vienalga viņu mīl. Neizdevās tagad, noteikti izdosies pēc tam. Nedrīkst "tirgoties" ar tuvību.

Mazulis tikai tad izaugs pārliecināts par sevi, ja zinās, ka viņu nekad nepametīs un viņa vietā ģimenē ir neaizstājama.

Nekad nesalīdzini savu bērnu ar kādu citu un pats nekonkurē ar savu atvasi. Trauksmes pilnam vecākam ir sarežģīti uzticēties bērnam – tici sev un arī viņam. Stāsti bērnam vairāk piemēru par sevi. Tev taču arī nebija viegli mācīties kaut ko jaunu! Vai tad mazums kļūdu esi pieļāvis tu pats? Bet tu pacenties un pārvarēji grūtības!