Četras 'sliktas' spēles, kuras bērni ne tikai drīkst spēlēt, bet tās pat ir ieteicamas

Psiholoģe Elēna Piotrovskaja portālam "Letidor" stāsta par spēlēm, ko pieņemts uzskatīt par "nepareizām, sliktām", taču kuras, patiesībā, bērnam pat vajadzētu spēlēt, paskaidrojot arī kāpēc. Atceries, ka spēļu valoda vēsta par bērna iekšējiem pārdzīvojumiem.

Labvēlīgos apstākļos (kad spēlē netieši iesaistās arī draudzīgi noskaņots pieaugušais, nenorādot, kas un kā jādara, tāds, kurš neuzspiež, kā "spēlēties pareizi") bērns burtiski atveido priekšstatu par savu iekšējo dzīvi.

Piemēram, dusmas, spriedze, iekšējie konflikti – bērnam šo visu palīdzēs izteikt spēles par kariņu, ar savstarpēji karojošiem personāžiem. Diemžēl, tieši šādas spēles bieži vien vecāki uztver kā "sliktās".

Tētis ar pacifista pārliecību var dēlam teikt: "Karš ir slikti". Bērns burtiski var tikt novirzīts no negatīvajām jūtām – dusmām, aizvainojuma, mīlestības, kas saistīta, piemēram, ar vecāku šķiršanos. Tieši tādā veidā, tēta skatījumā nepieņemamā spēlē, bērns var vismaz kaut kā izteikt savus pārdzīvojumus.

Tieši tādēļ aizliegums bērnam spēlēt agresīvas spēles var pārtraukt teju vienīgo kanālu viņa pārdzīvojumu izteikšanai, skaidro psiholoģe.

"Normāli attīstīts bērns labi saprot spēles nosacījumu raksturu. Kad satrauktie vecāki raizējas par to, vai bērnam mājās ļaut spēlēt šādas spēles, es vaicāju – vai bērna agresija parādās tikai spēlē vai ir virzīta uz cilvēkiem? Un kad saņemu atbildi: "Ko jūs, ko jūs! Viņš ir labsirdīgs zēns, tikai spēles šādas briesmīgas", es saprotu, ka bērns izmanto spēles dziedināšanas spēku. Viņš burtiski izspēlē savas emocijas šādā veidā – spēlē," stāsta psiholoģe.

Un, tātad, pirmais tips it kā sliktajām spēlēm – tās ir rotaļas, kas saistītas ar intensīvu negatīvo emociju izteikšanu. Aizliedzot bērnam šādas spēles, mēs viņam liedzam iespēju tikt galā ar saviem pārdzīvojumiem spēles veidā. Vienlaikus, uzmanīgi un draudzīgi pavērojot bērnu spēles laikā, var saprast, kas bērnu tik ļoti stipri uztrauc vai biedē, saskatīt pārdzīvojumus, kuriem ir vērts pievērst uzmanību.

Brīva spēle ir kā ceļš uz bērna iekšējo pasauli. Aizliedzot viņam izrādīt daļu no šīs pasaules, mēs atgaiņājamies no tā, kas satrauc bērnu.

Ja kariņu spēlē nevis viens bērns, bet divi vai vairāk, tādā gadījumā jāpievērš uzmanība, kā veidojas spēlē iesaistīto bērnu attiecības. Svarīgi, lai šāda spēle aizrautu visus tās dalībniekus, lai būtu prieks, lai tajā bērni iesaistītos brīvprātīgi, ar iespēju izstāties no spēles jebkurā laikā. Bet šī tēma jau ir atsevišķas sarunas vērts, atzīmē psiholoģe.

Vēl viens spēļu veids, kas dažkārt nepatīk pieaugušajiem – tās ir spēles ar sižetiem, kas ir pretrunā ar mūsdienu sasniegumiem fizikā, ķīmijā, astronomijā un citās brīnišķīgās zinātnēs.

Vecāku vēlme redzēt savus bērnus vispusīgi izglītotus ir saprotama. Cita lieta, ka fantāzija bērnam ir nepieciešama, lai savā veidā attīrītos.

Iztēle ir ne mazāk svarīga, kā racionālas zināšanas par pasaules iekārtojumu, uzsver psiholoģe.

Bērnības pasaule – tā ir pasaku pasaule, burvju iespēju un fantāzijas sižetu pilna. Mēs taču trīs gadus vecam bērnam nestāstām, ka Ziemassvētku vecītis, kurš viņam atvedis dāvanas, patiesībā ir aktieris, kurš par savu uzstāšanos saņem honorāru. Visam savs laiks. Un, jā, bērnu spēlē vilcieniņš var pārvietoties pa gaisu, bērns ir piedzimis uzreiz pēc pieaugušo saskūpstīšanās, bet debesis ir pilnas ziedu, kurus neviens pieaugušais savā laikā nekad nav redzējis.

Tātad, spēles, kas ir piepildītas ar spilgtām bērna fantāzijām, arī dažkārt no pieaugušo puses netiek atbalstītas, jo, redz, viņi zina, ka "tā nemēdz būt".

Radošas nodarbes ar mālu, plastilīnu, smiltīm, ūdeni un krāsām arī var saistīt ar bērna plašo spēļu aktivitāti. Arī šajās bērna nodarbēs vecāki dažreiz cenšas iejaukties ar savām pieaugušo idejām. Ja zīmēt, tad tikai tā, lai sanāktu īsts zīmējums. Darbošanās ar māliem, piemēram, noteikti jānoslēdz ar īstu amatniecības izstrādājumu.

Tajā pašā laikā bērns var gūt virkni prieka, skatoties, kā izskatās dažādu krāsu pavedieni, ievietoti burciņā ar ūdeni, kā tie savā starpā ūdenī krustojas, bērns var priecāties, pārsijājot smiltis caur pirkstiem vai vienkārši tajās ieliekot roku, vai arī sijājot smiltis caur speciālu sietiņu. Tāpat spēles ar ūdeni var patiesi aizraut bērnu, īpaši, ja pa rokai ir dažādi trauciņi un iespēja ūdeni iekrāsot dažādās krāsās.

Pieaugušam cilvēkam ir nepieciešams laiks atpūtai. Un arī bērnam nepieciešamas pauzes šādai relaksācijai, lai sajustu šīs pasaules harmoniju un attiecīgi sevi tajā, uzsver speciāliste.

Ne tikai sākumskolas skolēni, bet jau pirmsskolas vecuma bērni mūsdienās ir tik ļoti noslogoti ar dažādām nodarbībām, ka viņiem vienkārši ir svarīgas šādas pauzes – rotaļām.

Piemēram, iepriekšminētās lietas, ir sava veida dabiskie elementi meditācijai. Bērni vienkārši var ar prieku noklāt ar krāsu lapu – sākumā ar vienu krāsu, tad citu vai arī ar vienu krāsu nokārot daudzas lapas. Tieši tāpat pieaugušais – visu dienu var dziedāt vienu dziesmiņu, un tā ne vienmēr būs muzikāli pareizi izpildīta. Nezin kāpēc mums neienāk prātā viņam pateikt – nodziedi taču kaut ko citu! Bet nezin kādēļ pieaugušajam bērnam gan ir viegli pateikt – uztaisi taču kaut ko normālu!

Bet bērnam tagad gribas vienkārši ķēpāties, un saskaņā ar viņa loģiku tas šajā brīdī ir ļoti svarīgi. Bērns nevar un viņam nevajag darīt to, kas vecākiem šķiet saprātīgs un lietderīgs lietās, kas attiecas uz viņa brīvā laika pavadīšanu.

Kā redzam, nepareizo un bezjēdzīgo spēļu sarakstā ietilpst arī nodarbes, kas virzītas uz procesu, bet nevis uz rezultātu (īpaši, ja tiek runāts par nestrukturālu materiālu izmantošanu – smiltīm, ūdens un citiem radošiem materiāliem).

Īpaši gribētos parunāt par tādu, it kā sliktu spēli, kā bērna ložņāšanu pa netīrumiem, atzīst psiholoģe. Un šeit jāmin ne tikai pīrādziņu veidošana no brīvā dabā atrastajiem māliem, bet arī šķietami bezjēdzīgu krāsas un līmes sajaukšanu bērnistabas stūrī.

Arī šādu aktivitāti nevajadzētu ierobežot, jo tā ir dažādu taktilo sajūtu avots, viņa iepazīšanās ar dažādiem materiāliem un to īpašībām. Tā realizējas arī bērna pētnieciskā interese par pasauli, tā parādās radošas domāšanas aizmetņi, eksperimentēšana.

"Bēdīgi kļūst, skatoties uz bērnu, kurš cenšas būt akurāts, ka bloķējas viņa spontānā aktivitāte," atzīst psiholoģe.

Cieņa pret bērna vēlmēm un vajadzībām, kuras tiek izteiktas dažādu spēļu un nodarbju veidā, protas, nenozīmē visatļautību. Noteikumus spēļu aktivitātēm rada pieaugušie.

Ja bērns vēlas rotaļāties ar spēļu ieročiem, tam jābūt drošam, ja gribas ķēpāties ar māliem, plastilīnu, tad galds tiek noklāts ar īpašu pārvalku, bet bērnam tiek piedāvāts uzlikt priekšautu.

Un tas taču arī ir svarīgi un noderīgi – zināt, ka savu vajadzību realizēšanai ir jārēķinās ar citiem cilvēkiem.