Bērns nedalās ar rotaļlietām – vecāku ieteicamā rīcība

Ieteikumus, ko darīt tad, ja bērns atsakās dot savu mīļāko rotaļlietu māsai, ciemos atnākušajam draugam vai brālēnam sniedz "Rimi bērniem" eksperte, psiholoģe Iveta Aunīte.

Kā stāsta psiholoģe – cenšoties bērnā audzināt dāsnumu, vecākiem jāatceras svarīga patiesība. Ikvienam cilvēkam – jā, arī mums, pieaugušajiem – vienmēr būs vismaz viena ļoti svarīga un mīļa lieta, ar kuru nevēlamies dalīties ne ar vienu. Pieaugušajiem neliels privātīpašnieciskums šķiet pats par sevi saprotams un pieņemams, jo diez vai mēs gribēsim, lai kāds cits brauc ar mūsu automašīnu, staigā mūsu apavos, tāpat diezin vai vēlēsimies, lai kolēģis apēd mūsu pusdienas. Tad kāpēc situācijā, kad bērns nevēlas draugam dot savu automašīnu vai lelli, viņu visbiežāk audzinām, sakot, ka tā nedrīkst, jo ir jādalās?

"Jāsaprot, ka ikvienam neliels privātīpašnieciskums ir tiešām pieņemams. Turklāt brīdī, kad bērnam aizrādām – tā nevar, tev jādod citam tas, kas pieder tev –, pretī saņemam vienīgi pretestību. Mazajam šķiet, ka viņam visu grib atņemt, viņš kļūst neapmierināts un vēl privātīpašnieciskāks. Ja vēlamies atvasēm iemācīt dalīties ar citiem, tad, pirmām kārtām, jāļauj bērnam izvēlēties lietu, kas būs vienīgi viņa. Piemēram, ja ciemos nāk draugs vai radu bērns, tad ar meitu vai dēlu jānorunā, kuras rotaļlietas noliksiet malā un ar kurām dosiet spēlēties ciemiņiem. Saņemot atļauju un iedrošinājumu nedot, mēs attīstām bērnos vēlēšanos dalīties. Ja mazais jūt, ka mēs cienām viņa vēlmi kaut ko paturēt tikai sev, viņam ir vieglāk dot citiem," atklāj Aunīte.

Dalīšanās veiksmīgāk tiek apgūta ģimenēs, kur bērniem netrūkst vecāku uzmanības, rūpju un klātbūtnes. Dāsnāki ir nevis materiāli nodrošinātākie cilvēki, bet tie, kas jūtas mīlēti un cienīti. Jo mazāk cieņas un mīlestības cilvēks jūt, jo vairāk uztraucas par to, kas viņam pieder. Bērns savu nevēlēšanos dalīties var izrādīt arī ar agresiju. Ja vēl kāds mazais ķipars ir blakus un grib spēlēties ar tām pašām mantām, vai pacienāties ar našķiem no viena trauka, bērns var kļūt agresīvs, dusmīgs, sākt bļaut, grūst otru un neļaut neko aiztikt. Un tad, iespējams, tas ir signāls, ka mazajam trūkst vecāku uzmanības un kopā pavadīta laika.

Bērni ar laiku iemācīsies rotaļāties ar vienu un to pašu rotaļlietu pēc kārtas, apgūs prasmi samainīt vienu rotaļu auto pret citu, sapratīs, ka pilns plaukts ar galda spēlēm kļūst vērtīgs tikai tad, ja ir kāds, ar ko šīs spēles uzspēlēt. "Bērnu dalīties rosina vairāk vienaudža sniegtais paraugs nekā situācija, kad to pašu darījis pieaugušais. Tāpēc brīdī, kad mazais aptvers, ko nozīmē draudzēšanās un cik interesanti ir būt kopā ar citiem bērniem, tad saprotama kļūs arī dalīšanās būtība," skaidro psihoterapeite.

Aunīte iesaka vecākiem izstāstīt savai atvasei, ka dalīties ar citiem ne vienmēr ir patīkami, taču dažreiz tas var sniegt lielu gandarījumu. Ne velti latviešiem ir sakāmvārds: "Dots devējam atdodas." Tāpēc, protams, jāmudina bērnu būt dāsnam pret citiem un par katru reizi, kad labais darbiņš ir paveikts, atvasi jāuzslavē.