Pašcieņa kā laimīgas dzīves pamats; kādēļ to ir bīstami jaukt ar egoismu un nekaunību

Šoreiz par to, cik svarīgi bērnos ir ieaudzināt pašcieņu un kādēļ to ir bīstami jaukt ar egoismu un nekaunību. Par to savā atziņu un ieteikumu krājumā "Vecākiem. Par sevi un bērniem" runā Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas katedras un klīnikas vadītāja Dr.med. Gunta Ancāne. Šis izdevums ir atziņu krājums, ko profesore dāvina Latvijas iedzīvotājiem valsts simtgadē. Krājums ir pieejams bibliotēkās, bet profesore laipni piekritusi ar vērtīgo informāciju dalīties arī ar portāla "Cālis" lasītājiem.

Vecāki nekad nepārstāj būt vecāki. Mazu bērnu vecākiem pienākas īpaša cieņpilna paklanīšanās –tas ir grūts, pat skarbs periods vecāku dzīvē. Fiziska un emocionāla distresa pilna dzīve – negulētas naktis, savu vajadzību atlikšana, jo bērna nepieciešamības ir prioritāras, intensīvi emocionāli pārdzīvojumi, kad bērnam gadījusies neliela trauma, slimība, kukaiņa kodums. Tomēr to visu atsver iespēja būt blakus skaistajam cilvēka attīstības un uzplaukuma procesam, aktīvi tajā piedalīties un to veicināt. Šis periods ir ārkārtīgi atbildīgs – vecāki ieliek bērna personības pamatus, iedodot svarīgāko mantojumu dzīvei – emocionālu labsajūtu bērnībā. Jo labāk bērns jūtas bērnībā, jo lielāka labsajūta dzīves pirmajos gados, jo veselāks kā pieaugušais šis cilvēks būs. Jo vairāk piepildītu mērķu, sasniegumu, panākumu un prieka to sagaida.

Latvijas sabiedrībai joprojām uzkrītoši raksturīgs ir savstarpējas cieņas trūkums. Savstarpēja cieņa sākas ar pašcieņu. Piemēram, Eiropas Savienības Pamattiesību hartas pirmās nodaļas virsraksts ir "Cieņa", un secīgi 1. pants noteic: "Cilvēka cieņa ir neaizskarama. Tā ir jārespektē un jāaizsargā." Tiesību aktos noteiktais gan ir juridiska kategorija, taču, arī no ārsta skatpunkta raugoties, lai laimīgi nodzīvotu dzīvi, svarīgākais ir psihiskā veselība un jo īpaši – tāds lielums kā laba pašcieņa.

Pašcieņa ir visa pamats – gan psihiskās, gan fiziskās veselības, panākumu, sasniegumu, zināmā mērā arī veiksmes. Pašcieņa ir emocionālas labsajūtas pamats un vienlaikus arī tās veidotāja. Pašcieņa nav prāta konstrukcija. Nav iespējams nolemt sākt sevi cienīt. Pašcieņu cilvēks vai nu sajūt un izjūt, tas ir, izjūt cieņu pret sevi, saviem lēmumiem, vēlmēm, vai nu tās nav. Pašcieņa ir jūtas, kuras izveidojas agrīnā bērnībā ilgstošākā laika posmā. To esamība ir atkarīga no tā, vai "citi" – galvenokārt vecāki un vecvecāki – tās ir ļāvuši izjust, tātad "iedevuši mantojumā". Pats "paņemt" nevar. Pašcieņa rodas, saņemot pietiekami daudz cieņas no
vecākiem un apkārtējiem.

Daži redz egoismu un nekaunību tur, kur to nav. Piemēram, šovasar, rakstot par tenisistes Aļonas Ostapenko panākumiem, kāds žurnālists savam rakstam izvēlējās virsrakstu "Mērķtiecīgā nekaunība", pat ne tik daudz kā "Nekaunīgā mērķtiecība". Patiesāk un cieņpilnāk būtu sacīt – "Pašcieņas pilnā un drosmīgā mērķtiecība". Tas, starp citu, būtu uzmundrinājums citiem bērniem kļūt par tādiem kā Aļona Ostapenko, bet vēlme var tik "nograuzta" saknē, ja kļūšana par uzvarētāju ir "nekaunība", norāda Ancāne.

Sportista, mākslinieka karjera nepārtrauktas konkurences apstākļos prasa milzīgu darbu, mērķtiecību un apņēmību. Ar nekaunību vien panākumus negūt. Kāds, kurš jūtas vai arī ir vājāks, panākumus guvušo var nosaukt par nekaunīgu, kaut patiesībā šis otrs skaistāk dzied vai ātrāk skrien. Minētais iezīmē nepieciešamību palīdzēt bērnam no agras bērnības izprast notikumu un to virzošo jūtu būtību. Jo, ja apmulsums valda pamatterminu izpratnē, citiem ar bērnu būs viegli manipulēt un viņam iestāstīt, lai rīkojas tā, kā labāk un ērtāk ir citiem, ar to sabojājot bērna dzīvi.

Tādēļ šis ir temats par spēju aizsargāt savas, savas valsts robežas – tiešā un pārnestā nozīmē. Piemēram, ja cilvēks neatšķir nekaunību no cīņas prieka un mērķtiecības, tad katrs uzbrēciens, ka viņa vēlme uzvarēt ir vienkārša nekaunība, viņu apstādinās un novērsīs no panākumiem. Ja par saviem sasniegumiem neapzināti jūt lielu vainas vai kauna izjūtu, smadzeņu procesi izdarīs nepieciešamo, lai sasniegumus novērstu. Un treniņos ieliktais darbs augļus nenesīs – tas, kura kapacitāte ir būt pirmajam, labākajā gadījumā būs otrais utt. Konkurentiem tie ir ļoti izdevīgi psihiski traucējumi. Daudz tiek runāts arī par brīvību kā vērtību.

Cilvēks ar labu pašcieņu vienmēr būs brīvs. Nekad nekļūs par vergu vai kalpu, vai zaldātu kādam. Par līdzekli kāda vēlmju īstenošanai. Vēsture liecina, ka cilvēku ar labu pašcieņu var nogalināt, bet nevar paverdzināt. Tie ir cilvēki, kas izdzīvo savu dzīvi pilniem malkiem, netērē enerģiju, raizējoties, ko "citi par to teiks". Brīvam cilvēkam ir svarīgi, "ko es pats par to jūtu un domāju, un saku". Un šis treniņš ir nepieciešams no bērnības.

Avots: Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas katedras un klīnikas vadītājas Dr.med. Guntas Ancānes atziņu un ieteikumu krājums "Vecākiem. Par sevi un bērniem. Atziņas un ieteikumi, lai bērns augtu vesels un laimīgs".