Skolā ideāls bērns, mājās – histēriķis: psiholoģes ieteikumi  (3)

Lūk, iepazīsties ar vienas ģimenes piemēru, lai gan patiesībā, gan jau šādas pašas ainiņas ir novērojamas arī citās mājās! Un uz mammas vēstuli atbildi sniedz "Centrs Dardedze" psiholoģe Daina Dziļuma (fotogrāfijām pie raksta ir tikai ilustratīvs raksturs – red.).

"Vēršos pēc padoma. Man ir sešus un piecus gadus veci dēli. Bet runa ir sešgadnieku. Viņš man ir ļoti nervozs. Man tā vismaz šķiet. Skolā viss ir ideāli, pēc skolotājas teiktā. Bet mājās ir trakas šausmas. Kad kaut kas tiek atteikts, tā histērija pa gaisu. Kaut ko nemāk vai neizdodas, sit brālim. Runāt runāju, ka tā nedrīkst, paklausās, bet jēgas nav nekādas. Draugi uzdāvināja planšeti, tā tiek iedota uz laiciņu paspēlēt, kad ņem nost, tā psiho. Sit durvis, mantas tik mētātas, brālim sit… Tas pats no multfilmām. Ārā līst, prasa uz parku, saku, ka neiesim, jo lietus laukā. Atkal sākas histērija. Kā kaut ko nenopērk, ko viņš grib, atkal histērija – viss, kas pa rokai, tiek mētāts...".

Psiholoģes Dainas Dziļumas komentārs:

"Liels paldies par jautājumu! Sešu gadu vecumā, ja bērns līdz šim ir saņēmis atbilstošu vecāku atbalstu un palīdzību, viņš vienkāršākās situācijās jau arvien labāk spēj regulēt savas emocijas un uzvedību, taču sarežģītākās situācijās, piemēram, izjūtot spilgtas vai pretrunīgas emocijas, bērnam joprojām ir nepieciešams vecāku atbalsts – ieteicams atspoguļot bērna izjūtas un izteikt tās vārdos, palīdzēt bērnam atrast veidus, kā atbilstoši izpaust emocijas, kā regulēt uzvedību.

Situācijā aprakstītajām grūtībām var būt arī dažādi citi iemesli, taču pieminēšu dažus iespējamos, kuri var būt saistīti ar šādām izpausmēm.

Var saprast, ka skolas vidē bērns spēj ievērot noteikumus, neizraisa un neiesaistās konfliktos. Iespējams, ka to veicina skaidri noteiktas robežas, noteikumi, kurus bērns zina un pieņem. Iespējama arī situācija, ka vienā vidē bērns tiek galā ar savām emocijām un uzvedību, taču tas izraisa emocionālu spriedzi un, atnākot mājās, emocijas tiek izpaustas ar dubultu spēku.

Arī nekontrolēta ekrānierīču lietošana var kļūt par iemeslu bērna impulsivitātei, agresijai, paškontroles grūtībām un miega traucējumiem. Šī iemesla dēļ ieteicams izvērtēt, kā tiek organizēta ekrānierīču lietošana. Ja vecāki ir nolēmuši, ka bērns jau pirmsskolas vecumā sāk tās lietot, ļoti noderēs iepriekš izrunāti, skaidri noteikumi, kad un cik daudz bērns drīkst tās lietot. Un kādu brīdi pirms šī laika beigām, mamma var pabrīdināt bērnu – "vēl atlikušas piecas minūtes" vai "vēl viena maza multenīte, un tad darīsim ko citu". Ja bērns ar agresiju reaģē uz iepriekš zināmu ekrānierīces lietošanas pārtraukšanu, der izvērtēt, vai tomēr tā netiek lietota pārāk daudz šajā vecumā, kad daudz labāk bērnam ir pasauli uztvert/pētīt caur dažādām maņām, izspēlēt savu pieredzi brīvi spēlējoties dažādās iztēlošanās spēlēs, pavadīt laiku kopā ar vecākiem vai citiem bērniem, trenējot saskarsmes prasmes u.c.

Bieži vecāki novēro, ka bērni uz vecāku liktajām robežām reaģē dažādi – viens tās pieņem mierīgāk, izrāda mazāku pretestību, cits reaģē spilgti un intensīvi. Iespējams, viens no iemesliem, kāpēc vecāki var novērot atšķirīgu bērnu reakciju dažādās situācijās, ir atšķirīgas temperamenta iezīmes katram no bērniem. Pazīstot savu bērnu, ņemot vērā viņa temperamenta iezīmes, vecāki var labāk sagatavot bērnu dažādām situācijām, paši būt gatavāki bērna reakcijām, palīdzēt bērnam nomierināties vai, ja nepieciešams, iedrošināt, atbalstīt viņu.

Svarīgi, lai būtiskākās robežas vecāki saglabātu un paši spētu būt mierīgi, nosvērti to darot. Tas bērnam palīdz nomierināties. Ja prasības ir konsekventas un netiek nemitīgi mainītas, ar laiku šādām spilgtām bērna emociju izpausmēm vajadzētu mazināties. Tāpat vecākiem jāpatur prātā, ka prasībām tomēr nevajadzētu būt pārmērīgi daudz, labi ja par tām vienojas abi vecāki. Bērna emociju izpausmju kontrolēšanai ļoti svarīga ir sakārtota ikdiena, paredzams un iepriekš zināms dienas ritms, skaidrība.

Tāpat brīdī, kad bērns jūtas labi un mierīgi, vecāki var kopā ar bērnu pārrunāt – gan ieteikt, gan jautāt arī pašam bērnam, kā rīkoties, kad viņš izjūt spilgtas emocijas. Piemēram, pateikt, kā viņš jūtas ar vārdiem, piecirst kāju pie zemes, vai ieelpot un izskaitīt līdz pieci, vai rūkt vai kliegt spilvenā. Ja jautājam bērnam, kā es kā mamma vai tētis varu tev šādā brīdī palīdzēt, ko man labāk darīt, bērniem mēdz būt ļoti labas idejas. Labākais piemērs būs pats vecāks – kā mēs paši reaģējam, kad esam dusmīgi vai aizvainoti? Vai protam emocijas nosaukt vārdā, reaģēt tā lai nekaitētu ne sev, ne citiem?

Tā kā bērns daudz mācās tieši no vecāku izturēšanās piemēra (nevis vārdiem), vecākiem vispirms ir svarīgi saglabāt mieru, varam nosaukt vārdā to, kā jūtamies, taču – nekļūt agresīvam, jo tas situāciju neatrisinās, bet gan satrauks bērnu vēl vairāk. Būtiski ir saprast bērna rīcības iemeslus un apstākļus, kas pastiprina bērna emocionālās grūtības, lai paredzētu un izvairītos no līdzīgām situācijām nākotnē, svarīgi pozitīvi pastiprināt, uzslavēt bērnu situācijās, kad viņš mēģina, kā arī kad bērnam ir izdevies veiksmīgi regulēt savas emocijas un uzvedību, tad ar laiku tas izdosies arvien labāk.

Kur vēl smelties informāciju?

.