Emocionāls bērns – kā pareizāk mierināt satraukuma brīžos

Bērnu psiholoģe Anna Larionova portālā "Parents" aplūko, kāds tad patiesībā ir jūtīgs bērns, bet vispirms, lūk, viens piemērs no satrauktas mammas:

"Dažreiz man sāk šķist, ka mana meita aug par pirmklasīgu pinkšķi. Viņa kliedz, kad cenšos izlaist viņas garos matus, sarīko histēriju, ja nepiekrītu viņas domām un lej asaras, kad vecākā māsa cenšas viņai pieskarties. Sākumā es domāju, ka tā ir tāda spēle, izlikšanās, lai panāktu savus mērķus. Tomēr pēc sarunas ar bērnu psihologu es sapratu, ka pēc aktiera te neož."

Šī meitene ir emocionāli jūtīgs bērns, apgalvo psiholoģe Larionova. Tādi mazuļi visu ņem pārāk stipri pie sirds un gan fiziskas, gan emocionālas sāpes izjūt daudz spēcīgāk nekā pārējie. Līdz četru, piecu gadu vecumam dažreiz nav viegli saprast, ka bērna uzvedība atšķiras no citu bērnu uzvedības, bet, lūk, pēc šī vecuma – pilnībā reāli. Lieta tāda, ka līdz tam vecumposmam bērnu histēriju daudzums krasi samazinās. Un pat ja bērnam ir sarežģīti neraudāt, viņš jau spēj izkontrolēt savas emocijas. Bet, ja tu pie sava bērna neko tādu nenovēro, visticamāk, viņš ir emocionāli jūtīga personība. Kā bērnam palīdzēt tikt galā ar spēcīgām emocijām?

Atceries, ka jūtīgi bērni ir tendēti ieciklēties uz neveiksmi. Tavs uzdevums šajā gadījumā – atgādināt, ka problēmas risinājums pastāv vienmēr un bērnam nav jākaunas par to, ka viņam kaut kas neizdodas.

Jūtīgi bērni ir gatavi sākt raudāt katru reizi, tiklīdz izjūt spēcīgas emocijas, vai tas būtu apmulsums vai skumjas. Piemēram, kad tu bērnam saki, ka viņa draugs nevar pie jums palikt uz vakariņām. Atslēdziņa situācijas noregulēšanai – parunāt par viņa emocijām skaļi: "Mīļais, es zinu, ka esi stipri satraukts, bet tavam draugam patiešām jāiet mājās". Pat ja tas nenostrādās konkrētajā brīdī, kādudien bērns sapratīs, ka – ja kāds visu laiku viņa jūtas ņem vērā un runā par tām, tad, visticamāk, ir jāiemācās tās pārstrādāt un pārstāt raudāt. Bet vēlāk tu vari pastāstīt par to, kā tikt galā ar negatīvām domām: piemēram, padauzīt spilvenu vai pāris reižu dziļi ieelpot un izelpot.

Bērni ir ļoti zinātkāri, tādēļ izmanto faktu seifu saviem mērķiem. Piemēram, ja tava meita baidās no potēm, bet paredzēta vakcinēšanās pret kādu slimību, pastāsti par to, kā šī vakcīna tika izgudrota, kā tā darbojas un kāpēc pote nepieciešama tieši tagad, nevis pēc mēneša. Ārsta kabinetā vēlams painteresēties, kurā rokā bērns vēlas poti – labajā vai kreisajā? Psihologi apgalvo, ka, sniedzot bērnam izvēles iespēju, tu it kā norādi uz to, ka gaidāmais notikums nebūt nav tik briesmīgs, tāpēc, ka kaut kas tomēr paliek zem bērna kontroles. Vēl viens triks – pārliecināties, cik bērna liktās cerības ir reālas. Piemēram, kad dēls piedalās 300 gabaliņu puzles likšanā, pasaki: "Salikt šo puzli būs daudz grūtāk nekā visas citas tavas iepriekšējās. Visticamāk, tas tev aizņem vairākas dienas". Bet, ja tu māci bērnu braukt ar skrituļslidām, pabrīdini, ka vairums iesācēju pirmajās reizēs ļoti bieži krīt.

Pieņemsim, ka tavs bērns sarīkojis histēriju tādēļ, ka viņam nekādi neizdodas aizsiet kurpju auklas. Mierini bērnu ar vārdiem: "Man ir grūti tevi saprast, kad esi tik satraukts. Kad beigsi raudāt, mēs varam parunāt, un es tev palīdzēšu atrisināt šo problēmu". Pēc tam, kad mazulis būs nomierinājies, kopā padomājiet, kā iziet no situācijas. Parādi jau simto reizi, kā pareizi tas jādara, pastāsti par savu pieredzi: varbūt, ka tavā bērnībā bijušas kādas aizraujošas situācijas, saistītas ar to, ka tu tajā brīdī arī neprati aizsiet apavu auklas?