Mazais vilcēns. Vai un kā iespējams bērnu atradināt no košanas

Uz jautājumu, vai un kā bērnu iespējams atradināt no košanas, portālā "Mama" atbildi sniedz ģimenes un bērnu psiholoģe Elēna Krečko, kura arī akcentē – ja tev ir iespēja pakonsultēties ar ģimenes psihologu, izmanto šo iespēju, jo tikt vaļā no nelāgā niķa kost var itin viegli un ātri. Taču, ja bērnam nav nopietnu psiholoģisku problēmu, atradināt vari arī paša spēkiem, nemeklējot palīdzību pie speciālista, un tas notiek vairumā gadījumu. Iesākumā bērnam ir jāieskaidro, ka kost nav labi, bet pēc tam jau ar kontroles un pareizas reakcijas palīdzību varēsi sasniegt rezultātu – bērns pārstās savus mērķus sasniegt ar šādu metodi.

Kāpēc vispār bērni kož? Nerunāsim par konkrētu vecumposmu, kad bērnam nāk zobi, tādēļ ļoti niez smaganas. Šo var risināt ar dažādām metodēm, tostarp bērna smaganas pasmērējot ar speciāliem gēliem, kā arī citiem līdzekļiem, kas nopērkami aptiekās. Bet, ko darīt, ja zobi jau izauguši, turklāt jau sen, bet no bērnudārza un pat no jaunāko klašu skolotājiem pienāk vēstis, ka bērns citiem kož, un problēmas risina ar zobiem – kā Mauglis?

Košana, pirmkārt, ir agresijas izrādīšana. Bet, kādēļ un uz ko bērns tā reaģē, tas ir jānoskaidro vecākiem. Uzmanīgi pavēro savu bērnu: kad, kur un kādu apstākļu dēļ, uz kādu apkārtējo uzvedību viņš sāk kost. Jo košana ir bērna reakcija uz neveiksmīgām attiecībām, kādās konkrētajā brīdī bērns atrodas. Iemesli var būt gan ģimenē, gan bērnudārzā. Ja tev ir iespēja, ka bērns nesaskaras ar šo situāciju, kuras dēļ viņš sāk kost, tad problēma atrisināsies pati no sevis. Piemēram, bērnudārza grupiņā ir kāds bērns, kurš tavējam dara pāri, vai arī tu mājās strīdies ar kādiem radiniekiem. Maini situāciju, un problēma var vienkārši pazust pati no sevis.

Dažreiz, ļoti sarežģītos gadījumos, vecāki ir spiesti nomainīt pat bērnudārzu. Bet tas jau ir galēji, jo ar bērna košanu var arī pacīnīties.

Kāpēc mēs daudz iecietīgāk izturamies pret dzīvnieku kodumiem? Tāpēc, ka dzīvniekiem tas ir vienīgais veids parādīt savu attieksmi pret kādu rīcību. Jo dzīvnieki taču nevar sarunāties. Bērnam košana ir veids, kā aizstāt negatīvu emociju izteikšanu. Vecumā, kad runas spējas vēl nav attīstījušās tā, lai varētu paskaidrot, kāpēc tu dusmojies vai esi aizvainots, kas tev nepatīk, ka tu vēlies, lai tas otrs bērns atdod tev tavu rotaļlietu, vai lai vecāki pārstāj kliegt viens uz otru, bērns kož. Šajā gadījumā košana ir veids, kā izteikt savas negatīvās emocijas, tas ir daudz vienkāršs, starp citu, arī ļoti iedarbīgs veids, kā panākt savu mērķi. Dažreiz košanas problēma ir saistīta ar to, ka bērnam nav nobriedis taktilais jūtīgums. Šādi bērni ilgāk izmanto knupi un viņiem novērojama neliela valodas aizture. Tādā gadījumā, lai bērnu atradinātu no nelāgā ieraduma – kost, dod viņam vairāk produktu, kurus ir jāgrauž – ābolus, burkānus, piemēram.

Uz košanu kategoriski aizliegts atbildēt ar agresiju: rāties, iepliķēt vai kost pretī. Kā jau runājot par audzināšanu kopumā, agresīva atbilde nerisina problēmu, bet tikai nobiedē un var radīt kompleksu. Pirmais vecāku solis – bērnam paskaidrot, kas viņš ir izdarījis tam otram sāpīgi. Paskaidrot vārdiem, mierīgi un pārliecinoši, parādīt pēdas, pieminēt nesenu piemēru (Atceries, tu nokriti un raudāji, un tev sāpēja? Man tagad arī tieši tāpat sāp").

Tā kā košana ir runāšanas aizstājēja, tad iemāci bērnam tos vārdus un frāzes, kurus viņš var aizstāt arī darbībām. Tas var būt: "Nē", "Man tas nepatīk", "Tu mani aizvainoji", "Negribu" utt. paskaidro, ka ar vārdiem ir vienkāršāk panākt rezultātu. Paspēlējieties kopā ar rotaļlietām, izspēlējot dažādu situāciju variantus.

Dažreiz mēdz būt, ka košana ir uzmanības un pozitīvo emociju izrādīšana. Iespējams, tu agrāk ar bērnu spēlēji kādu spēli, kurā vieglītiņām viņam iekodi. Bet bērniem mēra izjūta vēl nav attīstījusies. Tādā gadījumā – pārtrauciet visas spēles, kurās figurē iekošana, nereaģē pozitīvi uz bērna košanu: nesmejies, nesmaidi, pasaki, ka vairs nevēlies spēlēt šo spēli vai "labāk iedod man buču". Ja neatbalstīsi šādu emociju izrādīšanas veidu, tas aizmirsīsies pats no sevis.

Noslēgumā – atceries, ka ieradums kost absolūti nav rādītājs, ka bērnam būtu kādas psiholoģiskas problēmas. Visbiežāk, tas vienkārši ir nelāgs ieradums. Vēl par citiem nejaukiem paradumiem, kas nereti piemeklē mazuļus, lasi šajā rakstā.