Piecas situācijas, kad tev ir pilnas tiesības aizrādīt svešam bērnam  (2)

Dažreiz bērna uzvedība ir tik satraucoša, ka pieprasa iejaukšanos no malas. Ko tu vari darīt? Protams, vislabāk ir uzreiz vērsties pie šī mazuļa vecākiem vai cita pieaugušā, kurš viņu pieskata, jo tieši viņiem ir jārisina šī situācija. Taču atsevišķos gadījumos aizrādījumu ir vērts izteikt tieši bērnam.

Ģimenes psihologs Aleksejs Golevs portālā "Letidor" min piecas situācijas, kad pieaugušais ne tikai drīkst, bet tas ir noteikti jādara – jāiejaucas. Tāpat speciālists skaidro, kā pareizi izteikt aizrādījumus svešiem bērniem.

Ja bērna vecāku tuvumā nav, bet situācija pieprasa nekavējošu iejaukšanos, tad izteikt aizrādījumu ir pilnībā pieļaujami, lai novērstu kādu nepatīkamu iznākumu. Droši aizrādi, ja redzi, ja bērns, piemēram, izskrien uz ceļa braucamās daļas vai sit citam bērnam.

Gadās, ka vecāki atrodas blakus, novēro visu (piemēram, viņu bērns ņem citam bērnam nost mantu), bet izvēlas labāk neiejaukties. Dažas mammas un tēti uzskata, ka piecus gadus vecu bērnu nedrīkst ierobežot. Strīdēties par to, vai šis lēmums ir saprātīgs, nav jēgas. Bet, lūk, bērnam aizrādīt, ja viņš sabiedrībā uzvedas nepieņemami, ir pilnīgi pieļaujams.

Tomēr ar lūgumu pieņemt mērus sākumā tiek rekomendēts vērsties tieši pie vecākiem, kuri ir atbildīgi par savu bērnu.

Vietā ir aizrādīt bērnam, ja viņš neuzmanības vai apzinātas rīcības dēļ var nodarīt finansiālu kaitējumu.

Piemēram, mazulis veikalā paņēmis dārgu lietu, kuru var saplēst, kamēr viņa vecāki ir novērsušies un notiekošo neredz. Šajā situācijā konflikts neradīsies, jo šādā veidā tu vēl būsi izdarījis bērna vecākiem pakalpojumu. Pretējā gadījumā varētu gadīties, ka viņiem nāktos samaksāt par sabojāto preci.

Mēdz būt arī citas situācijas, kurās bērns – apzināti vai nē, var sabojāt tavu personīgo lietu, piemēram, paķerot tavu tālruni. Šajā gadījumā ieteicams paņemt no bērna savu mantu un aizrādīt pieklājīgā formā: "Man ir nepatīkami, ja bez prasīšanas kāds ņem manas mantas. Atdod, lūdzu, manu mobilo tālruni."

Dažreiz ir pieļaujams aizrādīt bērnam, kurš rotaļājoties var nodarīt kaitējumu sev vai apkārtējiem. Mazi bērni vēl neizprot, kad var iestāties apdraudējums. Un te, neapšaubāmi, ir jāreaģē vecākiem. Bet, ja viņi šajā laikā ir aizņemti, piemēram, aizrautīgi runā pa tālruni, bet nav laika runāties par pareizu bērnu audzināšanu, ir nekavējoties jāreaģē.

Dažreiz mēs varam novērot, ka sabiedriskajā transportā (nav svarīgi, autobuss, vilciens vai lidmašīna) bērna uzvedība iziet no pieļaujamiem rāmjiem. Vai ir pieņemami šādos gadījumos aizrādīt bērnam?

Psihologs mudina iedomāties situāciju, kad autobusā ilgstoša brauciena laikā bērns pastāvīgi baksta tavu sēdekli, bet vecāki neizrāda nekādu reakciju un šķietami nemana šādu uzvedību.
Šajā gadījumā var aizrādīt, bet svarīgi ir ievērot robežas – nebūt rupjam, nekliegt un nepielietot fizisku kontaktu, piemēram, krasi atgrūžot bērna kāju.

Ja tavam lūgumam nekādas reakcijas neseko, ir jāvēršas pie vecākiem ar lūgumu savaldīt bērnu un izstāstīt, kā jāuzvedas sabiedriskā transportlīdzeklī.

Uzvedības robežas ir visiem, ieskaitot bērnu. Kādas ir šīs robežas? Tas ir atkarīgs tikai no viņa vecākiem.

Kā pareizi aizrādīt svešam bērnam? Nekādā gadījumā nedrīkst kliegt uz bērniem un teikt, kas viņiem jādara un kas nav jādara. Paskaidro bērnam, kāpēc tu pie viņa vērsies, un dari to mierīgā, bet pārliecinātā balss tonī.

Kā domā tu? Varbūt, tavuprāt, ir vēl kādas situācijas, kurās nevajadzētu būt vienaldzīgam un aizrādīt svešam bērnam? Dalies savās pārdomās komentāros!