Ilona ir pārliecināta – viņas vīrs vēl dzīvē spēs radīt, jo viņš ir radoša personība. "Varēs, ja viņš gribēs. Ko tu radošam padarīsi!? Varbūt ir kāds periods, kad viņš nav radošs, bet pēc tam jau atkal būs…"
Uz jautājumu, kā viņa sadzīvo ar to, ka pēc nelaimes gadījuma vīrs kļuvis citādāks, Ilona atbild sekojoši: "Viņš tāpat ir mans Ūdris. Brīžiem, protams, ir grūti, besī kaut kas ārā, bet viņš tāpat ir Ūdris."
Ilona uzskata, ka, aprūpējot cilvēkus ar īpašām vajadzībām, nedrīkst aizmirst par sevi. "Tas ir pats pirmais noteikums. Es arī tam izgāju cauri, ka cilvēkiem, kuri aprūpē citus, ir tendence aizmirst par sevi un pārdegt. Sev jāatgādina, ka tā nedrīkst. No tukšas tējkannas neko nevar ieliet." Viņa piebilst, ka katrs pats esam atbildīgs par sevi, jo nav iespējams dot citam, atstājot sevi novārtā.
Viņa nenoliedz, ka kādreiz ir apvainojusies uz vīru par esošo situāciju. "Vienu brīdi es ļoti apvainojos, dusmojos, izgāju cauri baigajam dusmu periodam. Tagad atkal ir gaišais moments, kaut kas ir izmainījies, palicis savādāk. Man šķiet, ka tagad mums ir baigi labais posms iestājies.
Man arī tehniskās lietas ir sakārtojušās, esmu atradusi asistenti, kas man palīdz, ar Ūdri ikdienā strādā vairāk." Ilona uzsver, ka līdz ar to viņiem attiecības atkal ir kā Ūdrim ar Balodi, jo viņa vairs nav tikai aprūpētāja, asistente un kalnu stūmēja.
"Ja man ir laiks sev, esmu daudz mierīgāka un draudzīgāka. Ja man laika sev nav, tad ir traki. Es ciešos, ciešos, ciešos, tad sprāgstu augšā un cieš manējie. Tev jau neviens nenāks teikt, "nē, es negribu, lai velti laiku sev". Tu pats esi tas, kas sevi apzog."
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
