Kā bērnam iemācīt pareizo attieksmi neveiksmju un kļūdu gadījumos  (2)

Par to, kā bērnam iemācīt pareizo attieksmi pret kļūdām, no kurām var gūt arī daudz mācību, raksta portāls "Parents", un lūk, sākotnēji iepazīstinot ar kādu reālu pieredzi, kas gan jau būs saprotama daudzām ģimenēm!

"Nesen dēls no dārziņa atnesa rakstu darbu, kas mani ļoti pārsteidza. Tas krasi atšķīrās no iepriekšējiem neveiklajiem rakstu darbiem. Tomēr dēls sacīja, ka ticis galā "ļoti slikti", jo tas nelīdzinoties skolotājas piemēram. Es tam nepievērstu uzmanību, ja vien nebūtu bijis līdzīgs gadījums karatē. Bērns sāka raudāt, kad uzreiz nevarēja atkārtot trenera rādītās jaunās kustības".

Vecākus šādas epizodes satrauc, viņiem šķiet, ka bērns cieš no zemas pašapziņas. Tomēr daudziem šī vecuma bērniem ir pilnīgi dabiski sevi salīdzināt ar citiem: draugiem, brāļiem un māsām, audzinātājām, un pat paša vecākiem. "Bērnam ir svarīgi just, ka viņš visu dara ne sliktāk," skaidro bērnu psiholoģe Olga Koreckaja. Turklāt bērniem vēl ir grūti apzināties, ka cilvēks nevar būt vienādi apdāvināts visās sfērās. Viņi cenšas līdzināties vienaudžiem, kuri kaut ko dara labāk, un pat pieaugušajiem, kuri rāda piemēru. Vecākiem ir jāpalīdz bērniem pieņemt šo cilvēcisko dažādību, kura pasauli arī dara dažādu un interesantu, uzsver psiholoģe.

Padomā, kā tu parasti paslavē savu bērnu. Iespējams, tu bieži saki: "Cik lieliski, ka tava hokeja komanda uzvarēja" vai "Tu šodien ideāli aizšņorēji zābaciņus". "Ja tu pastāvīgi akcentē uzmanību uz rezultātu, kuru bērns sasniedzis, tad viņš sāk domāt, ka panākumi – tas ir vienīgais, ko tu no viņa gaidi," saka Maikls Borba, kurš ir autors vairākām grāmatām par bērnu audzināšanu. "pacenties novērtēt pūliņus, kurus bērns pielicis, nepiedodot nozīmi tam, cik ļoti viņam padevies uzdevums: "es redzu, ka vecmāmiņai domātais zīmējums prasa ļoti daudz laika un uzmanības. Droši vien, ka ir interesanti zīmēt mākoņus, jo viņi tik bieži atgādina dažādus dzīvniekus".

Ja bērns iesaistīts sacensību spēlē, nav vērts saasināt uzmanību uz to, kurš uzvarējis, pat ja tas izdevies tavam bērnam. Pasaki: "Vai nav tiesa, ka bija jautri ar draugiem uzspēlēt loto?" tavi vārdi bērnam palīdzēs sajust: spēle, lai gūtu no tās baudu, ir ne mazāk svarīga par to, vai tajā uzvarēts vai zaudēts. Prieks no komunikācijas ar draugiem – tā jau ir balva.

"Dēls jauc ciparus, un agrāk es tam uzreiz pievērsu viņa uzmanību. Tad es pamanīju, ka viņš tik ļoti to pārdzīvo, ka zaudē interesi par matemātiku, lai gan agrāk viņam tā ļoti patika. Es pamēģināju vairs tik bieži nelabot viņa kļūdas. Bērnam atkal kļuva interesanti virzīties uz priekšu un vairs nav tik briesmīgi, ja viss neizdodas veiksmīgi," piemēru no savas dzīves atstāsta vēl kāda mamma.

"Ja tu pastāvīgi norādi uz bērna neveiksmēm, viņam sāk šķist, ka uzdevumu obligāti ir jāizpilda visideālākajā veidā, citādāk mamma vai tētis būs neapmierināti," norāda psiholoģe Koreckaja. Labāk būs, ja ļausi bērnam uz skolu vai dārziņu nest paša mājās pildītu darbiņu, kas paveikts bez tavas līdzdalības. Kļūdas, kas izlabotas kopā ar skolotāju, bērnam sniegs sajūtu, ka viņš var tikt galā arī bez vecāku pilnīgas iejaukšanās.

Mūsu vēlme novērtēt, kā bērns tiek galā ar kādu uzdevumu, salīdzinot viņu ar vienaudžiem, ir absolūti dabiska. Mēs to darām jau kopš mazuļa piedzimšanas, cenšoties saprast, kāds ir viņa veselības stāvoklis, spējas un intereses. Tomēr ir svarīgi būt delikātram un savu bērnu nesalīdzināt ar citiem.

Piezīmes šādā stilā: "Bet, lūk, brālis tavā vecumā jau prata vizināties ar divriteni" bērnam rada sajūtu, ka viņam visu laiku ar kādu jāsacenšas un jābūt labākam. Protams, ir svarīgi ar skaidru prātu apjēgt, kā attīstās tavs bērns. Tomēr, lai šīs sarunas paliek starp tevi, audzinātiem un tava bērna pediatru.

Zīmēšana ar pirkstiņkrāsām, figūru radīšana smiltīs, konstruktora likšana – jebkuras spēles un nodarbes, kurās nav nepieciešamība uzvarēt, palīdzēs bērnam atslābināties un baudīt procesu, nekontrolējot rezultātu.

Šādas nodarbes bērnam rāda, ka ir daudz radošu sfēru: zīmēšana, aplicēšana, spēlēšanās "leļļu teātros", kurā nav viena pareizā risinājuma un var nebaidīties improvizēt un pamēģināt dažādus variantus, kā izpaust savas idejas.

Bērns sakreņķējas, ja uzreiz kaut ko nesaprot vai nepareizi to atkārto. Ieteicams, lai viņš no tevis dzird, kā tu pārvarēji grūtības mācībās vai jaunā iepazīšanā. Ja bērnam interesē dejas, sports vai medicīna un viņš pazīst kādu konkrētu cilvēku, kurš strādā kādā no šīm profesijām, pastāsti, cik grūti viņam bija jāstrādā un jāpieļauj neizbēgamas kļūdas, lai nonāktu pie rezultāta, kuru tā apbrīno tavs bērns.

Pievērs bērna uzmanību tiem brīžiem, kad tev pašam kaut kas neizdodas. Tas var būt pārāk piededzis pīrāgs cepeškrāsnī, izlieta sula, vai maize, kuru aizmirsi nopirkt. Tas bērnam palīdzēs saprast, ka cilvēki, ieskaitot mammu un tēti, nevar visu un vienmēr darīt ideāli.

Rādi pozitīvu piemēru par to, kā var reaģēt neveiksmes gadījumā. Pasmaidi un saki, ka nākamreiz vienkārši nevajadzētu steigties, kā tas gadījās ar izlieto sulu vai veikalā piemirsto maizi. Tava gatavība dalīties ar bērnu ar tiem dzīves brīžiem, kurās tu neesi pati pilnība, ļaus viņam mierīgāk attiekties pret to, ka dzīvē viss nenotiek tā, kā tu pats vēlētos.