Septiņi piemēri, kā vecāku pārmērīga mīlestība var kavēt bērna valodas attīstību  (2)

Portālā "Letidor" logopēdi, balstoties uz savu pieredzi praksē, aplūko septiņus piemērus bērna valodas attīstībā, skaidrojot, kādēļ vecāku mīlestība dažreiz var novest pie valodas traucējumiem.

Logopēdi gan atzīst, ka "sākotnēji mēs atrodamies paradigmā, kur neviens vecāks apzināti nevēlēs bērnam ļaunu. Trauksmainie, rūpju un mīlestības pilnie vecāki uz logopēdisko centru atved bērnus ar vienu vienīgi vēlēšanos – palīdzēt. Bet paradokss beidzas ar to, ka, paši to nesaprotot, pieaugušie kavē sava bērna runas attīstību."

Lūk, logopēdi piedāvā iepazīties ar izplatītākajiem iemesliem, kādēļ bērna valodas attīstība nenorit tā, kā gribētos!

"Bērna runas akadēmijā" ienāk mamma ar bērnu. Bērns klusē. Telpās ir silti, un zēns sāk vilkt nost cepuri. "Karsti?" – uztraucas mamma. "Stāvi, es tev palīdzēšu. Gribi dzert? Protams, ka gribi. Nav auksts? Auksts, dod apsildīšu". Šī "dialoga" laikā acu skatiens (abiem) vērsts uz vitrīnu ar rotaļlietām. "Ko tu vēlies, mašīnīti?" Zēns parāda ar pirkstiņu uz mašīnīti. Vai viņš pats pieņēma lēmumu? Vai ir pieradis pie svešas izvēles? "Paņem sarkano, tev taču sarkanā krāsa visvairāk patīk (nevar īsti saprast, vai tas ir jautājums vai apgalvojums)".

Klasisks pedagoģiskās nevērības piemērs: bērnam nav nepieciešami vārdi. Vecāki nolasa jebkuru bērna vajadzību un vēlēšanos. Bet sliktākais ir tas, ka vēl pēc kāda laika jautājumi vispār vairs neradīsies.

Administrators zēnam iepazīšanās nolūkos pasniedz konfekti. Bērns attin to un ieliek mutē un tūliņ pat sāk rīstīties. Tēvs atspēries pieskrien pie bērna un trīcošām rokām izvelk konfekti no bērna mutes. Pēc tam, kad visi nomierinājušies un viss beidzies labi, noskaidrojas, ka mamma kopš mazuļa piedzimšanas nemitīgi paniko par to, ka bērns kaut kad var aizrīties. Viņa smalcina jebkuru pārtikas produktu. Pat kotletes. Bērns nekad rokās nav turējis burkānu, nav grauzis ābolu. Viņš nekad nav sūkājis konfekti. Viņam ir divi ar pusi gadi.

Zēnam pavisam elementāri nebija attīstīti runas aparāta muskuļi. Viņš vispār nesaprata, kā tiem jāstrādā, kā tos izmantot. Viņš vienkārši fiziski nevarēja runāt.

"Ejam, ejam, nebaidies, šeit neviens tev nedarīs pāri," mamma pie logopēda uz nodarbībām ved savu meitu. Un jau pēc nodarbības: "Mana nabadzīte, nāc, es tevi pažēlošu."

Svešs cilvēks ir potenciāls ļaunums. "Viņš var nodarīt pāri" skan uz robežas ar "viņš noteikti nodarītu pāri, bet mamma situāciju kontrolē". Frāze pēc nodarbības "nāc, es tevi pažēlošu" bērnu pārliecina par savu aizdomu patiesumu. Mazulis neapzināti uzskata: ja šeit mamma viņu pasargājusi, tātad bez viņas tur viņu apbižos".

Šāds bērns nespēj gūt socializācijas pieredzi, viņam nav ļauts sazināties ar citiem, vide apriori ir veidota pret viņu agresīvi.

Modelis, ko translē mamma: "Pasaule ir naidīga, tā rada problēmas". Bērna zemapziņā veidojas reakcija: "Es ar šo pasauli nekontaktēšos". Bet arī tas vēl nav viss. Ar savu līdzjušanu bērnam pēc grūtā darba vecāki programmē savu atvasi uz to, ka tur, kur viņam liek strādāt, viņam dara pāri. Runas attīstības nodarbības, protams, bērnam nāks par labu, bet ne tajā apjomā, kā pieaugušie vēlētos.

Pirms kursa "Sāc runāt", speciālists diagnosticējot bērnu, lūdz viņam izpildīt uzdevumu. Zēns vēl nav paguvis ar zīmuli apvilkt apli, kā viņam palīgos metas tēvs: "Tu ne tā dari, vajag tā". Centieni izpildīt nākamo uzdevumu beidzas līdzīgi: "Atkal ne tas, vai tad tu neredzi? Vajag tā."

Vecāki ar zemu pašapziņu uzskata, ka viņu personīgās spējas tiek novērtētas caur tādu prizmu, cik labi bērns spēj tikt galā ar uzdevumu. Viņi neapzināti saplūst vienā veselumā ar savu bērnu. Un neattīstījusies bērna valoda šādu vecāku priekšstatos ir nekas vairāk, kā "sliktas kvalitātes" darbs, visupirms viņu pašu.

Tādi vecāki visu uzņemas uz sevi: pasaka priekšā, palīdz, padara līdz galam. Tā rezultātā bērns pārstāj attīstīties, zaudē interesi iepazīt kaut ko jaunu, gūt savu pieredzi. Sākotnēji viņš atrodas neveiksmes situācijā, bet pēc tam – kļūst vienaldzīgs pret to.

Atkal diagnostika. Mamma klusā balsī stāsta speciālistam, ka viņas četrus gadus vecais dēls nerunā, ir kautrīgs un lēnīgs. Kabinetā ienāk tētis, sākas testēšana, bērns cenšas izpildīt pirmo uzdevumu. "Tu muļķis esi? Nesaproti?" – tēva replika.

No pirmā skatiena, šie divi pieredzes stāstiņi ir ļoti līdzīgi – vecāki netic saviem bērniem. Bet, ja iepriekšējā gadījumā tēvu virzīja cēlas jūtas (tā vismaz viņam pašam šķiet), tad šajā gadījumā ir daudz sliktāk. Bērna tēvs ne tikai viņam netic, bet arī pašapliecinās uz bērna rēķina. Un dara to rupji. Protams, ka bērnam ir tiesības četru gadu vecumā daudz ko vēl nesaprast, neprast, nezināt. Bet pie tādas pieejas viņš arī negribēs neko saprast, neapstrīdot savas tiesības. Viņa vienīgā vēlēšanās – paslēpties kaktā un klusējot paciest. Atslēgas vārds – "klusējot", jo šādā situācijā, parādot savu balsi, viņš tikai izprovocēs pieaugušo uz vēl lielāku agresiju.

"Pasaki…", "Atkārto…", "Pasaki…", "Atkārto…" Vecmāmiņa noskaņo savu trīs gadus veco mazmeitu nodarbības laikā. Bērns jau ir apmeklējis nodarbības logopēdiskajā centrā. Nav aizgājusi tā lieta. Atnākušas pie mums uz akadēmiju, stāsta logopēdi.

Parasti šāds "pedagoģiskais" piemērs sastopams, ja jau ir parādījušās runas attīstības pazīmes. Galvenokārt šādas radinieku uzvedības pamatā konkrētajā situācijā ir vēlme iemācīt bērnam sākt runāt. Tomēr bērns, kuram nepiemīt runas prasmes, kuru bezgalīgi "kacina" ar "pasaki-atkārto", var izrādīt savu protestu vienā vienīgā veidā – klusēt. Logopēdijā šādu bērna runas "aizturi" sauc par "runas negatīvismu".

Bērnam nekādā gadījumā valodas prasme nav jāapgūst ar šādu ietekmēšanu. Visproduktīvākais veids, kā iemācīties runāt – lomu mijiedarbībā spēlējoties.

Bērnam, kuram ir tā dēvētais runas negatīvisms, iemācīt runāt būs vēl grūtāk. Bet parastā runas tempa aizturē viņa valoda varētu attīstīties normāli, ja vien savā laikā nebūtu bijuši šie pārspīlējumi.

Mamma pie logopēdiem atved trīs gadus vecu meitu. Mutē bērnam knupītis.

Bērns, sākot iepazīt pasauli, uzdod jautājumus. Satrauktais bērns raud. Izsalcis, noguris – kliedz balsī. Tomēr ne visi vecāki ir gatavi to paciest. Un knupītis šādā situācijā ir vienkāršs un ērts veids, kā saglabāt savus nervus. Tāpat kā autiņbiksītes. Un tālāk – arī kā televizors vai gadžeti.

Cita situācija. Tā skan daudz humānāk. Bērns, sākot iepazīt pasauli, pamēģina visu nogaršot. Izeja? Atkal tas pats knupītis.

Lai mazulis netraucētu (vai arī labskanīgāk izklausās – nesaslimtu), viņam abos gadījumos mākslīgi aiztaisa muti. Šajā situācijā var rēķināties ar to, ka viņš var sākt laikus runāt, bet kā minimums – neloģiski.

Nav noslēpums, ka mūsdienās bērni vidēji sāk runāt vēlāk, nekā viņu vecāki. Ekoloģiskās problēmas, sarežģītas dzemdības noved pie tā, ka valodas attīstības traucējumi kļūst teju par masu izpausmi. Un ļoti liela loma šo grūtību pārvarēšanā gultas tieši uz vecākiem. Un te nu jāņem vērā likums – nekaitēt. Nekaitēt – tātad palīdzēt.

Agrīnā bērna vecumā obligāti ar viņu jārunājas. Kopā jālasa, jāskaita dzejoļi, ļoti labi ir prikstiņvingrinājumi, mežā jālasa čiekuri, herbārijs, kastītē jāpārkāmē pogas, jāpārskaita makaroni, jāsijā putraimi – jādara viss, ko ar tevi pašu savulaik darīja vecvecāki.

Malā atbīdi rotaļlietas – labāk tuvāk visam dzīvajam, reālajai pasaulei, iesaka logopēdi. Šīs metodes nav novecojušas, bet visa rotaļlietu industrija nav atradusi alternatīvas. Ar bērnu noteikti ir jāspēlējas. Spēles ir nepieciešam stadija un neatņemams nosacījums pareizai bērna attīstībai.