10 iemesli, kāpēc vērts ļaut bērnam niķoties  (1)

Turpinājumā – 10 iemesli, ko paturēt aiz auss bērna niķošanās gadījumā. Saprotams, raudāšana, kliegšana un spārdīšanās nebūt nav tas, ko katrs no vecākiem vēlas savā ikdienā, taču bez tiem bērna attīstības laikā neiztikt. Lūk, ko no tiem var mācīties.

"Parents" raksta, ka asaras satur stresa hormonu kortiolu, līdz ar to raudāšana palīdz atbrīvoties no stresa un uzlabot vispārējo noskaņojumu. Labāk ļaut bērnam izraudāties un pēc brīža redzēt, kā ķipars priecīgs skraida, nevis redzēt, ka atvase kaut ko noklusē un "izvirdums" parādās vien vēlāk, iespējams, pēc mēnešiem vai pat gadiem. Ja bērns raud, samīļo viņu, un drīz vien redzēsi, ka smaids atgriežas viņa sejā un dzīvesprieks nekur nav pazudis, bet raudāšana bijusi vien mirkļa impulsā.

Kad bērns apgūst jaunas prasmes, raudāšana bieži vien ir klātesoša parādība. Lielāko bērnu vecāki noteikti zina, ka līdzīgi ir arī skolas laikā, kad jāpilda mājasdarbi un kad pa vidu tiem izspraucas asaras. Taču kas notiek pēc tam? Ja mazais bērns izraudājies un atkal ķēries, piemēram, pie puzles vai konstruktora likšanas, iesāktais vedas daudz labāk. Lai pabeigtu iesākto, iespējams, bērnam bijis kāds emocionāls kavēklis, kas izgaiņāts ar raudāšanas palīdzību.

Niķus noteikti nevajadzētu ignorēt un no tām izvairīties. Ja bērns nav izdusmojies, miegā viņa emocijas vien sakrājas, ne pazūd, un var likt nakts vidū mosties, turpinot niķošanos. Tāpēc labāk ir vēl nomoda laikā nomierināt bērnu, būt viņam līdzās, savukārt tas nodrošinās labu miegu.

Galu galā, ko tad nozīmē niķis? Daudzkārt tas ir rezultāts kādam tava aizliegumam, pateiktajam "nē". Tas novelk robežlīniju starp to, kas ir un kas nav atļauts. Tikai tāpēc, ka bērns niķosies, šo vārdu nevajadzēt izslēgt no vecāku vārdu krājuma, savukārt tas, ka bērns niķojas, nozīmē to, ka viņš sadzirdējis tevis teikto, sapratis to un ņēmis vērā. Ja spēj pateikt "nē", tas jau ir daudz tev kā vecākam!

Lai arī daudzos gadījumos šķiet, ka dusmošanās ir vien bērna emocionālais ierocis, ar ko tikt klāt mammas vai tēta sirdij un caur asarām panākt savu, patiesībā vairāk vērts domāt par to, ka niķošanās ir veids, kādā bērns paziņo: "Es sadzirdēju tavu teikto un man tas nepatīk." Un nevajadzētu mainīt savu nostāju, redzot, ka bērna acis ir pilnas ar asarām un veikals vai istaba piekliegta.

Pat ja izskatās, ka kašķa brīdī bērnam vecāki nav vajadzīgi, tā nebūt nav. Pagaidi neilgu laiciņu un redzēsi, ka tavs apskāviens ir pat ļoti gaidīts. Turklāt ne jau lielā klaigāšana ir svarīgākais niķa procesā, bet gan tas, kā vecāki ar bērnu sazinās pēc tā.

Salīdzinot ar agresiju, skopulību un atteikšanos no sadarbības ar citiem, niķošanās tāds nieks vien ir. Ja bērns var izraudāties veidā, kas viņam dabiski palīdz nomierināties, ļauj viņam to darīt! Kā jau iepriekš minēts, labāk emocijas izlaist uz āru, nevis paturēt un krāt iekšā.

Ja bērns niķosies mājās, ir mazāka iespējamība, ka viņš savu neapmierinātību izrādīs publiski, pauduši "Parents" speciālisti. Mājoklī viņā ieklausīsies, tāpēc nebūs nozīmes brēkuļot sabiedrībā, kur ir daudz cilvēku un kur viņa domas var nemaz netikt sadzirdētas. Turklāt tieši mājās vecāki var mierīgi izrunāties, nevis pilsētā ar ielas trokšņiem fonā, kur galvenais ir paņemt bērnu aiz rokas un panākt, ka kliegšana tiek apturēta.

Padomā, vai kāds no taviem ģimenes locekļiem, draugiem, paziņām, kolēģiem pēdējā laikā ir izrādījis savas bēdas tik nepārprotamā veidā? Lūk, tas ir viens no pieaugšanas mīnusiem – emociju aizturēšana, bloķēšana, neļaušana tām parādīties. Tamdēļ arī rodas dusmas, aizkaitinājums, stress, taču viss, kas nepieciešams, ir vien kārtīga izraudāšanās, kā to var mācīties no bērna. Jaunākie ģimenes locekļi paraud, padusmojas, bet pēc tam, kā par brīnumu, pagriež savu izturēšanos par 180 grādiem un izliekas, it kā nekas nebūtu bijis, taču pašsajūta noteikti ir uzlabojusies. Kāpēc gan tā nedarīt?

Teikt, ka bērna niķošanās, dusmošanās, vaimanāšana un jebkāda cita izturēšanās mūs neietekmē, nebūtu patiesība. Iespējams, tieši bērna niķošanās brīdī paši vecāki aizdomājas par to, kad pēdējo reizi laiduši savas emocijas brīvsolī, kad atļāvušies tik spontāni un uz līdzenas vietas paraudāt, padusmoties. Nevar noliegt, emocijas rodas kā bērnībā, tā arī tad, kad pašam jau ir bērni, un katram cilvēkam nepieciešams tās laist uz āru. Mācies to no bērna! Tas nemaz nav tik slikti.