Bērna negatīvās emocijas un to skaidrojums kontekstā ar emocionālā intelekta līmeni

Psiholoģe, bērna emocionālā intelekta attīstības eksperte Viktorija Šimanskaja portālam "Parents" stāsta, kādas negatīvās emocijas bērns var piedzīvot un kā tās pareizi interpretēt.

Lai tiktu skaidrībā, kas ir emocionālais intelekts, speciāliste aicina atcerēties savus klasesbiedrus. Starp viņiem bija teicamnieki un trijnieku karaļi. Vieni aizgāja mācīties uz arodskolu, citi uz universitāti. Bet kāds liktenis viņus piemeklējis šodien? Droši vien starp trijnieku karaļiem ir veiksmīgi karjeristi un pat novatori, bet starp teicamniekiem ir daudz parastu menedžeru. Taču visums tomēr ir taisnīgs, lai kā mums necenstos mācīt par to pretējo. Mēs dzīvojam tādā sabiedrībā, kur pēc nopelniem iegūst nevis tie, kuri vienkārši ir "barojušies" ar zināšanām, bet tie, kuri prot notvert izdevīgus brīžus. Būt savas jomas profesionālim – ar to vien nepietiek. Lai sasniegtu panākumus visplašākajā tā izpratnē, ir jāprot atrast sevi, izvēlēties mīļāko lietu un veiksmīgi pārdot savas idejas, bet, savukārt, lai tas notiktu, ir svarīgi pareizi kontaktēties ar apkārtējiem cilvēkiem, uzsver eksperte.

Būt elastīgam, iejūtīgam, neiesaistīties nevajadzīgos konfliktos, nepanikot par neveiksmēm, neapvainoties par kritiku un paturēt savas domas pie sevis, kad tas ir nepieciešams. Šo noderīgo īpašību gammu iespējams attīstīt, ja vien cilvēkam pilnā apmērā izdodas apzināties savas jūtas un vajadzības. Iegūstot šādu pašiepazīšanas pieredzi, viņam kļūst vieglāk tikt skaidrībā ar emocijām, kuras piedzīvo arī citi cilvēki apkārt. Tāpat tas ir tiešs ceļš pretim tam, lai panāktu no viņiem vēlamo. Skan pragmatiski, bet tā reiz ir veidota mūsu pasaule, uzsver psiholoģe. Ja vēlies, lai bērns tajā eksistētu komfortabli, ar emocionālo sfēru ir jāpastrādā jau kopš bērnības, bet burtus un reizrēķinu iemācīs skolā.

Novērtēt emocionālo intelektu (EQ) ir sarežģīti. Tieši šī "intelekta" dažādība atbild par to, kā mēs traktējam ar mums norisošos notikumus. Un traktējam mēs tos katrs citādāk. Vieni par kritiku apvainojas, citi to pieņem zināšanai. Kāds pēc atlaišanas no darba nolaiž rokas, bet kāds dodas iekarot jaunus horizontus. Un tā tas ir par visu. Un rezultātā, mūsu personīgais skatījums uz pasauli ietekmē mūsu dzīves kvalitāti visās tās sfērās un arī kopumā – mūsu likteni. Lūk, vēl viens piemērs! Iedomājies situāciju: divi zēni piedalās peldēšanas sacensībās. Viens no viņiem iegūst trešo vietu, bet uzvaru viņš uztver kā sakāvi. Otrs, kurš palicis ceturtajā vietā, ir pilns entuziasma un jau sapņo par nākamajām sacensībām. Kā izskaidrot šo paradoksu? Pirmajā gadījumā vecāki un treneris bērnam noteikušu stingrus ierobežojumus: "Tieši šodien, tieši tagad tev ir jāuzvar."

Ar šādiem uzstādījumiem viņi bērnā ir "iesējuši" dziļu domu: vai nu tu sacensībās būsi čempions, vai arī zaudēsi. Jebkura vieta, izņemot pirmo, jau sākotnēji ir novērtēta kā pilnīga izgāšanās. Piedzīvojot "neveiksmi", bērns ir atradies spēcīga stresa stāvoklī un juties kā pieļāvis milzu kļūdu. Bet, lūk, otru zēnu vecāki un treneris ir noskaņojusi citādāk. Vēstījums šim zēnam bijis šāds: "Mums ar tevi šā gada uzdevums ir piedalīties četrās sacensībās. Katru reizi mēs pakāpeniski attīstīsim tavas prasmes, analizēt panākumus un kļūdas, un protams, daudz trenēsimies." Skaidrs, ka ar šādu noskaņu zēns ar peldēšanu nodarbojas ar prieku, un tas ir vienīgais veselīgais veids saglabāt motivāciju.

Ja tev radusies vēlēšanās izmērīt sava bērna EQ līmeni, tad zini, ka to nav iespējams noteiktu baļļu sistēmā. Tomēr aptuvenu vērtējumu ir iespējams noteikt. Sākumā ir jāizslēdz virkne trauksmainu pazīmju, kuras liecina par to, ka bērns atrodas spēcīga stresa ietekmē. Ja bērns slikti iemieg, viņam ir nervu tiki, obsesīvas kustības vai domas, kā arī valodas traucējumi, labāk vērsties pēc palīdzības pie speciālistiem – neirologa un/vai bērnu psihologa:

Mēģini atcerēties, vai tavs bērns viegli iepazīstas ar citiem bērniem? Vai viņš spēj pats sākt spēli, pateikt, kā viņu sauc? Neattīstītas komunikatīvās prasmes vēsta par problēmām ar EQ.

Jo dažādāka piedzīvoto emociju palete, jo labvēlīgāk norit bērna attīstība. Piefiksē improvizētā dienasgrāmatā visus bērna emocionālos sprādzienus: lūk, viņš pasmaidīja, iesmējās, parādīja maigumu, sadusmojās, saskuma, sanervozējās, jutās aizvainots utt.

Paanalizē, vai bērns savas emocijas izrāda adekvātā formā? Ja bērns piecu gadu vecumā ir zaudējis futbolā un sācis raudāt, tas ir dabiski. Bet, ja viņš sācis sist, piemēram, vārtsargu – ir vērts aizdomāties, rekomendē psiholoģe.

Kad mēs runājam par emocijām, iespējami vien divi scenāriji: vai nu tās vada mūs, vai mēs tās. Uz katru kairinājumu mēs reaģējam trīs līmeņos. Pirmais – saistīts ar galvas smadzeņu limbisko sistēmu. Tā atbild par daudzām lietām, ieskaitot par emocijām. Pēc tam pie mums atnākusī informācija tiek analizēta neokorteksa līmenī. Šajā brīdī emocijas piepildās ar domām. Tieši kādām – daudzējādā ziņā atkarīgs no stereotipiskām reakcijām, kuras mēs neapzināti pārņemam no vecākiem.

Mūsu galvā tiek atveidota tā pasaules aina, kuru vecāki mums pastāvīgi translē. Pēc tam, kā atbilde uz emocijām, vienmēr reaģē ķermenis. Tagad iedomājies, ka tev pretim "lido" suns. Kā tu rīkosies, būs atkarīgs no tava EQ. Vai nu tu padomāsi, ka tas ir dusmīgs, un tad laidīsies lapās, vai pagūsi pamanīt, ka tas ir tava kaimiņa kucēns, kurš steidz ar tevi sasveicināties. Pēdējā gadījumā pirmā dabiskā reakcija ir izbīlis, kas mijas ar prieku, un tā vietā, lai slēptos, tavs ķermenis atslābināsies. Tieši tāds pats algoritms nostrādā katru reizi, kad mēs uzņemam jaunu informāciju no jebkura jūtu orgāna.

Bērna EQ attīstības veicināšanai ir daudz un dažādu vingrinājumu, bet šoreiz psiholoģe piedāvā aplūkot vienu no svarīgākajiem "apmācības" programmas punktiem, kas vecākiem padodas visgrūtāk. Runa ir par negatīvo emociju izpēti, lai gan patiesībā – sliktu emociju nav, bet problēmas un kompleksus tās mums rada tādēļ, ka mēs neprotam tās izpaust adekvātā formā. Un savus bērnus tam nemācām. Daudzi no mums, pamanot bērnam "negatīvās" emocijas, vai nu tās ignorē, vai apspiež. Bet tas ir bīstams ceļš, brīdina Šimanskaja.

Tikt skaidrībā ar savām jūtām mazulis var tikai ar vecāku palīdzību. Ja viņam šādas iespējas nav, nepārstrādāto vai neapzināto pārdzīvojumu slogs spiedīs ar tādu spēku, ka piedzīvot prieku un apmierinājumu tā vistīrākajā veidā nebūs iespējams. Tieši tāpēc ir svarīgi strādāt ar bērna emocijām. Kā? Tūliņ pastāstīšu, atklāt ieteikumus sola psiholoģe.

Dusmas – tās vienmēr nozīmē enerģiju. Kad mēs dusmojamies, mēs varam dot prettriecienu pat tiem mūsu pāri darītājiem, kuri ir stiprāki.

Piemērs: cits bērns tavējam ir atņēmis mašīnīti, viņš sadusmojās un iesita svešajam bērnam ar kulaku pa galvu. Paiet kāds laiks, vētra norimusi, un viņš ir gatavs mierīgai sarunai.

Tava rīcība: sākumā jāpalīdz bērnam nosaukt skaļi šīs emocijas: "Es redzēju, ka tu sadusmojies, jo tev atņēma mašīnīti. Vārds "atņemts" – ir nepareizi. Mazulis drīz iemācīsies nevis neatņemt, bet tu iemācīsies nesist pretī."

Pēc tam var atsevišķi pastrādāt ar emocijām. Pārspriediet kopā: "Kad tu dusmojies, kas notiek ar tavu seju, ar tavu ķermeni? Ko tu šajā brīdī gribi pateikt, izdarīt?" Pēc tam salīdzini dusmas ar uguni. Pastāsti konkrētu piemēru. Kad svece deg, ir skaisti. Kad izceļas ugunsgrēks, tā jau ir bēda. Tieši tāpat kā cilvēks vada uguni, mums ir jāiemācās vadīt savas dusmas. Ja mēs tām ļausim izplesties līdz ugunsgrēka līmenim, nekā laba no tā visa neiznāks. Pēc tam pastāsti, kā ar dusmām var tikt galā. Ne visi bērni prot sevi kontrolēt, tādēļ analogā situācijā piedāvā mazulim saspiest kulakus ar spēku piesist kādu, piemēram.

Skumjas mums nepieciešamas tādēļ, lai pieņemtu zaudējumu vai saprastu, ka kaut kas nav izdevies.

Piemērs: tu aizsūtīji bērnu uz vasaru pie omītes, un viņš ļoti skumst saistībā ar šķiršanos no tevis.

Tava rīcība: lai palīdzētu bērnam pieņemt skumjas, palūdz vecmāmiņai iespējami biežāk mazo apskaut. Un būtu lieliski, ja viņa piekristu bērnam pastāstīt arī par savām jūtām, piemēram, padaloties ar to, cik viņai ir skumji bez savas meitas vai dēla. Bet pēc tam viņi abi kopā var uzzīmēt pasaku par Skumīgi. Kā tas izgāja no mājas un devās mammas meklējumos, kā kopā ar lietutiņu un mākonīti aizlidoja līdz viņas mājai, un kā zem mammas mājas loga uzziedēja skaists ziediņš. Un piebilst: "Tajā pašā laikā Skumīgā mamma arī tevi meklē!". Pēc kāda laika, pastaigājoties, atrodot jebkuru ziediņu ceļmalā, lai vecmāmiņa pastāsta, ka tas uzziedējis viņa dēļ, ka mammas mīlestība atnākusi pie viņa kopā ar Skumīgo.

Pēc šādas "prezentācijas" mazulis, visticamāk, nomierināsies un sapriecāsies. Pasaka, zīmējums, mazs, reāls ceļojums – tas viss bērnam palīdz pieņemt skumjas un pēc tam tās "palaist" prom.

Kā uzsver psiholoģe, bailes ir ļoti svarīgas emocijas, jo tās mūs arī pasargā no briesmām. Bet dažreiz bailes sāk traucēt.

Piemērs: tavs bērns baidās no tumsas.

Tava rīcība: pats galvenais – iemācīt bērnam, ka "es" – nelīdzinās vārdam "bailes". Es neesmu zaķpastala, es jūtu bailes. "Atdalīt" bailes no sevis var dažādos veidos. Palūdz bērnam parādīt, kādas ķermeņa daļas viņš jūt. Vēderu, kaklu, sirdi vai papēžus? Pēc tam piedāvā paspēlēties vai enerģiski pakustēties, lai "izkratītu" bailes no sevis. Vēl viens variants – bailes var uzzīmēt, izveidot no plastilīna, bet vēl ar tām iespējams "sadraudzēties", ja mammas ar tētu "ieslēdz" fantāziju un izdomā, kā to izdarīt.

Piemēram, monstram, kurš dzīvo pagultē, ir jēga uz šķīvīša atstāt tortes gabaliņu vai uzdāvināt viņam zonu suku, lai viņa asie zobi nekad nesāpētu. Tādā veidā briesmoni ir iespējams padarīt par mazu vai smieklīgu. Šāda veida prakse bērnam māca vadīt savas bailes, un tas arī ir mūsu galvenais mērķis, skaidro eksperte.

Lieliska ideja – bērnam pagatavot sargātāju. Tikai amulets nevis izgaiņās bailes, bet fiksēs tās ķermeņa, emociju un domu līmenī tādā kvalitātē, kā drosme. Pieskaroties talismanam, mazulis uzreiz atcerēsies, ka viņam viss ir pa spēkam. Vēl galēji svarīgi ir bērnam sniegt vadīto baiļu pārdzīvošanas pieredzi, lai nākotnē viņam būtu vieglāk tās pašam pārvarēt. Pamēģiniet kopā aizdoties uz kādu "briesmīgu" vietu tumsā, paņemot līdzi lukturīšus. Tas būs nedaudz baisi, bet kopumā patīkami un aizraujoši, jo beigu beigās jūs atradīsiet īsto "dārgumu".

Aizvainojums ir sarežģītas jūtas: tās sajauktas ar neizteiktām skumjām un dusmām, jo vēlēšanās nav piepildījusies. Bet šīs nav pamata emocijas, bet kompleksa reakcija: tās vienmēr atspoguļo bērna attieksmi pret notiekošo.

Piemērs: bērns uzzīmējis tavu portretu, bet tu to paņem rokās un iesmejies. "Mākslinieks" ir apvainojies par tavu joku.

Tava rīcība: ja bērns bieži aizvainojas, tas vēsta par problēmām ar pašapziņu. Tev jāpavēro pašam sevi un savu reakciju attiecībā pret mazuļa centieniem. Viņš nav jāpārslavē vai tieši pretēji, paaugstinot latiņu un pakāpeniski norādot uz mīnusiem un trūkumiem. Labāk draudzīgi un objektīvu komentēt to, ko esi pamanījis: "Tu uzzīmēji saulīti un trīs kokus/pats šodien apģērbies. Nodziedāji dziesmiņu/pagatavoji brokastis". Tā tu iemācīsies bērnam norādīt uz viņa sasniegumiem, pat ja tie ir pavisam nenozīmīgi, bet toties tie nostiprinās pārliecību par sevi. Ne mazāk svarīgi ir izveidot produktīvu dialogu ar divu jautājumu palīdzību: "Vai tev izdevās tas, ko tu gribēji?" un "Ko tu vēl gribētu izdarīt?" Tikai, lai tā nebūtu kritikas, bet vērtīga iespēja mazulim pašam aizdomāties, kādā virzienā būtu vērts patrenēties. Bērni, kuri paši spēj noteikt sev tuvākās attīstības zonu, neveiksmi nevērtē kā izgāšanos, bet gan kā stimulu pašattīstībai.