Glāzi redzēt pa pusei pilnu, nevis pustukšu: kā bērnu audzināt par optimistu  (1)

Portāls "Parents" atklāj sešu ieteikumus, kā iemācīt savai atvasei glāzi redzēt pa pusei pilnu nevis pustukšu.

Mēs paši zinām, ka latvieši ir viena no tām nācijām, kurai nekad nekas nav labi – tad par karstu, tad par aukstu. Ne viens vien no mums sūdzas par savām ikdienas rūpēm un pienākumiem bērnu klātbūtnē. Pat tad, ja par kaut ko sūksties savai draudzenei, bet tavs pēcnācējs to dzird, tad zini – šo informāciju viņš tāpat uztver. Jo vairāk tu vaimanā par smago darba dienu, naudas problēmām vai mūžīgo kavēšanu, jo lielāka iespēja, ka tavs bērns šo vaimanāšanas paradumu pārņems arī savā ikdienā. Lai no tā izvairītos, centies apspriest dienas pozitīvos, nevis negatīvos notikumus.

Piemēram, kāda mamma pie vakariņu galda kopā ar saviem deviņus gadus vecajiem dvīņiem dienas notikumus izstāsta ar spēles "Rozes un ērkšķi" palīdzību. Noteikumi ir pavisam vienkārši – katrs no ģimenes locekļiem atklāj labāko un sliktāko lietu, kas ar viņu šodien notikusi. Tā vietā, lai sūkstītos par ērkšķiem, spēles mērķis ir fokusēties uz labajiem dienas notikumiem. Spēles beigās katrs no ģimenes locekļiem dalās par to, ko viņš sagaida no rītdienas. Iespējams, arī tavā ģimenē ir laiks ievest kādu izklaidējošu rotaļu, ar kuras palīdzību saviem bērniem iemācīt ieraudzīt dzīves labās nevis sliktās lietas.

Bērniem ir nepieciešams zināt, ka viņi spēj lietas izdarīt labi. Tikpat svarīgi ir viņiem iemācīt to izdarīt labi. Bet, lai to izdarītu, ir jāveido situācijas, kurās viņi tev un citiem var pierādīt, ka lietas spēj izdarīt pašu spēkiem. "Uzticot bērnam izpildīt tavus uzdotos uzdevums, tu liec viņam justies varošam," stāsta bērnu psiholoģe un grāmatas "Freeing Your Child from Negative Things" autore Tamāra Čanska. Var sākt ar nelieliem mājas darbiem, piemēram, gultas klāšanu, zobu mazgāšanu un istabas kārtošanu. Šo uzdevumu mērķis ir ne tikai atvieglot vecāku dzīvi, bet arī iemācīt bērnam patstāvību. Uzdotie pienākumi, protams, ir atkarīgi no bērna vecuma – divgadnieks var savākt izmētātas mantas, trīsgadnieks – ielikt netīrās drēbes veļas kastē, bet četrgadnieks – ielikt netīros traukus izlietnē.

Pieredze:

Māmiņa katru dienu pie savu bērnu istabas sienas pielika sarakstu, kurā bija minētas visas lietas, kas mazajiem jāizdara, pirms viņi var iet rotaļāties ārā. Izdarāmo lietu sarakstā bija – gultas klāšana, saģērbšanās, zobu tīrīšana, matu ķemmēšana un istabas uzkopšana. Kaut sākumā iemācīt bērnus pildīt viņiem piešķirtos uzdevumus nebija viegli, ar laiku mamma pamanīja, ka bērni ir ieguvēji no šāda veida dienas ritma. "Viņi priecīgi skrēja lejā, lepni stāstot, par to cik kārtīgi saklājuši gultu. Es jutu, ka viņi ir lepni ar padarīto," stāsta kāda mamma.

Vecāki ik dienas cīnās ar vēlmi pasargāt savus bērnus no visa un visiem. Taču ikviens saprot, ka nav iespējams bērnam visur izskraidīt līdzi, cerot, ka paspēsim pirms kritiena palikt apakšā samta spilventiņu. "Ir jāpalaiž vaļīgāk, varbūt pat neapzināti izveidotās "drošības jostas"," stāsta psihologs, grāmatas "Help a Child Grow" autors Maikls Tomsons. Atļauj savam bērndārzniekam vienam pašam spēlēties pagalmā kopā ar citiem bērniem vai savam skolēnam doties vienam uz veikalu pēc pārtikas produktiem. Ar laiku nebaidies palielināt riska iespējamību. Piemēram, ļauj bērnam uz veikalu doties ar velosipēdu. "Tu negribi, lai tavam bērnam ir bail izmēģināt jaunas lietas," atzīst psihologs, "Tu gribi, lai viņš nāk mājas un saka: "Mammu, es to izdarīju!""

Lāču mātes instinkts jeb vēlme pasargāt un aizstāvēt savu bērnu dažkārt var ņemt virsroku. Nemitīgi aizstāvot savu bērnu, mēs varam izaudzināt tā saukto "memes dēliņu", un to neviena mamma negrib.

Ir viegli iejaukties brīdī, kad redzi, ka bērnam ir vajadzīga palīdzība, piemēram, liekot puzli. Taču dažkārt tā vietā, lai iejauktos ar savu palīdzību, dod viņam laiku. Ar pārliecību varam teikt, ka, visticamāk, viņš pats spēs tikt galā ar radušos situāciju. Protams, pirms šādi rīkojies, izvērtē, vai bērnam tiešām nav vajadzīga tava palīdzība. "Ļaujot savai atvasei atrisināt situāciju paša spēkiem, tu vari palīdzēt uzlabot viņa pastāvību un likt saprast, ko viņš var paveikt nākotnē," uzsver speciālisti.

Pieredze:

Kad māte izdzirdēja, ka jau otrais bērns skolā viņas atvasi nosauc par apaļīgu, viņas pirmā reakcija bija zvans vecākiem, taču viņa rīkojās citādi. Viņas abas kopā ar meitu iestudēja sakāmo gadījumam, ja apsaukāšanās atkārtojas. "Es gribēju savai meitai iemācīt aizstāvēt pašai sevi," sieviete stāsta. Kad skolas gaiteņos kāds meitenīti atkārtoti nosauca par apaļīgu, viņa lepni atbildēja iemācītās rindiņas: "Pirmkārt, es neesmu apaļīga, un, otrkārt, tā nav lieta, ko teikt draugam." Skolas biedrene, kas viņu apsaukāja, vēlāk esot atvainojusies. Meitene atgriezās mājās daudz pašpārliecinātāka.

Lielākā daļa bērnu padodas un izdara secinājumus par savām prasmēm pēc pirmās reizes, kad ir pamēģinajuši ko jaunu un piedzīvojuši neveiksmi. "Es neprotu zīmēt!", "Man nepadodas matemātika!", "Es neesmu grudrs!" ir teikumi, kurus vecākiem nākas dzirdēt biežāk, nekā gribētos.

Tev ir jāiedrošina bērns darīt lietas pat tad, ja viņš, iespējams, pagaidām nav tik labs kā pārējie. Piemēram, ja tavs mazais izdomā pievienoties hokeja pulciņam, taču viņa komandas biedri ir labāki slidotāji, neliec viņam šo aktivitāti pārtraukt. Tā vietā iedrošini viņu un liec saprast, ka neviens nepiedzimst par izcilu slidotāju. Ar laiku un smaga darba palīdzību viņam viss izdosies. Tas noteikti aizbiedēs pesimismu un liks pašvērtējumam augt. Iedrošini viņu, atminoties reizes, kad sākumā kaut kas nav sanācis, piemēram, – "Vai atceries, kā tu nemācēji lasīt? Bet tagad tu spēj izlasīt visu, ko sirds vēlas." Tas bērnam var palīdzēt saprast, ka viņš spēs pārvarēt arī šo pārbaudījumu.

Pieredze:

Kad Renertu ģimene pārcēlās uz dzīvi Floridā, viņu sešgadīgajam dēlam bija problēmas iejusties jaunajā vidē. "Man te nav neviena drauga," viņš katru dienu, pārnākot no skolas, teica vecākiem. Taču māte centās viņu iedrošināt: "Tev bija daudz draugu vietā, kur iepriekš dzīvojām. Tāpēc esmu pārliecināta, – kad tavi skolas biedri uzzinās, cik lielisks tu esi, viņi visi gribēs ar tevi draudzēties." Taču, to sakot, viņa saprata, ka, iespējams, dod savam bērnam veltas cerības.

"Bērni ir gudrāki nekā mums šķiet. Viņi redz cauri šāda veida pašapziņas celšanai," norāda psihologs. Ironiski, bet, cenšoties savam bērnam ieskaidrot, ka viss būs labi, bieži vien var radīt pretēju efektu. Optimisms iet roku rokā ar reālismu, ja tas tiek aizmirsts, tad mēs saviem bērniem dodam veltas cerības. Ja esam apsolījuši, ka viss būs labi, bet beigās viss neizvēršas kā plānots, bērns var izjust lielu vilšanās sajūtu un savās šaubās pārstāt meklēt patvērumu pie vecākiem.

Tā vietā Renertu ģimenes mātei vajadzētu izvēlēties vārdus, kas paskaidro dēlam, kāpēc ir viņš ir nonācis šādā situācijā, piemēram, – "Lai iegūtu draugus, ir nepieciešams laiks."