Pieredzes stāsts: ikdiena bez televizora mainīja manu ģimenes dzīvi  (6)

Brenna Randala pirms neilga laika kopā ar ģimeni pārcēlās uz dzīvi citur. Tie, kuri ir piedzīvojuši pārvākšanās haosu, zina, kā tas ir, kad visa iedzīve ir jāsaliek kastēs. Krāmējot mantas, Brenna saprata, ka šis ir tas brīdis, kad īstenot jau sen iecerētu plānu – atbrīvoties no televizora. Sieviete to neielika lielā kartona kastē un neaiznesa uz mašīnu, kā viņa darīja ar citām lietām. Tā vietā Brenna atstāja to tur, kur tas atradās. "Sākumā tas likās nedaudz jokaini un pat biedējoši. Kā mēs tagad dzīvosim bez televizora? Taču tagad man nav nekādu šaubu, ka tā bija pareizā izvēle. Esam pārvērtuši viesistabu par ģimenes istabu," viņa atzīst.

Brenna Randala portālam "Parents" atklāj, kas mainījās viņas ģimenē, kad izlēma atteikties no televizora.

"Lego" klucīši, mīkstās rotaļlietas, lelles un citas mantas, kas iepriekš tika noliktas plauktā un tikai retu reizi no tā izņemtas, tagad mētājas pa visu māju. Kaut bērns, iespējams, sataisa lielāku nekārtību, nekā iepriekš, esmu priecīga, ka viņa aktīvi rotaļājas, attīstot savu fantāziju un radošumu.

Mana meita vienmēr ir bijusi radoša, taču, kad atteicāmies no televizora, pamanīju, kā attīstās viņas fantāzija – virtuvē atrodamie salmiņi pēkšņi tika pārvērsti par garu spieķi, kas kalpos kā priekšmets, ar kuru no koka nosist sapuvušos ābolus, un telts, kas iepriekš bija iegrūsta istabas stūrī, pārtapusi par viņas jauno "māju". Mazā tur guļ pusdienlaiku un dažkārt pat ēd vakariņas.

"Bija periods, kad, no rīta pamostoties, pirmais lūgums no mana bērna bija pēc televizora pults. Tagad, kad mūsu mājās vairs nav televizora, mana meita no rīta spēlējas ar rotaļlietām un nāk man palīdzēt gatavot brokastis, nevis "buras" ar degunu ekrānā. Protams, ir bijuši rīti, kad pamostos pavisam sagurusi un vēl neesmu gatava normāli funkcionēt, tāpēc iedodu uz mirkli meitai paspēlēties ar telefonu, taču arī šo nodarbi cenšamies pēc iespējas vairāk ierobežot. Mūsu ģimenē ir noteikts konkrēts laiks, cik bieži un ilgi bērns var izklaidējošos nolūkos izmantot telefonu vai planšetdatoru.

Iepriekš, kamēr es gatavoju ēst, meita skatījās televizoru. Tobrīd likās, ka labāk būs, ja viņa man "nemaisīsies pa kājām". Dažreiz televizoru pat saucām par auklīti, jo tā jau ir – kamēr vecāki kaut ko dara, bērns tiek nodarbināts un viņu "pieskata" televizors. Tagad mana meita ir izrādījusi interesi iesaistīties gatavošanas procesā. Esam viņai pat nopirkuši speciālu paaugstinājumu, lai mazā var aizsniegt visu, kas nepieciešams. Viņa patiesi izbauda gatavošanas procesu, un, protams, pašas gatavotais ēdiens šķiet arī daudzreiz garšīgāks.

Iespējams, dažiem vecākiem bērnu iesaistīšana ēst gatavošanā var šķist apgrūtinoša, un viņi to nelabprāt dara, taču man tas patīk. Es ar prieku skatos, kā mazā lepni palīdz. Protams, tas aizņem daudz vairāk laika, un pēc gatavošanas virtuvē tiek atstāta lielāka nekārtība, taču bērnam iesaistīšanās ēst gatavošanā rada sajūtu, ka viņš ir pilnvērtīgs ģimenes loceklis.

Lielāko daļu laika viņa vēl aizvien spēlējas vienatnē, taču brīdī, kad meita mani aicina viņai pievienoties, es tā arī daru. Iepriekš, visticamāk, būtu viņai atteikusi un skatījusies savu iecienītāko televīzijas seriālu. Kopējas rotaļas mūs satuvina, un man par to ir liels prieks.

Ievācoties jaunajā mājās, mums bija iespēja pašiem iekārtot istabas pēc sirds patikas. Vai esi pamanījusi, ka lielākā daļa mēbeļu tavā viesistabā ir saliktas tā, lai, piemēram, sēžot uz dīvāna vai pie galda, būtu ērti pārredzams televizors? Tagad vietā, kur, iespējams, cita ģimene būtu novietojusi televizoru, mēs esam nolikuši galda spēles, kuras tagad mums ir arī vairāk laika likt lietā. Tāpat arī pēc pusdienām, tā vietā, lai ieslēgtu televizoru, paliekam, sēžot pie galda, un aprunājamies par dienas laikā piedzīvoto.

Smieklīgi, bet, kad lielu daļu viesistabas sienas neaizņem televizors, šķietami ir arī brīva vieta, kur izlikt ģimenes bildes. Personīgi es uzskatu, ka tagad viesistaba izskatās daudz labāk, nekā iepriekš.

Tagad tuvākais televizors, kas bērniem ir pieejams, atrodas vecvecāku mājās. Viņi dzīvo netālu no mums. Lai tur nokļūtu, jāiet aptuveni desmit minūtes. Kad mana meita ļoti vēlas skatīties televizoru, jo tur rāda viņas mīļāko multfilmu vai ko citu, ko mazā vēlas redzēt, mēs viņai ļaujam. Šos brīžus viņa patiesi izbauda – atnākot mājās, prieka pilna aizrautīgi stāsta par lielisko raidījumu vai multiplikācijas filmu, kuru tikko redzējusi.

Iepriekš bieži vien mūsu kopīgie vakari aizritēja pie televizora ekrāna. Kaut tagad, par to domājot, tas noteikti nav veids, kā veidot veselīgas attiecības, taču tad tas likās normāli. Domāju, ka arī citi pāri daudzus brīvos darbadienu un, iespējams, pat brīvdienu vakarus pavada pie televizora ekrāniem.

Un nepārprotiet, mēs šā vai tā ik pa laikam vakarus pavadām, skatoties kopīgi izvēlētas filmas datorā, taču arī tas ir vesels process – pareizās filmas izvēle, kas apmierinās gan mani, gan viņu, un našķu sagatavošana, tomēr ir daudz citādāk, nekā vienkārši nosēsties pie televizora. Taču, par spīti tam, mēs daudzus vakarus, kad meita jau ir devusies pie miera, pavadām arī sarunājoties, kopīgi plānojot un sapņojot.