Diāna Zande dalās padomos, kā bērnam veiksmīgāk iemācīt iet uz podiņa  (3)

Bērns ir jāmāca iet uz podiņu brīdī, kad vecāki ir relatīvi mierīgi, un viņi var veltīt tam pietiekami daudz laika. Brīdis, kad māmiņai ir jāraksta noslēguma darbs augstskolā, vai tētim ir saspringts laiks darbā, nebūs piemērots, lai mācītu bērnam nokārtoties podiņā. Podiņmācība prasa daudz laika un pacietības, tāpēc, ja vecāku domas būs fokusētas uz citām, iespējams, tobrīd svarīgākām lietām, tad nekas neizdosies. Tas var radīt tikai lieku stresu gan mammai ar tēti, gan pašam bērniņam. "Tas ir jādara mierīgā garā," skaidro psiholoģe. "Bērnam ir svarīgi, lai vecāki būtu relatīvi mierīgi brīdī, kad viņš apgūst iešanu uz podiņa, jo bērns sajūt uztraukumu. Vai kāds no jums var uztraukumā pačurāt? Es domāju, ka, nē! Ir svarīgi apsēsties un atslābināties, un tikai tad viss sanāks," viņa piebilst.

Eksperte uzsver, ka katrs bērns uz podiņa iemācās iet savā laikā. Nedaudz tas ir atkarīgs arī no vecuma. Pusotru gadu vecs bērns to var iemācīties pusgada, bet trīsgadnieks – trīs nedēļu laikā. Par spīti tam, viņa neiesaka gaidīt līdz trīs gadu vecumam: "Tas ir laiks, kad bērns sāk iet dārziņā, un, protams, ka ir forši, ja viņam jau ir kāda nojausma par to, kas tā tualete tāda ir," stāsta Zande.

"Mazajiem bieži vien ir bail sēdēt uz lielā poda, jo šķiet, ka viņus tur kāds varētu ieraut," stāsta psiholoģe. Lai samazinātu baiļu sajūtu, viņa iesākumā iesaka savam mazajam mācīt nokārtot dabiskās vajadzības bērniem paredzētajā podiņā. Tas ir mazāka izmēra, līdz ar to bērnam rada lielāku drošības sajūtu. Kad tas ir iegādāts un bērns brīvi čurā mazajā podiņā, ir laiks doties uz lielo tualeti. Lai tavs mazais uz tā var stabili nosēdēt, Zande iesaka iegādāties speciāli bērniem paredzēto poda vāku, kuru viegli var uzlikt virsū jau esošajai poda brillei.

Kaut bērnu uz poda nedrīkst atstāt vienu, un vecākiem vienmēr ir jābūt blakus, pienāks laiks, kad bērns nevēlēsies, lai mamma vai tētis šādos brīžos viņam ir blakus. Tas nozīmē, ka mazais jau kļūst liels. Tad noderīgi būtu iegādāties paaugstinājumu kājām, lai mazajam būtu vieglāk uzsēsties uz lielā poda. Psiholoģe piebilst, ka paaugstinājumam jābūt ļoti stabilam. Ja bērns kaut vienu reizi no tā nokritīs, tad, iespējams, turpmāk viņam būs bail iet uz tualeti.

"Ir svarīgi, lai mazulis pārstāj just mūžīgo sausumu," atzīst Zande. Bērnam ir jāsajūt slapjums un diskomforts, kas rodas čurājot. Dažkārt bērniņš var nobīties, sajūtot, ka kaut kas slapjš viņam tek gar kāju. Iespējams, šajā brīdī mazais var sākt raudāt, taču psiholoģe mierina, ka vecākiem par to nevajadzētu satraukties. "Viņš nekad šito te nav piedzīvojis – es stāvu, un pēkšņi man kaut kas tek gar kāju, nevis, kā parasti, autiņbiksītēs," psiholoģe atklāj.

Zande iesaka dienas laikā, kad bērniņš ir mājās, autiņbiksītes aizstāt ar apakšbiksēm. Turpretim citi speciālisti uzskata, ka bērnu vislabāk ir atstāt bez biksītēm, tikai krekliņā. Tā vecākiem būs iespēja piefiksēt brīdi, kad mazais ir gatavs čurāt.

Trešajā solī ir svarīgi novākt no grīdas arī visus dārgos tepiķus, jo citādāk tie kādā brīdī var tikt saskādēti.

Nākamais solis, ko speciāliste iesaka, ir pāris dienas uzmanīgi vērot bērnu, un piefiksēt, aptuveni cik bieži un kad mazais čurā. "Respektīvi, šie pulksteņu laiki ir jāpieraksta kalendārā," skaidro Zande. Iespējams, trīs, četras dienas vērojot bērnu, izdosies piefiksēt, ka viņš katru dienu čurā noteiktos laikos, piemēram, no rīta pamostoties, atnākot mājās no spēļu laukuma vai pamostoties no diendusas. Ja ir pamanāma šāda regularitāte, tad, visticamāk, ka bērns vienmēr savas dabiskās vajadzības nokārtos tieši šajos laikos. Tas vecākiem ļaus jau laicīgi paredzēt, kad mazajam gribēsies čurāt un kad ir īstais laiks, lai viņu vestu uz podiņa.

Zande stāsta, ka mazais uz podiņa ir jāaizved, jo pats labprātīgi viņš turp nedosies. Ja tu viņam jautāsi, vai viņš vēlas aiziet uz podiņu, tad atbilde, visticamāk, būs "nē!". Viņa iesaka mierīgā un maigā tonī bērniņam paziņot, ka tagad abi dosieties uz podiņu.

Ja esat izlēmuši bērnam mācīt, kā nokārtoties podiņā trīs gadu vecumā, tad viņam var uzdot arī uzvedinošus jautājumus, kas mazajam palīdzēs saprast, kad ir īstais laiks, lai dodos uz podiņu. Kā piemēru psiholoģe min jautājumu – "Kā tu jūti, kad tev vajag čurāt?". Taču jebkurā gadījumā arī trīsgadnieks uz podiņa ir jāved pie rokas, pat tad, ja viņš saka, ka viņam negribas čurāt. Dažkārt bērns vēl nespēj atpazīt ķermeņa sniegtos signālus, tāpēc vecākiem saka, ka uz tualeti iet nevēlas.

Ieteikums: brīdī, kad esat nolēmuši savu trīsgadnieku mācīt iet uz podiņa, dodiet viņam dzert daudz šķidruma, kā rezultātā bērniņš arī vairāk čurās, un tieši tas mums ir vajadzīgs. Šis ieteikums var noderēt arī tad, ja mazais uz podiņa ir aizsēdējies. Psiholoģe gan atzīst, ka tas nestrādās ar pusotru gadu veciem bērniem.

Kad bērns tiks uzsēdināts uz poda, visticamāk, ka viņš celsies kājās. Šī iemesla dēļ vecākiem dažādos veidos jācenšas noturēt bērna uzmanība tā, lai viņš paliktu sēdus pozīcijā, piemēram, parādīt kādu mantiņu vai izdomāt rotaļu, kuru varētu spēlēt sēdus. Tā var būt arī jebkura cita lieta, ko mazais ir pieradis darīt šādā pozīcijā. Visticamāk, ka mazais celties kājās gribēs jau ļoti drīz, par spīti tam, vecākiem noteikti nevajadzētu bērnu spiest sēdēt uz poda ilgāk, nekā viņš pats vēlas.

Puikām sākumā var mācīt čurāt sēdus. Šādā gadījumā bērna dzimumorgāns ir nedaudz jāpietur uz leju, lai čuras nešļakstās pāri malām un, iespējams, pat sejā. Kad čurāšana podiņā jau ir patstāvīgi apgūta, tad var mazajam parādīt, ka, patiesībā, puikas var čurāt arī stāvus. Zande smejoties stāsta, ka arī mazas meitenes noteikti savā dzīvē izmēģinās vairākus čurāšanas veidus – gan stāvus, gan kā sunīši –, tāpēc viņa iedrošina vecākus nenobīdies, bet priecāties, ka bērns uzdrošinās izpētīt pasauli.

"Pirmā pačurāšana podā vienmēr ir nejaušība," atzīst Zande. Par spīti tam, šajā brīdī svarīgi ir izrādīt sajūsmu par bērna veikumu. Tavam mazajam ir jāsaprot, ka brīdis, kad mazais pačurā podiņā, ir labākais, kas ar vecākiem šodien ir noticis. Tas veicina bērnam pozitīvu pastiprinājumu, un liek viņam noprast, ka reizēs, kad izdodas pačurāt podiņā, vecāki ir priecīgi. Bērniņiem patīk darīt to, kas iepriecina vecākus, tādēļ, visticamāk, ka mazais to centīsies atkārtot. Taču Zande atgādina, ka sajūsma ir jāizrāda ne tikai pirmajā reizē, bet katru reizi, kad bērns pačurā podiņā.

Psiholoģe šo metodi iesaka arī citās audzināšanas sfērās. Katru reizi, kad bērns izdara ko labu, viņš ir jāuzslavē. Tas ir svarīgi, jo bērns grib dzirdēt atzinību, tāpēc noteikti lietu, kas vecākiem lika viņu atzinīgi novērtēt, darīs atkārtoti.

"Katru reizi, kad mazais pačurā podā, ir prieks, bet katru reizi, kad viņš pačurā uz grīdas, nav nekāda reakcija," skaidro psiholoģe. Ir svarīgi mazo nenosodīt par to, ka viņš ir pieķēzījis grīdu. Mazo nekādā gadījumā nedrīkst par to kaunināt ar tekstu: "Fuij, kauns, tik liels puika un čurā uz grīdas!". Tas viņam liks justies slikti, bet nemotivēs rīkoties citādi.

Tāpat vajadzētu reaģēt arī gadījumā, ja mazais pieslapina gultu. Tā vietā, lai mazo kauninātu vai pat sodītu, bērns ir jāiesaista problēmas risināšanā, piemēram, iemācot palīdzēt pārklāt piečurāto gultas veļu un aiznest slapjo pidžamu uz veļas mašīnu.

Pareizā reakcija attiecīgajā situācijā ir jāmāca arī apkārtējiem – vecvecākiem, māsām, brāļiem un citiem cilvēkiem, kas var tikt iesaistīti podiņapmācības procesā.

Tāpat arī salīdzināšana nebūt nemotivē bērnu nokārtoties uz podiņa. Tas drīzāk liek viņam neizpratnē domāt, kāpēc vecmāmiņai labāk patīk kaimiņu Pēterītis, nekā es. Zande strikti atgādina, ka bērnu nedrīkst salīdzināt ar citiem. "Tā ir viena no atslēgas lietām, ko stāsta vecākiem visās paaudzēs, un viņi to apzinīgi ignorē. Mēs nemitīgi salīdzinām vai manējais ir "ok", vai manējais to dara ātrāk vai lēnāk," viņa atzīst. Salīdzināšana rada spriedzi ne tikai bērnam, bet arī vecākiem. Tas, ja bērniņš kaut ko dara vēlāk, nemaz nenozīmē, ka viņš ir atpalicis savā attīstībā. Vecākiem ir jāsaprot, ka viņu atvase nekad nebūs pirmrindnieks visās jomās. Tāpat tam, cik gadu vecumā mazais sāks iet uz podiņa, nebūs nekādas nozīmes bērna turpmākajā dzīvē, attiecību veidošanā, akadēmiskajos sasniegumos un laimes izpratnē.

Svarīgi atcerēties!

Sākumā bērniņu māca iet uz podiņa tikai pa dienu.

Naktī vai pusdienlaikā, kad bērns dodas pie miera, Zande iesaka lietot autiņbiksītes. Tikai tad, kad viņš vismaz trīs naktis pēc kārtas ir pamodies sauss, tad var domāt par potenciālo iespēju mazo arī uz nakti atstāt bez autiņbiksītēm. Tie bērni, kuriem ir stabilāka nervu sistēma un kuri labāk jūt ķermeņa signālus, brīdī, kad viņiem vajadzēs uz tualeti, paši pamodīsies un dosies nokārtot savas dabiskās vajadzības tam paredzētajā vietā.

Taču aizmigušu bērniņu uz poda vest nevajadzētu. Psiholoģe stāsta, ka tajā brīdī mazais vēl ir miega stadijā, līdz ar to arī, ja viņam izdodas pačurāt podā, nevis gultā, tas notiek neapzināti, un nākamreiz, kad viņam naktī vajadzēs uz tualeti, viņš tāpat savas dabiskās vajadzības nokārtos gultā.

Arī tad, ja mazais jau pusgadu patstāvīgi nokārtojas uz podiņam, dodoties ārpus mājas vai kādā garākā ceļojumā, bērniņam būtu jāuzvelk autiņbiksītes. Īpaši tas ir jāievēro aukstajos ziemas un rudens mēnešos. Ja bērns ziemas laikā piečurās kombinezonu, un jūs abi būsiet aizstaigājuši gana tālu no mājām, tas noteikti nebūs patīkami mazajam un arī vecākiem radīs satraukumu. Autiņbiksīšu lietošana novērsīs nevajadzīgas stresa situācijas gan vecākiem, gan bērniem.

Informācija iegūta, apmeklējot Diāna Zandes lekciju vecākiem "Chicco info stunda".