Kā savā grāmatā "Būt vadošajiem vilkiem. Mīlestības pilna vadība ģimenē" raksta tās autors, lektors, ģimenes terapeits un pedagogs Jespers Jūls, vecākus–kērlingistus var iedalīt trijās grupās, un katru no tām iedvesmo atšķirīga pārliecība vai pieredze.
Viena grupa patiesi tic, ka no ģimenes ir vēlams un iespējams izveidot harmonijas un pozitīvas enerģijas mākoni – bez jebkādas iesaistes ar ārpasauli, tādā veidā sagatavojot bērniem vislabāko iespējamo startu dzīvē. To varētu nodēvēt par ģimeni kā mātes klēpja turpinājumu.
Otras grupas vecāku motivācija ir šāda: viņi auguši ģimenēs, kur vardarbība, pastāvīga kliegšana un neatrisināti konflikti bija parasta parādība, un negrib, lai viņu ģimenē kaut kas tāds iezīmētos kaut vai tikai aizmetnī. Šie vecāki vēlas, lai viņu bērni justos mīlēti un pasargāti, nevis piedzīvotu bailes, sāpes un vientulību.
Trešās grupas vecāki ir līdzīgi otrās grupas vecākiem, taču auguši ģimenēs, kurās daudzie slēptie un vārdos neizteiktie konflikti radījuši nospiedošu un drūmu atmosfēru.
Visiem šiem vecākiem ir kopīgs tas, ka viņi auguši ģimenēs, kurās tiem nebija iespējams iemācīties jēgpilnā un konstruktīvā veidā risināt savstarpējos konfliktus. Tādēļ viņi ir nolēmuši neizraisīt nevienu konfliktu, kā arī vispār nepieļaut tā iespējamību.
- Viņi pieliek maksimālas pūles, lai izvairītos no konfliktiem, bēdām, sāpēm, vilšanās un agresijas;
- Viņi domā, ka konfliktēšana ar bērnu ir tas pats, kas būt sliktiem vai nepietiekami labiem vecākiem;
- Viņiem bērns atrodas uzmanības centrā. Šie vecāki uzskata, ka viņiem viss jādara pēc bērna prāta un jāsniedz bērnam tas, ko viņš grib. Cita veida izturēšanās, viņuprāt, ir uzskatāma par nevērīgu;
- Lai to realizētu, vecākiem pilnībā jāziedojas bērniem un jāaizmirst par personiskajām vajadzībām, vēlmēm un robežām.
Problēmas, kas rodas vecāku-kērlingistu izturēšanās dēļ
Nepārtraukti pakalpojot bērniem un atstājot novārtā savas vajadzības, vecāki kļūst nepamanāmi. Šādā veidā viņi ne tikai atsakās no savas dzīves, bet arī noliedz bērnu eksistenciālās vajadzības, piemēram, gūt zināšanas par citiem cilvēkiem – viņu reakcijām, vajadzībām, vērtībām un robežām.
Sasniedzot aptuveni divu, divarpus gadu vecumu, mazā meitiņa jau uzvedīsies kā princese – galu galā, visi pret viņu vienmēr ir izturējušies kā pret troņmantinieci. Meitenes nepieciešamība pēc uzmanības ar laiku pieņems milzīgus apmērus, arī attiecībās ar citiem bērniem un pieaugušajiem viņa neizrādīs empātiju. Mēģinot iegūt patiesu tuvību, kas viņai bija nepieciešama, bet tika liegta, viņa kļūs par tirānu, kas bez mitas cīnīsies, lai panāktu to, ko vēlas.
Kādā brīdī vecāku enerģija izbeigsies, un viņi ļoti cietīs, jo tiks konfrontēti ar atziņu, ka smagie pūliņi sagādāt bērnam "perfektu" bērnību ir piedzīvojuši fiasko.
Šādu bērnu uzvedība – gan ģimenē, gan ārpus tās – kļūst tik neciešama un provocējoša, ka jebkurš no ģimenei pietuvinātajiem pieaugušajiem centīsies ierosināt vecākiem izvēlēties tādu līdzekli kā robežu nospraušana.
Bet tālāk iepazīsties nedaudz plašāk ar šo audzināšanas stilu, ko, Jūla ieskatā, īsteno vecāki–kērlingisti.
Vieglākais pretestības ceļš
Vecāki, kuri izvēlas šo audzināšanas stilu, pārstāv visas sabiedrības sociālās grupas. Viņi gandrīz neatvēl laiku pārdomām, kā vēlētos audzināt bērnus, jo viņiem nav raksturīgi kaut ko mierīgi pārdomāt. Dzīvē šie vecāki var justies gan veiksmīgi, gan arī nelaimīgi, un viņi parasti cenšas atdarināt savus vecākus un izvēlēties tādus pašus mērķus, kādi bija viņiem.
- Viņi galvenokārt vairāk vai mazāk pakļaujas bērna vēlmēm un iegribām. Viņi gan mēģina pateikt "nē", taču drīz vien iedomājas, ka gluži labi varētu iztikt arī bez konflikta.
- Viņi ir nekonsekventi, jo savā uzvedībā nebalstās uz konkrētām vērtībām.
- Viņi ir pilnībā nodarbināti ar savu dzīvi – vienalga, vai tajā galvenais ir jahta un zirgi, vai arī ģimenē valda trūkums, vardarbība un depresija.
Vieglākās pretestības ceļš var izraisīt šādas problēmas:
- Bērni var justies saraustīti, jo, no vienas puses, viņi dabu visu, ko iekāro, bet, no otras puses, viņi saņem tikai minimumu tā, kas patiešām nepieciešams. Bieži vien šiem bērniem ir vāji attīstīta pašvērtība un diezgan uzspūsts ego.
- Bērniem ir problēmas ar personisko atbildību, un viņi vai nu par vēlu, vai daudz par agru kļūst pieauguši.
- Pusaudžu vecumā viņiem nereti izstrādājas dažādi pašiznīcinošas uzvedības modeļi.
Totāla kontrole jeb Mātes – helikopteri
Mātes–helikopteri – tā Amerikā dēvēja mātes, kuras pastāvīgi un ne ar ko nerēķinoties uzraudzīja bērnus, nepārtraukti kontrolējot arī vidi, kurā tie uzturējās, tostarp viņu attiecības ar citiem cilvēkiem. Nu šāds stils populārs kļuvis arī Eiropā, norāda Jūls.
Kas raksturīgs šādām mātēm?
- Šīm mātēm (arī šajā procesā iesaistītajiem tēviem) ir vislabākie nodomi – pasargāt bērnu no visa, kas viņu varētu ievainot, apbēdināt vai padarīt nelaimīgu.
- Mātes apzinīgi gādā, lai viņu bērni nenoslēgtu nekādu gadījuma draudzību ar citiem bērniem. Viņas dod priekšroku organizētiem rotaļu pasākumiem kopā ar "piemērotiem" bērniem, kuru vecāki atbilst viņu sociālajai un morāles mērauklai.
- Vairumā gadījumu mātes ir apsēstas ar domu par iespējamo briesmu risku un darīs visu, lai bērni nekad tam netiktu pakļauti.
Iespējamās problēmas ir šādas:
- Bērniem ir jāpakļaujas vecāku bailēm un nepieciešamībai kontrolēt. Šī iemesla dēļ viņiem nav iespējas apgūt sev nepieciešamās dzīvošanas prasmes un sociālo kompetenci. Bērnos izveidojas tā sauktā ieaudzinātā bezpalīdzība, un līdz ar to viņiem ir grūtības pieaugt un kļūt neatkarīgiem.
- Bērnus, kuri dumpojas, aizved pie ārsta. Tur viņiem galvenokārt nosaka kādu diagnozi, kura neapšauba vecāku audzināšanas stilu, un ar medikamentu palīdzību bērnus padara paklausīgus.
- Šajās ģimenēs nevērīga izturēšanās tiek slēpta zem "gādīguma, mīlestības un vecāku atbildības" maskas, un šīs klasiskās "dubultattiecības" bērnos nereti izraisa nopietnas mentālas un psihiskas problēmas.
Mans bērns – projekts
Ir ļoti daudz vecāku, kuriem par bērnu dzīvi un nākotni ir relatīvi stingri un arī nemainīgi priekšstati, un viņi ļoti nopūlas, lai tie tiktu īstenoti. Dažreiz vecāki "tikai grib", lai viņu bērni būtu laimīgi, un reizēm arī to, lai bērni kļūtu par pasaules slaveniem mūziķiem, sportistiem, fiziķiem, advokātiem, modeļiem utt.
Bieži vien vecāki savam projektam velta lielāko daļu laika un enerģijas, ir ļoti daudz kopā ar bērniem un kontrolē katru viņu soli.
Vecāki galvenokārt cenšas panākt, lai bērni īstenotu viņu nerealizētos sapņus.
Viņi domās jau dzīvo nākotnē un mazāk vērības velta tam, kas notiek šeit un tagad.
Ja bērns ir projekts, var rasties šādas problēmas:
- Bērna identitāti nosaka vecāki, un, ja bērns sadarbojas un pielāgojas, tad kādā dzīves posmā viņam nāksies pārvarēt smagu eksitenciālu krīzi.
- Šī krīze var izraisīt absolūtu bērna un vecāku attiecību pārtraukšanu.
- Būt par kāda cita cilvēka projektu reducē bērnu par objektu. Un tas noved pie suboptimālām attiecībām.
Lielākajai daļai vecāku attiecībā uz bērniem ir sapņi, un viņi tiem vēl tikai labu – tā, protams, nav problēma. Problēma rodas tad, ja vecāki pārkāpj ļoti šauro robežu starp sapni un projektu.
Raksta tapšanā izmantota Jespera Jūla grāmata "Būt vadošajiem vilkiem. Mīlestības pilna vadība ģimenē" (izd. Zvaigzne ABC).
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
