Vēl kāda sadzīviska frāze: "Klients kliedza uz mani, bet es taču nebiju vainīgs!" Tātad cilvēks domā, ka uz viņu drīkstētu kliegt, ja viņš būtu vainīgs. Turklāt "vainas" jēdziens šajos gadījumos šķiet nekritiski plašs. Par "vainu" latvieši ir gatavi dēvēt kļūmes, neveiksmes, neveiklību, neizdošanos u.tml. "Vaina" kā perfektuma trūkums. Tā kā perfektums šai pasaulē nepastāv, tad iespējas justies vainīgam paveras bezgalīgas. Tādējādi vārdkopas – "esmu vainīgs", "neesmu vainīgs", "man kauns par viņu", "kā viņam nav kauna" – joprojām dzirdamas pārāk bieži. Vēl vairāk – pat uzslavas tiek izteiktas, lietojot šos vārdus, jeb "manam kaimiņam nav ne vainas".
Par to, kā bērnu ietekmē, ja viņa audzināšanā vecāki pielieto kaunināšanu, vainošanu, biedēšanu, skaidro profesore, Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas katedras un klīnikas vadītāja Dr.med. Gunta Ancāne, kura sagatavojusi atziņu un ieteikumu krājumu "Vecākiem. Par sevi un bērniem". Šis izdevums ir atziņu krājums, ko profesore dāvina Latvijas iedzīvotājiem valsts simtgadē. Krājums būs pieejams bibliotēkās, bet profesore laipni piekritusi ar vērtīgo informāciju dalīties arī ar portāla "Cālis" lasītājiem.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
