Kā izaudzināt laimīgu bērnu? Atsakoties no stereotipiem un mīlot, atgādina profesore Ancāne

"Es piedāvātu definīciju, ka laime ir dzīvošana saskaņā ar sevi, savu patību, savas patības realizēšana, kas ļauj just līksmu interesi par dzīves parādībām, notikumiem, cilvēkiem, būt možam, darbīgam, sadarboties ar cilvēkiem un cīnīties ar tiem par saviem uzskatiem, principiem, spēt labi justies pulkā un vienatnē, dzīvot saskaņā ar saviem principiem un vēlmēm. Un ievērot tajā visu to, ko Aristotelis sauc par mēru, kas ir viens no tikumības priekšnosacījumiem. Ir arī citi priekšnosacījumi, piemēram, relatīvi laba psihiskā un fiziskā veselība, dzīvošana bezkaru zonā, demokrātiskā valsts iekārtā u.tml.," saka profesore, Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas katedras un klīnikas vadītāja Dr.med. Gunta Ancāne, kura sagatavojusi atziņu un ieteikumu krājumu "Vecākiem. Par sevi un bērniem".

Šis izdevums ir atziņu krājums, ko profesore dāvina Latvijas iedzīvotājiem valsts simtgadē. Krājums būs pieejams bibliotēkās, bet profesore laipni piekritusi ar vērtīgo informāciju dalīties arī ar portāla "Cālis" lasītājiem.

Tāpēc, uz jautājumu, kā izaudzināt laimīgu bērnu, lakoniska atbilde būtu: mierīgi. Ar cieņu. Ar mīlestību. Ar uzticēšanos. Ar izpratni par to, kā bērns jūtas. Paļaujoties uz savu sirdsgudrību un atsakoties no stereotipiem, kuru Latvijā ir daudz. Akcents liekams uz pašcieņas veidošanu. Tas tad arī būtu vecāku un vecvecāku galvenais uzdevums.

Likumi un noteikumi izriet no ģimenei raksturīgajām vērtībām. Noteikumi, bērnam augot, mainās, tie ir dinamiski un mainīgi atbilstoši bērna vecumam. Tie rada vidi – ko un kā mēs ģimenē darām jeb kas ir "labi" un "pareizi" – nevis attiecībā uz cilvēku, bet gan principiem un vērtībām.

Šādiem noteikumiem pieder:

Telpa un laiks bērnam ir nepieciešams savu prasmju attīstīšanai un zināšanu iegūšanai. Nevienam nekad nekas nav sanācis ar pirmo reizi. Tikai daudzkārt atkārtojot, rodas iemaņas.

Laiks sevī ietver arī vecāku reakciju uz pirmajām bērna neveiksmēm, mācoties jebko – staigāt, runāt, kāpt pa trepēm, paņemt, satvert u.c. Uz mēģinājumu nedrīkstētu būt reakcija, kura ievaino bērna pašcieņu – smiešanās (arī izsmiešana, ironija, sarkasms), kritika, vainošana un kaunināšana. Vajadzētu būt mierinājumam par neveiksmi, iedrošinājumam turpināt mēģinājumus, uzslavai par uzdrīkstēšanos. Humors arī ir ļoti noderīgs.

Tāpat telpa un laiks nepieciešams, lai bērns varētu iziet visas dabas paredzētās attīstības stadijas. Līdz piecu gadu vecumam attīstās uzticēšanās spēja sev un apkārtējiem, savukārt uz tās pamata – spēja būt neatkarīgam, autonomam un nemitīgi interesēties, izzināt. Psihiski vesels bērns piecu gadu vecumā un vēlāk kā pieaugušais šīs pamata īpašības realizē bez patoloģiskas baiļu, kauna vai vainas izjūtas. Šīs trīs ir limitējošākās un visvairāk dzīvē traucējošās jūtas.

No tā izriet, ka lielākais mantojums, ko katrs vecāks var iedot savam bērnam, ir attīstīt tam piemītošās kapacitātes un potences, proti, palīdzēt viņam kļūt par to, par ko viņam ir vislielākais talants kļūt, kas ir vistuvāk viņa patībai. Un kas līdz ar to sniegs lielāko prieku un gandarījumu dzīvē. Tas nozīmē palīdzēt bērnam piepildīt savā dzīvē Konfūcija teicienu: izvēlies darīt to, kas tev patīk, un tev nebūs jāstrādā, tev vēl piemaksās par aizraušanos ar savu hobiju.

Viss pārējais ir pakārtoti – tādas rūpes kā paēdināšana, apģērbšana, siltums un mājvieta, veselīga dzīvesveida iemaņu apgūšana u.c. ir tikai līdzekļi, un šiem jautājumiem nebūtu pievēršama lieka uzmanība.

Pilnvērtīgai attīstībai un bērna tālākajam liktenim izšķiroša ir bērna emocionālā un līdz ar to ķermeniskā labsajūta. Tātad galvenais jautājums vecākiem, ko uzdot sev: vai mans bērns pietiekami bieži ir priecīgs?

Bērns ir gatavs justies priecīgs visdažādākajos materiālajos, ģeogrāfiskajos un klimatiskajos apstākļos ar diviem nosacījumiem: pirmkārt, viņš jūtas mīlēts; otrkārt, vecāki mīl viens otru, un ģimenē akcents ir uz laba darīšanu un laba vēlējumiem sev un citiem. Tas ir ideālais variants, uz kuru tiekties. Te pieder arī laipnas, pašcieņas pilnas vecāku sejas izteiksmes.

Tāpat vecāku panākumi, sasniegumi un viņu prieks par tiem. Vecāku neveiksmes, kļūdas ir ievainojošas bērna pašcieņai.

Kad uz ielas redzami cilvēki ar hronisku ciešanu izteiksmi sejā, vienlaikus ar pārpasaulīgu raižu un rūpju apzīmogotu sejas izteiksmi, nu tik ļoti dzīves un līdzcilvēku "apbižoti", arī īgni un atstumjoši, tad jādomā, kā jūtas viņu bērni, redzot to ikdienā. Arī garāmgājējs pēkšņi jūt gatavību viņu priekšā just vainu, kas, starp citu, arī ir šo cilvēku apzinātais/neapzinātais mērķis. Jo viņiem funkcionēt ir vieglāk, ja citiem vainas izjūta ir vēl lielāka nekā viņiem. Tā viņi pamazām novij grožus, ar ko raustīt savus bērnus un turēt viņus pastāvīgā atkarībā caur vainas izjūtu (protams, iracionālu, jo bērniem nav jājūtas vecāku priekšā vainīgiem). Bet citu, ko raustīt, šiem cilvēkiem nav. Attiecību jautājumos viņi nav diez ko kompetenti.

Bērni aug, kā likums, vismaz nedroši, bailīgi, kas var izpausties dažādi, tai skaitā teicamnieciskā pārapzinīgumā un palīgā iešanā "nabaga apbižotajiem" vecākiem vai niknā protestā pret pasauli, kas vecākiem "tik ļoti nodarījusi pāri".

Profesore Gunta Ancāne piedāvā iepazīties ar 20 principiem, kas būtu jāņem vērā vecākiem, ja viņi vēlas savus bērnus darīt laimīgus.

Pats galvenais uzdevums – pašcieņas veidošana bērnā. Tā iedod personībai struktūru un stabilitāti.

Tu vari! Tu paspēsi, tev sanāks.

Pirms bērnam jautāt, kādas atzīmes saņemtas skolā, svarīgāk ir noskaidrot: "Kā skolā juties?" Nevis – kā gāja, bet gan – kā juties un kā tagad jūties?

Katrs bērns a priori ir nenovērtējami vērtīgs savā būtībā. Pieaugušo uzdevums – to cienīt un palīdzēt bērna patībai uzmirdzēt un uzdzirkstīt. Un katra patība ir citāda. Arī vienā ģimenē augušiem, arī vienā tautā dzimušiem.

Vecāki bērnus neaudzina, vecāki palīdz izaugt. Bērns aug pats, viņā jau ir viss milzīgais potenciāls un kapacitāte. Tiesa, sākumā vēl nav zināms, kāds tieši. Pieaugušie viņam apkārt ir šī potenciāla un bērna patības attīstītāji. Kā dārznieki, kuru dārzā uzdīdzis asns, par kuru šobrīd nekas nav īsti zināms – vai būs priede, bērzs, vai ogu krūms, vai dārzenis.

Ideālā gadījumā dārznieks ar interesi uzmanīgi un mīļi vēro, kā augs attīstās, par ko tas veidojas, kas tam nepieciešams, lai augtu zaļoksnāk. Dārznieka gudrība saka, ka tas, kas labi veicina viena auga augšanu, citam nederēs. Vecāku gudrība – sajust, kas katram bērnam, lai arī vienā ģimenē augošiem, nepieciešams, lai justos labi. Tas būs katram atšķirīgi. Atšķirīgi pulciņi, brīvā laika nodarbības, intereses un vēlmes. Tas ir gods un iespēja būt blakus, vērot un priecāties par viņa augšanu, viņu mīlēt, aprūpēt, palīdzēt izaugt.

Dzīves jēga – nemitīgi augt un attīstīties, un pilnveidoties, un varēt vairāk un ko citu līdz pēdējai esības minūtei. Šāda tieksme ir katrā cilvēkā. To nevajadzētu izpostīt. Vecākiem ar savu piemēru un bērnu iedrošinošiem vārdiem jāaicina to darīt.

Bērna emocionālā labsajūta un intereses ir pirmajā vietā. Tas nozīmē, ka vecākiem un vecvecākiem pienākas būt laipniem un respektējošiem, un nav pieļaujams ar dažādiem ieganstiem attaisnot necieņu pret bērnu. Piemēram, ar kliegšanu, raustīšanu, sišanu, sodošu klusēšanu, ar "tēvs ir noguris" un "māte sanervozējusies", "vectētiņš tāds ir, tu jau zini", "vecmāmiņa ir slima" u.tml.

Bērna būtiskākā un vislielākā vēlēšanās ir būt pamanītam, piesaistīt pieaugušo uzmanību. Tas ir, būt saredzētam, saklausītam, sadzirdētam, izprastam. Tas nozīmē būt pamanītam šajā pasaulē, tas nozīmē "būt". Jebkuru jūtu izraisīšanas mērķis – pārliecināties, ka "es" ne tikai "esmu", bet arī "esmu viņiem svarīgs". Neesmu viņiem vienaldzīgs. Bērns šo izjūtu droši iegūst gadījumā, ja vecāki jautā, kā viņš jūtas. Piemēram, jau divgadīgam bērnam var jautāt: "Vai tu esi priecīgs? Vai tu esi dusmīgs? Vai tu esi bēdīgs?" Un palīdzēt atrast īsto terminu jūtām.

Agrīnā vecumā bērns šos jautājumus var uztvert kā spēli un, piemēram, piespēlēt, attēlot ar mīmiku dažādas jūtas, piemēram, smaidot mirdzošām acīm, un tad savilkt bēdīgu grimasi, un sacīt: "Jānis/Anna ir bēdīgs/a," vienlaikus uzmanīgi vērojot vecāku reakciju un tad pēkšņi izspurdzot smieklos. Arī šādi tiek trenēta jūtu izprašana un izteikšana, un iegūtās prasmes noderēs visam mūžam.

Meli pazemo – gan to, kurš melo, gan to, kuram melo. Bērnam saka tik daudz patiesības, cik iespējams. Piemēram, divgadīgam bērnam: mamma ies uz darbu, bet viņš raud un kliedz, atbildot: "Es negribu, ka mamma iet uz darbu!" "Mamma ies uz darbu, man žēl, ka tevi tas apbēdina, bet tā tas ir. Tu tagad kopā ar aukli iesi uz parku u.tml. Un vakarā mēs kopā darīsim to un to." Un tā ar pacietību tik reizes, cik nepieciešams, kaut 87 un vairāk. Tā vecāki praksē izrāda cieņu bērna jūtām. Tiklīdz bērna kapacitātes un spēka būs pietiekami, viņš šo faktu akceptēs mierīgi, ar labu pašcieņu.

Lielais ņemšanas – došanas līdzsvara princips. Bērns ir saņēmējs no vecākiem un tālāk devējs saviem bērniem. Nebūtu saprātīgi un gudri prasīt no bērna justies vainīgam par to, ko vecāki viņam iedevuši. Un dot to visu atpakaļ. Tas pārrauj virzību uz priekšu, uz attīstību, uz nākotni.

Vecāki, kuri saviem bērniem savu devumu snieguši mīlestības vārdā, negaida "atpakaļ". Viņi priecājas, ka bērni dod tālāk saviem bērniem. Kad tie, no kuriem daudz prasīts "atpakaļ", paši kļūst par vecākiem, arī viņi paši mēdz pārāk daudz prasīt "atpakaļ", proti, vainot savus bērnus, sacensties ar tiem (un pat mazbērniem) par to, kurš "labāks" (es tavā vecumā darīju tā, tu šitāds un tāds, par mani sliktāks u.tml.).

Vismazāk dzīvei derīgie jēdzieni: pareizi/nepareizi; drīkst/nedrīkst; vajag/nevajag; labi/slikti, jādara/nav jādara u.c. Bezjēdzība redzama, iedziļinoties jebkurā svarīgā jautājumā. Piemēram, ēšana. Vai ēst ir "pareizi", vai to "vajag", vai tas ir "labi"? Tie taču nav atbildami jautājumi! Visu izšķir konteksts. Ja ir izsalkums, cilvēks ēd. Ja garšo, ēd. Tomēr reizēm nevajadzētu ēst, piemēram, ja veidojas liekais svars. Neviens svarīgs dzīves jautājums nav analizējams šādi. Daudz svarīgāk ir jautāt: patīk vai nepatīk? Vēlies vai nevēlies? Tai skaitā, vai esi gatavs uzņemties atbilstošās sekas?

Izpratne, ka neviens nav absolūti perfekts, katram ir savas stiprās un vājās puses, palīdz sakārtot sevi, tas ir, savu "karaļvalsti". Dzīvē ir svarīgāki uzdevumi nekā tikai "labi uzvesties".

Svarīgi trenēt bērna prasmi izvēlēties. Tas vienlaikus trenē spēju uzņemties atbildību, paveikt darāmo līdz galam un vajadzības gadījumā arī pateikt "nē". Tātad prasmi konfliktēt. Bez konfliktiem un cīņas dzīve nav iedomājama. Brīva un neatkarīga cilvēka dzīve nav iedomājama. Atkarīga personības struktūra, kas liek visiem un visam piekrist, baidoties no konfliktiem (un pēc tam gan pārmetot un citādi "taisot tukšu troksni"), nedod iespēju izdzīvot savu dzīvi.

Bērnu ir svarīgi iedrošināt un mierināt. Biedēšana, kaunināšana, vainošana ir lieka, cietsirdīga un nepieļaujama. Tā mēdz notikt, ja vecāki cenšas bērnu piespiest dzīvot pēc sava prāta (apmierināt pašu vēlmi pēc ērtībām un komforta) un neļauj bērnam dzīvot pašam savu dzīvi. Piemēram, Latvijā plaši izplatīts ir uzskats, ka mācības bērnu mūzikas skolā obligāti ir jāpabeidz ar atestātu. Rezultātā liela daļa cilvēku, kuriem tāds ir, pie klavierēm nesēžas vai mūzikas instrumentu rokās neņem, jo "ar varu mīļš nekļūst nekas". Savukārt tie, kuri mācījušies tik gadus, cik paši gribējuši, brīvajā laikā turpina muzicēt. Kas šajā gadījumā pietrūkst latviešu vecākiem – tā ir mīlestība pret bērnu un mūziku. Šie vecāki "mīl" tikai atestātu.

Būtu svarīgi pārdomāt, vai izvēlētajiem vārdiem nav slēpta, nosodoša, pazemojoša nozīme. Piemēram, spēlēties un rotaļāties vietā nebūtu pieļaujams sacīt "dauzīties", pastaigāties – vazāties, raudāt – kaukt, ceļot – blandīties pa pasauli u.tml. Par bērniem teikt "sīkie un sīkaļas" ir apbrīnojama cietsirdība, jo tā nesaka par cilvēkiem.

Svarīgāk par "ko citi par to teiks" ir tas, ko bērns pats par to domā. Tas arī pietiekami bieži būtu jājautā. Vienlaikus iespējams pastāstīt, ko vecāki par to domā. Atkarība no tā, ko "citi domā" un "ka tik citus neaizvainot", rada jaunas bīstamas atkarības (nenobriedušas personības) pieaugušā vecumā – no cilvēkiem, no vielām, spēlēm u.c. Atkarība no cilvēkiem nav mazāk bīstama patoloģija kā no vielām.

Vecāki nav tikai "vecāki" un vecvecāki nav tikai "vecvecāki". Viņiem ir vēl arī citi dzīves aspekti, lai arī, iespējams un vēlams, ne tik svarīgi, tomēr arī tie ir nepieciešami viņu psihiskās veselības un emocionālā līdzsvara saglabāšanai. Un tas pienākas arī vecākiem.

Svarīgi apgūt prasmi drosmīgi konfliktēt. Miers sastindzina, nemiers ved uz attīstību un panākumiem. Bērnam kļūstot par karali/karalieni savā karaļvalstī, savā dzīvē un personībā, konflikti ir dabiska dzīves sastāvdaļa. Spēja būt gatavam konfliktam ir nobriedušas personības pazīme – tas nozīmē spēju aizstāvēt savus uzskatus, robežas, neļaut darīt pāri. Būt gatavam laipni uzņemt ciemiņus un pašam ciemos iet, bet nepieļaut okupāciju. Jo, ejot ciemos, cilvēki respektē otras valsts, otra cilvēka pieņemtos likumus un tradīcijas. Okupācijas apstākļos ir pazemojuma pilns miers, kurš ir daudz sliktāks par nemieru un karu. Miers šādos gadījumos nebaro, gluži pretēji — izposta godu un cieņu.

Laba sevis (savas karaļvalsts) pārvaldīšana sākas ar labu sevis izprašanu. Precīzāk – savu jūtu izprašanu. Citu jūtu izprašanu. Svešu neņemt, bet savu neatdot. Prasmīgi novilkt savas robežas un drosmīgi tās aizstāvēt. Kašķi nemeklēt, bet, ja otrs uzbrūk, no cīņas nevairīties. Otram godu dot un sev to pieprasīt. Cienīt un respektēt savas nepieciešamības un izrādīt cieņu otram. Vājākam neuzbrukt, pret stiprāko prast sevi aizstāvēt. Gatavam atvainoties, ja otra cieņa aizskarta, bet ne lūgt piedošanu. Izkopt savas vērtības apziņu. Ieklausīties citu padomos, bet gala lēmumu pieņemt pašam.

Vārdi ir nekas salīdzinājumā ar vecāku piemēru darbos.

Avots: Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas katedras un klīnikas vadītājas Dr.med. Guntas Ancānes atziņu un ieteikumu krājums "Vecākiem. Par sevi un bērniem. Atziņas un ieteikumi, lai bērns augtu vesels un laimīgs".