Vīrietis un sieviete pa īstam pieaug pēc bērna piedzimšanas, atzīst speciālisti  (2)

Lūk, portāls "Cālis" piedāvā divu speciālistu ieteikumus vecākiem – par bērniem, ģimeni un viņu savstarpējām attiecībām! Mūsu sarunas biedri ir psihiatre, bērnu psihiatre un Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) lektore Dr. Inta Barengo un attiecību konsultants Artūrs Šulcs.

Dr. Inta Barengo ir divu meitu mamma, kas padziļināti pētījusi jauno māmiņu grūtniecības un pēcdzemdību depresiju, privātpraksē strādā par psihiatri ar bērniem un pieaugušajiem, praktizē smilšu terapiju un paralēli ir RSU lektore. Viņa skaidros iemeslus un problēmas, kas, iespējams, rada krīzi ģimenē, un kā to novērst.

Barengo norāda, ka būtībā cilvēku lielākā problēma ir iedomātā vīzija, kuru sagrauj realitāte, kas neatbilst izdomātajai ģimenes idillei, ko sieviete vai vīrietis ir iztēlojies. Jaunie vecāki bieži vien nespēj pielāgoties pārmaiņām. Un fakts, ka katrs no partneriem no "ģimenes bildes" sagaida kaut ko pavisam citu, rada pamatīgu zemestrīci ģimenes platformā. Ļoti labi to raksturo frāze angļu valodā "expectations and reality". Jaunie vecāki sagaida kaut ko vienu, skaidro psihiatre, un nav gatavi, ka var būt citādi. Īpaši pirmā bērna gadījumā, ja pāris par to nav runājis. Gan sieviete, gan vīrietis, iespējams, ir ar absolūti atšķirīgu priekšstatu par ģimenes dzīvi. Šie priekšstati bieži vien nāk no ģimenes, draugiem, žurnāliem, tie ir pārklāti ar stereotipiem, iedomātām lomām un uzvedības modeļiem.

Situāciju sarežģī tas, ka jaunie vecāki nav runājuši, kāds es būšu kā tētis, kāda es būšu kā mamma, ko es gribētu un ko es negribētu, kā es iztēlojos mūsu ikdienu. Ja viņi to nav pārrunājuši, realitāte var sagraut ilūzijas. Daktere Barengo iesaka šīs lietas pārrunāt, izrunāties, apspriest savas bailes, gaidas un vēlmes. Iespējams, abiem dramatiski atšķiras viedokļi. To zinot iepriekš, situācijas varētu izvērsties mazāk saasinātas. Sieva, neuzzinot, kāds patiesībā ir viņas vīrietis, automātiski iztēlojas – noteikti mans vīrs būs tāds pats kā viņa draugi, noteikti būs izcils tēvs, ļoti gādīgs, nebaidīsies mazuli uzreiz paņemt rokās un apģērbt vai nomazgāt, noteikti piedalīsies dzemdībās, kā to apraksta žurnāli un stāsta draudzenes. Bet varbūt vīrietis tāds nemaz nav? Iespējams, viņas vīrs baidās būt klāt dzemdībās, šī iemesla dēļ jūtas slikti, bet, kad viņu par to kaunina, jūtas atstumts un noslēdzas. Speciāliste uzsver, ka attiecībās ir svarīga cieņa vienam pret otru, nekas nevienam nav jāuzspiež.

Vīrietim arī noteikti netrūkst priekšstatu par to, kā viņa sieva pārvērtīsies, piedzimstot bērnam. Tie var būt gan pozitīvi, gan negatīvi – atkarībā no personības, iepriekšējās pieredzes ar vecākiem, no bērnības, draugu un radinieku stāstītā. Iespējams, viņš sagaida, ka viņa bērna mamma būs pārlaimīga, sēžot mājās, un negribēs, piemēram, "patusēt" ar draudzenēm, būs priecīga un laimīga par to vien, ka viņa ir mamma. Bet, ja realitāte neatbilst iedomātajai idealizētajai mammas lomai, viss kāršu namiņš ir sabrucis. Ir reizes, kad vīrietis var gaidīt kaut ko negatīvu no jaunās lomas un atbildības. Vīrietis jau partneres grūtniecības laikā var iztēloties, ka noteikti būs smagi un sieva būs pārgurusi un dusmīga.

Negatīvas frāzes, nievājoša attieksme, neiesaistīšana bērna kopšanā automātiski norobežo vīrieti. Līdz ar to viņš var justies lieks un var sākt skatīties citā virzienā. Teikums "Nē, ko tu dari, tu neko nemāki, es to labāk izdarīšu" iznīcina attiecības, uzsver Barengo. Tā rezultātā sieviete dabūs to, ko zemapziņā gaidījusi: viņš ir tāds pats kā visi, viņš mani pameta. Bet iemesls ir gaužām vienkāršs – vīrietis tika izstumts no ģimenes dzīves.

Speciāliste skaidro, ka vīrietim partneres grūtniecība un bērns ir zināms stresa faktors. Viņam neaug vēders, un viņš, ar plaukstu pieskaroties puncim, nejūt mazuļa spērienus tik spēcīgi, kā to jūt mamma, tēvs piedzimst, tikai piedzimstot bērnam. Vīrietim ir pietiekami liela atbildība par nu jau visiem trīs, nevis diviem ģimenes locekļiem, ikdienas darbs un partneres neapmierinātība un negativitāte var radīt sajūtu, ka viņš nav gaidīts mājās. Mājas var sākt asociēties ar mokām, kaut ko ļoti negatīvu. Vīrietis ir tikai cilvēks, iespējams, pēc darba viņš ir tikpat pārguris kā jaunā māmiņa un nudien nespēj neko vairāk, kā pačučēt pie televizora, uzliekot mazo zīdaini uz vēdera. Un arī tas ir labi. Jebkāds kontakts ar bērniņu ir apsveicams.

Ir pāri, kas, piemēram, šķiras pēc pirmā bērna piedzimšanas, min Barengo, bet ir gadījumi, kad pēc otrā. Kā tendenci un iemeslu, kas reizēm iezīmējas ļoti skaidri, speciāliste min perfekcionismu, populāro "teicamnieces sindromu". Ja ar vienu bērnu tu spēj būt perfekta mamma un sieva, tad ar diviem vai nu mamma sajuks prātā, vai tomēr iemācīsies atslābt. Psihiatre kā speciālists un kā mamma iesaka vairāk atslābt, kamēr bērni ir mazi. Tu nevari būt izcila visā. Ar vienu bērnu tu kā perfektā mamma vēl turies. Kad nāk otrais, tas fiziski un emocionāli nav iespējams. Māja nebūs perfekta, bet vakariņas glīti servētas, vīrietim jāsaprot, ka nebūs kā agrāk. Iespējams, vīrietim būtu vairāk jāpalīdz un jāsadarbojas, vai arī tuvojas bīstamais krīzes punkts, kurā, iespējams, pirmā sabruks sieviete, tam sekos ģimenes krīze un šķiršanās.

Psihiatre min pediatra un psihoanalītiķa Donalda Vinikota (Donald Winnicott) frāzi par to, ka mammām jābūt nevis perfektām, bet pietiekami labām mammām. Gana labas ("good enought") mātes izaudzina " gana labus" cilvēkus – tās ir mātes vai citas aprūpes personas, kuras nav perfektas, kuras neskrien pa priekšu bērna attīstībai, piepildot visas bērna vēlmes, tās nolasot viņam no acīm un tādējādi bremzējot bērna attīstību, bet tās ir mātes un vecāki, kas ir patiesi un īsteni ar bērnu klātesoši viņa emocionālajās vajadzībās, viņa īstenajās vajadzībās, lai cik tās būtu dažbrīd neērtas vecākiem.

Ļoti svarīgs faktors, kas ļoti bieži atsaldē ledu un ienes vairāk pozitīvisma ikdienas rutīnā ar mazuli, ir partnera paslavēšana un pateikšanās, min Barengo. Reizēm tas ir vīra maigais pieskāriens un sievas paslavēšana, cik viņa labi tiek galā, lai gan abi ir pārguruši un varbūt mājā viss ir juku jukām. Bet mazulis ir smaidīgs un šodien visu nakti nogulējis – tas silda sirdi. Šis notikums vien ir prieka vērts. Pateikties sievai var vienmēr. Un otrādi – paslavēt vīrieti, ka viņš šodien izveda mazo pastaigāties vai novannoja. Tas var būt arī mazs sīkums, pirms vīrs aiziet uz darbu: "Paldies, ka tu esi!" Šis elementārais "paldies" uzlādē.

Tautā zināmā "zāģēšanas" metode nav gluži tas pats, kas izrunāšanās. Izrunāties un dalīties savos pārdzīvojumos, pārdomās un ieteikumos ir ļoti apsveicami. Jo vairāk katrs no partneriem runās par savām sajūtām, jo stabilākas un mīlošākas būs attiecības. Īpaši svarīgi ir ieklausīties partneru vēlmēs. Piedzimstot bērnam, tu nedrīksti pazaudēt sevi un saikni ar partneri. Jebkurš brīvs brīdis vai mazuļa miega brīdis ir jāizmanto sev, savai pasaulei, hobijiem un partnerattiecībām.

Neraugoties uz priekšstatu, ka grūtniecības un pēcdzemdību periods ir apmierinājuma pilns, laimīgs laiks sievietes dzīvē, daudzas māmiņas bieži tomēr piedzīvo adaptācijas grūtības un nomāktību gan grūtniecības laikā, gan pēcdzemdību periodā. To, kā sieviete jutīsies grūtniecības laikā un pēcdzemdību periodā, lielā mērā nosaka visa sievietes līdzšinējā dzīve kopumā, gan somatiskā un psihiskā veselība, gan psihoemocionālā pieredze. Barengo norāda, ka depresijas prevalence grūtniecības laikā svārstās no septiņiem līdz 13 procentiem populācijas. Pēcdzemdību depresijas prevalence ir no 10 līdz 20 procentiem populācijas (dati gan no Eiropas, gan ASV, gan Japānas). Datu par grūtniecības un pēcdzemdību depresijas prevalenci Latvijā patlaban nav.

Depresijai ir dažādas izpausmes – garastāvokļa traucējumi, liela nomāktība, interešu, dzīvesprieka zudums, trauksme, nespēks un nespēja izgulēties, lai gan esi atradies gultā pusdienu, bezmiegs un nespēja atslēgties, uzbudināmība. Tā var būt arī agresija un impulsīva attieksme pret apkārt notiekošo. Viena no depresijas pazīmēm bieži ir mastīts māmiņām, kā arī, piemēram, piena pazušana, kad bērnam ir vien divi mēneši. Barošanas grūtības un piena dziedzeru aizsprostojumi ir sarkanā gaisma, kas liecina, ka māmiņai, iespējams, ir depresijas pazīmes. Depresijas gadījumā noteikti būtu jāvēršas pēc palīdzības pie speciālista – psihiatra vai psihoterapeita.

Grūtniecības vai pēcdzemdību depresija, īpaši, ja tā ir neārstēta, par 50 procentiem palielina grūtniecības un pēcdzemdību depresijas risku arī pēc nākamajām dzemdībām. Augsts risks pastāv ne tikai atkārtotai pēcdzemdību depresijai, bet arī depresīviem traucējumiem sievietes turpmākajā dzīvē. Vīrietim depresija izpaužas trauksmes, bezmiega, noguruma un nomāktības veidā, līdzīgi kā sievietēm, iespējama agresija, noslēgtība un savrupa attieksme. Neārstēta depresija var ne tikai izjaukt partnerattiecības, bet negatīvi ietekmēt izaugsmi, darba spējas.

Jau no paša sākuma zīdainis tiecas izzināt un pārvaldīt pasauli. Šis process ir ģenētiski pārmantots, un katra nākamā fāze un tās sasniegumi ir atkarīgi no sasniegumiem iepriekšējā attīstības fāzē. Lai gan pirmajā dzīves gadā mazulis nespēj izteikt vārdos, ko jūt un dzird, viņš to spēj izkliegt. Vecāku attiecības, kādas tās mazulis novēro un izjūt, veido viņa pasaules uztveri un drošas vai nedrošas piesaistes veidošanos ar pasauli un galveno aprūpētāju, kas tradicionāli ir māte.

Psihiatre norāda – ja attiecības partneriem ir sliktas, notiek strīdi, bļaustīšanās, lai gan bērns nesaprot, ko vecāki runā, viņš izjūt agresīvo enerģiju, mātes satraukumu, straujos sirdspukstus, bailes, trauksmi. Viņš uztver, ka pasaule ir bailīga vieta. Tam var sekot emocionāli traucējumi nākotnē, piemēram, bailes, fobijas un depresija. Ja attiecības ir mierpilnas un harmoniskas, bērnam veidojas droša piesaiste pasaulei, mammai un tētim.

Vēl viens faktors, ko vērts pieminēt, – vai bērns vispār ir gribēts? Tam ir ļoti liela nozīme. Barengo min, ka mātei, kura šai dzīves posmā nav gribējusi kļūt par mammu, un tas varbūt sanācis netīšām, iespējams, līdz galam nemaz neveidosies saikne ar mazuli un pēc tam jau ar pieaugušo bērnu, viņa bērnu nejutīs. Protams, tas var mainīties grūtniecības periodā. Puncim augot, izjūtot bērniņa maigos pieskārienus un kustēšanos, sieviete atplaukst, notiek "klikšķis". Bet tas var arī nenotikt. Līdzīgi ir ar tēviem. Tas ietekmē bērna uztveri, izjūtas, vai bērns jutīsies mīlēts vai nemīlēts.

Artūrs Šulcs konsultē pārus, kā arī piedāvā individuālas konsultācijas. Viņš uzsver, ka lielākā mūsdienu problēma ir vientulība attiecībās. "Mēs esam kopā ar kādu tādēļ, ka baidāmies būt vieni, par maz kustamies un pārāk daudz skatāmies ekrānos un telefonos, ļaujot dzīvei paskriet mums garām, reizēm tādējādi pazaudējot sevi, savu ģimeni un mīlestību. Ne jau plastiskās operācijas liks sevi iemīlēt, bet iekšējā sajūta un pārliecība par sevi. Pāri pēc 20 gadu kopdzīves nespēj viens otram pateikt, kas vienam otrā patīk, tas ir skumji," viņš uzsver.

Attiecības pirms bērna piedzimšanas Šulcs raksturo kā brīva formāta – vieglas, nepiespiestas, bez atbildības par kādu citu. Parasti katrs no partneriem atbild par sevi. Ir bezrūpīgāka domāšana un plānošana. Brīvdienas Liepājā, gribam, padzīvojam mēnesi Bali, pastrādājam kaut kur kādus darbiņus, atpūšamies, pabaudām, pamīlējamies, kad gribam un kur gribam. Piedzimstot bērnam, viss mainās, fokuss ir uz trešo, bezrūpīgā brīvība ir nogriezta. Pusaudža vecums, kaut 30 gados, ir beidzies. Un ne katrs vecāks ir atbildīgs un nobriedis šai lomai.

Identitātes maiņa un papildu atbildība rada stresu un neapzinātas bailes. Ne visi šīm pārmaiņām ir gatavi, tas nav atkarīgs no vecuma un dzīves pieredzes. Katram tas ir individuāli. Tiklīdz rodas bērns, pat agrāk, jau iestājoties grūtniecībai, situācija mainās. Lai gan joprojām varam darīt, ko gribam, ir faktors, kas jāņem vērā. Trešais cilvēks ir piedzimis, un ar to ir jārēķinās. Ne visi vecāki arī 40 gados ir pieauguši un gatavi rēķināties ne tikai ar sevi pašu, bet arī ar bērnu, norāda speciālists.

Un identitātes maiņas procesā tu vairs neesi jauna meitene – tu esi mamma, un vīrietis ir tētis. Ne katrs šai lomai ir gatavs. Ir vīrieši, kas vēl nav izdzīvojuši jaunību un brīvību, līdzīgi ir ar sievietēm. Gatavības identitātes maiņai esamība vai neesamība iespaido attiecības. Ar jauno sievieti bieži vien notiek tā, ka viņa no mammas ģimenes nokļūst vīra ģimenē, ne mirkli nepadzīvojot viena. Nav bijis laika apdomai. Vai šis cilvēks ir līdz galam mans, vai man ar viņu ir interesanti? Šulcs uzsver, ka dzīvē svarīgs ir arī mirklis sev, apdomai, ko es gribu, kādu es vēlos partneri sev blakus.

Tava vecvecmāmiņa bijusi viena, tava vecmāmiņa, tava mamma, un sieviete sev neapzināti "potē" šo nelaimīgo sērgu. Pirmkārt, mātes, kas "pielipušas" savām meitām un dēliem, kurām ir pārāk tuvas attiecības un kuras bērnus skolo arī seksuālos jautājumos. Tas ir beigu sākums. Nobriedušam cilvēkam nav jādalās savās intīmajās detaļās ar vecākiem. Ja meitene grib vīru un ģimeni, tad lai pārstāj visu stāstīt mātei un uztvert viņu par labāko draudzeni. "Tas ir absurds un nav iespējams. Reizēm sieviete pie manis nāk ar šo pašu manis pieminēto dzimtas epopeju un pati brīnās. Neatgrūd savu vīrieti, nogriez nabassaiti ar savu māti. Diemžēl tā ir izteikta tendence – vīrieša izstumšana no sieviešu dzimtām. Reizēm tas ir neapzināti, nepārtraukti uzsverot, cik tomēr tam vīrietim slikti sanāk, piemēram, nopelnīt naudu, izklaidēt, iepriecināt. Tas varbūt jebkas," skaidro Šulcs.

Viņš arī uzsver, ka attiecībās sieviete tomēr ir pavedinātāja un vīrietis ir mednieks. Pietiek ar vienu dzīvesbiedres iečukstētu frāzi vai glāstu, vai aizrakstītu īsziņu, lai vīrietis uzbudinātos un iekārotu savu sievu. Seksualitāte un iekāre veidojas, sievietei raidot noteiktus impulsus. Tā vietā, lai kārtējo reizi pateiktu kaut ko negatīvu, ir vērts pacensties un pateikt kaut ko labu. Īpaši svarīgi ir minēt vārdos, kāds sievietei vai vīrietim šķiet dzīvesbiedrs, – seksīgs, skaists, juteklisks, cik labi smaržo. Vārda spēkam ir ļoti liela nozīme. Praktizējot ikdienā pāra terapiju, Šulcs atzīst, ka bieži novēro, cik grūti pāriem ir pateikt kaut vienu komplimentu otram, bet pārmetumi parasti atrodas pavisam viegli.

Sekss ir veiksmīgs negatīvās enerģijas un stresa dedzināšanas veids. Bet ne tikai mīlēšanās tāda ir. Otrs ir fiziskas aktivitātes un sports. Tā var būt kopīga pastaiga gar jūru, mežā, nūjošana. Šajās pastaigās var iet kopā ar mazuli. "Svaigs gaiss, kopīgas sarunas, pikniks, tas ir kolosāli. Mēs par daudz sēžam pie ekrāniem, skatāmies filmas, fotografējam sevi, skatāmies telefonos un par maz kopīgi fiziski atpūšamies. Kopīga sēdēšana dīvānā vai restorānā, bet katram lūkojoties savā telefonā, nav būšana kopā. Kopā lasot bērnam grāmatu vai kopā izkrāsojot kaut ko – tā ir daudz tuvinošāka un efektīvāka būšana kopā nekā kino apmeklējums. Ir vajadzīga darbība," akcentē speciālists.

Sekss ir kulminācija, bet ar kaut ko ir jāsāk, lai attiecības neatsaltu. Kopīga gatavošana, pastaiga, kas, protams, var beigties ar kopīgu dušu un seksu, kas ir apsveicami, bet, ja partneri pat nepacentīsies līdz gatavošanai vai pastaigai nonākt, tā arī līdz nekam vairāk netiks. Šulcs uzsver, ka attiecības ir jāsilda, pie tām ir jāstrādā. Galu galā arī skriešana ar mazo gar jūru un viņa nokausēšana, lai bērns naktī saldi gulētu, ir ļoti svarīgs faktors, lai vecākiem būt mirklis tuvībai.

"Maza bērna ienākšana ģimenē ir ne tikai milzīga laime, bet arī papildu slodze, stress, negatīvā stresa uzkrāšanās. Lai būtu mazāk strīdu, noteikti vecākiem būtu jānodarbojas ar fiziskām aktivitātēm. Atcerēsimies mūsu hobijus, kurus esam pametuši, – teniss, basketbols, futbols, skriešana, nūjošana, peldēšana. Jebkas, kas tev patīk," uzsver attiecību konsultants. Katrs no partneriem to ir pelnījis, un Šulcs norāda, ka tas noteikti ir vajadzīgs katram no vecākiem. Īpaši vīriešiem, tādējādi arī sadeg stress. Bērnam nav vajadzīgi nervozi, "uzvilkti" un bļaujoši vecāki, viņam ir vajadzīgi laimīgi vecāki, kas mīl viens otru un sabučojas.