Kad vecāki ir vergu statusā: ko iesākt ar mazo tirānu  (3)

Viņa norāda, ka šie bērni ir nelaimīgi un sagūstīti paši savā varā. Viņi allaž ir nelaimīgi un pilnīgi vientuļi. Bez savlaicīgas palīdzības, nākotne var būt sarežģīta. Katram bērnam jājūtas labi šajā pasaulē. Šo mērķi viņi sasniegs, nevis valdīdami pār savu apkārtni, bet iegūdami spēju gaidīt, pielāgoties un pārvarot neveiksmes, uzsver Prekopa, grāmatas "Mazais Tirāns" autore. Viņa ilgus gadus strādājusi Štutgartes bērnu klīnikā un sarakstījusi deviņas grāmatas par bērnu audzināšanas problēmām. Psiholoģes darbi tulkoti 16 valodās. Grāmata "Mazais tirāns" Vācijā vien izdota astoņpadsmit reižu.

Lūk, piedāvājam iepazīties ar psiholoģes ieteikumiem un iespējamiem risinājumiem sarežģīta bērna audzināšanā! Pārlieku liela brīvība un nenoteiktība ir viens no faktoriem, kas izraisa agresiju bērnā!

Visefektīvākais līdzeklis ir paraugs. Pirmos sociālās uzvedības modeļus bērns noskatās no vecākiem. Un tā kā viss apkārt notiekošais attiecas uz viņu pašu, bērns nav tikai pasīvs vērotājs. Novērojumi ir vienlaikus arī pārdzīvojumi. Tā bērns pieredz, ka vecāki mīl viens otru, kā viņi palīdz viens otram, kā strīdas un atkal salabst, kā rod kompromisus domstarpību gadījumā un kā, neskatoties uz visām ierunām, cienot vienam otru, tiecas pēc vienota mērķa.

Arī citās situācijās paraugs ir ļoti svarīgs, un, jo konsekventāka būs vecāku izturēšanās, jo vieglāk bērns iemācīsies šos sociālās izturēšanās veidus. Bērnam skaidri jāzina, ka vārds "nē" patiešām arī nozīmē nē un ka "jā" ir jāsaprot kā pārliecinošs jā. Šādā paredzējumā slēpjas "es varu paļauties" un "es varu būt drošs" formula.

Vecumā, kad bērnam ir nepieciešams paraugs, skaidro psiholoģe, viņam ir obligāti jāizjūt vecāku pārākums. Tas noteikti nav mērāms fiziskajā spēkā, bet briedumā un pieredzē. Viņa uzskata, ka nav pareiza sešdesmito gadu ideoloģija: vecāki un bērni ir vienlīdzīgi. Ja vecāki, piemēram, ļauj bērnam darīt visu, ko viņš vēlas, nenovelkot robežas, bērns tiek audzināts par potenciālo tirānu.

Rezultāts var būt graujošs šāda veida attiecībās ģimenē, bērni arvien biežāk kļūst par pāridarītājiem, bet vecāki par upuriem. Vecāku sākotnēji iecerētā vienlīdzība izzūd, lomas mainās, bērns kļūst "lielāks" par vecākiem.

Proti, bērns rīkojas, un vecāki reaģē. Scenārijā galvenā loma ir piešķirta vēl nenobriedušam bērnam, un vecāki ļauj ar sevi izrīkoties kā ar marionetēm. Šādā dīvainā pasaulē bērns jūtas visuvarens, noteicējs. Sekas mums jau ir zināmas no līdzšinējā izklāsta: pie vājiem vecākiem, ar kuriem var viegli manipulēt, bērns nevar justies pasargāts. Bērns nejūtas droši, nejūt vecāku pārākumu, lai vecāku uzvedību izvēlētos par paraugu savai uzvedībai. Līdzīgi kā ar mācīšanos braukt ar auto, no vājākā piemēru neņemam.

Bērnam gūstot virsroku, vecākiem savā ziņā vergojot bērnam, secen paiet būtiskākais, kas nepieciešams viņa attīstībai – viņš vispirms drīkst būt bērns, un tikai tad viņam jākļūst par pieaugušo. Taču viņam neizdodas ne viens, ne otrs. Jo jūtīgāks bērns, jo vairāk viņš cieš no drošības un orientācijas zuduma. Psiholoģes pieredze praksē ar mazajiem dumpiniekiem rāda, ka visbiežāk mazie nedarbnieki ir nevis robusti bērni un bērni ar "biezu ādu", bet jūtīgi bērni, kas "visu redz un dzird" un kas "sajūt briesmas".

Šajā apgrieztajā kārtībā, vidē, kur vecāki ir manipulējami, vāji un iztapīgi, bērns ir spiests par savu drošību rūpēties pats – kā terminators, vai maigāk izsakoties, princis uz zirņa, kā cīnītājs vienpatis. Psiholoģe min, ka tas ir gan komiski, gan reizēm aizraujoši – vienlaicīgi vērot, kā bērns savā veidā pieprasa šīs neciešamās situācijas risinājumu. Viņš izmanto savu šķietamo pārākumu un pārņem varu pār vecākiem. Uz neko citu šajā pasaulē nevar tik droši paļauties, kā likt apjukušajiem vecākiem paklausīt sev. Jo vaļīgākas ir bērna saites ar vecākiem, jo spēcīgāk bērnam ir jāvelk un jāizstiepj tās, jārauj un jāplēš.

Vecāku nespēja pateikt skaidru "jā" un "nē" bērnam ir neizturama. Ja divdomīgais "jā – nē" mainās atkarībā no situācijas: ciemiņu klātbūtnē tas ir citāds, nekā mammai darbojoties virtuvē, un vēl citāds tas ir, iepērkoties lielveikalā. Reti kura vecāku reakcija ir iepriekš paredzama. Bērns nevar paļauties uz šādu vecāku nestabilitāti. Tas nav ne skaidrs "nē", ne skaidrs "jā", bet gan kaut kas nesaprotams un netverams. Bērns to skaidro kā neskaidrību un nespēju vecākiem uzticēties, to izjūt kā drošības apdraudējumu. Viņš var kļūt nemierīgs, nervozs un sasprindzis.

Reakcijas var būt dažādas, skaidro Prekopa – baiļu disponēti bērni aizsargājas bēgot, noslēdzoties sevī, viņus pārņem autisms, depresija. Dinamiskiem, ekspresīviem un kaujinieciskiem bērniem rodas tieksme uz agresivitāti. Viņi aizsargājas, uzbrūkot šai neciešamajai nejēdzībai, lai to izbeigtu. Viņi labprāt samierinātos ar sakāvi, nekā paliktu šajā nenoteiktajā "jā -nē" stāvoklī. Pēc psiholoģes pieredzes spriežot, apjukums un attiecību ačgārnība ir arī iemesls pieaugošajai bērna agresivitātei, ja tāda pastāv. Tā attīstās bērnā, pirms viņu ir ietekmējušas televīzijas pārraides vai slikti paziņas.

Ja vecāki savam bērnam piešķir pārmērīgu brīvību, pat uzskata par pienākumu to darīt, viņi nenojauš, ka tādā veidā nesniedz bērnam brīvu gribu, bet gan "grūž viņu nelaimē". Lai bērns varētu attīstīt brīvu gribu, vispirms viņam jājūtas drošam un aizsargātam. Bērniem, kam nav šādas pieredzes, nekas cits neatliek, kā agresīvi noniecināt savus vērā neņemamos, necienītos vecākus, jo tikai tā viņi panāk drošību.

Dumpinieciskums un mazu bērnu varas kāre ir grūti ārstējama ar tradicionālajām psihoterapijas metodēm. Psiholoģe uzsver, ka ir jānonāk līdz traucējuma pamatiem. Ja mēģināsim atrast saknes, kur sāk veidoties varaskāre un agresivitāte.

Varaskāres paušana slēpj sevī bailes zaudēt varu, ko savukārt izraisa bailes zaudēt drošības un patvēruma sajūtu. Visbeidzot tas ir bailes kļūt nemīlētam. Prekopa min, ka kāds bērns, kuram šī varaskāre bija strauji attīstījusies, teica, ka esot jābūt stiprākam par saviem vecākiem, lai nebūtu nepieciešama viņu sniegtā drošības izjūta. Pat tad, ja bērns nekļūst varaskārs, bet gan tikai slikti uzvedas, viņam pašam vēlāk nākas maksāt par vecāku vājumu, kas viņam nav snieguši atbalstu brīžos, kas viņu nomācis nemiers.

Dažreiz vecāki to ir pieļāvuši, skaidro psiholoģe, jo viņiem ir pietrūcis nepieciešamo zināšanu, un šo problēmu viņi ir atrisinājuši bez terapeitiskas iejaukšanās, cenšoties paši atklāt pareizo pieeju savam bērnam. Savukārt tiem vecākiem, kuri neatkarīgi no iemesla neuzdrošinās būt atvērti savam bērnam, piemēram, baidās to cieši apskaut, samīļot un izrunāties, atklāties, nevar vienoties par kopīgām audzināšanas metodēm un kompromisiem, pašiem ir nepieciešama terapija, uzsver speciāliste.

Avots: Jirina Prekopa "Mazais Tirāns"(2004., izd. "Nordic").