Bērni mazi, kompleksi lieli: kā un vai to rašanos ietekmē sabiedrības spiediens  (1)

Jau septiņu gadu vecumā mūsdienu bērni nereti cieš no kompleksiem, kuri viņu vecākiem šajā vecumā nebija pazīstami. Viņi pārdzīvo, ka nav skaisti, nav pietiekami slaidi un vēl, un vēl…

Desmit gadus vecais Antons mācās spēlēt vijoli, katru dienu mūzikas apguvei velta divas stundas. Natālija, viņa mamma, ir sajūsmā: "Dēls vingrinās bez jebkādiem atgādinājumiem!" Bet pavisam nesen viņš pieprasīja par savu aizraušanos nestāstīt viņa draugiem.

"Kad es pavaicāju, kāpēc? Viņš atbildēja, ka vijolei nav nekāda sakara ar lietām, ar kurām dzīvo viņa draugi. Ja viņi uzzinās, ka viņš to dara nopietni, sāks saukāt par "botāniķi", un normālām attiecībām būs beigas," stāsta Antona mamma. Dēls esot tik ļoti uzstājis uz savu, ka pat piedraudējis pamest vijoles spēli, ja mamma izrunāsies. Viņai nekas cits neatlika, kā apsolīt to turēt noslēpumā.

Antons nepieņem sevi tādu, kāds viņš ir, un visvairāk par visu baidās kļūt par "botāniķi". Šis komplekss ir viens no izplatītākajiem starp pusaudžu vecuma bērniem, portālā "Psychologies" uzsver speciālisti.

"Bērniem vecumā no septiņiem līdz 12 gadiem pirmo reizi parādās izteikta nepieciešamība piederēt kādai vienaudžu grupai, identificēt sevi ar viņiem un būt "tādam, kā visi". Šis vecums ir laiks, kad tiek pirmo reizi tiek pieņemti patstāvīgi lēmumi, kad bērni sper pirmo soli, lai nākotnē izietu ārpus ģimenes aprūpes," skaidro psihoterapeits Jakovs Obuhovs.

"Pēdējās desmitgadēs bērni vecumā no septiņiem līdz 12 gadiem ir kļuvuši par mūsu biežiem pacientiem. Sabiedrība viņus iedzen rāmjos, propagandējot izdevīgus patērētāju uzvedības modeļus: ja tu neizskatīsies tieši tā, vai, piemēram, nekļūsi par konkrētas mūzikas klausītāju, tu būsi izstums to grupas. Tāpēc mūsdienu bērnu vēlme "būt tādam, kā visi" ir daudz izteiktāka nekā agrāk," norāda franču psihoterapeits Alens Eriļs.

Netēlot gudrinieku, neparādīt, ka esi ar kaut ko aizrāvies nopietni, šādi ir noteikumi, lai šajā vecumposmā piederētu kādai grupai. Visas intereses, izņemot, pieļaujams, sportu, un grupas tiek izsmietas. Un bērns, kuram ir kāda īpaša aizraušanās, meklē savu komunicēšanas stilu.

Bieži par viņa uzvedības stratēģiju kļūst kautrība, kas viņam ļauj būt neatraidītam. Tiklīdz bērns saprot, ka viņš ar kaut ko atšķiras no vienaudžiem, viņam parādās pirmie psiholoģiskie kompleksi.

Kā risināt šo problēmu? "Pacenties bērnu pārliecināt par to, ka tas, ka viņš nelīdzinās citiem, ir viena no viņa galvenajām priekšrocībām. Ir dabiski piederēt kādam kolektīvam, bet ir ļoti bīstami tajā visā pazaudēt savu personīgo seju," brīdina Obuhovs.

Dažreiz nepieciešams bērnam atgādināt par viņa vērtībām, piemēram, viņš labāk par citiem prot spēlēties ar bērniem, vienmēr viņus spēj samierināt, prot dalīties, viņš ir godīgs cilvēks vai vienkārši labs draugs. Piedāvā atbalsta piemērus, kuri atšķiras no tiem, ko rāda televīzijā, reklāmā vai kuriem dod priekšroku bērna vienaudži.

Lai bērns sadzirdētu mūsu vārdus, mums jāizprot uzvedības kodekss, etaloni, kuri ir pieņemti bērnu gripā, un jāņem vērā, ka viņu domas bieži vien ir spēcīgākas par vecāku teikto.

"Daudziem bērniem ir ļoti grūti kādam no grupas pateikt "nē". Bērns pieļauj, ka, parādot individualitāti, viņš kļūs par izsmiekla objektu. Un viņš baidās. Tādos gadījumos vislabāk ir piekrist slēpt dēla aizraušanos ar vijoles spēli, nekā provocēt krīzi šajās bērnu attiecībās," uzskata bērnu psiholoģe Irina Fiņko.

"Harmoniska fiziskā, intelektuālā un emocionālā attīstība palīdz augt par sevi pārliecinātam un mierīgam bērnam. Un tieši pretēji, – ja bērns ir intelektuāli attīstīts, bet neprot braukt ar velosipēdu, ja viņš brīvi jūtas pieaugušo sabiedrībā, bet neprot spēlēties ar bērniem, viņš jūtas nepārliecināts pār sevi un vientuļš," skaidro psihiatrs Boriss Cirjuļņiks. Viņš izmanto metaforu "bērna uzplaukšana".

Bērni ir tā kā augoši ziedi. Viņu saknes ir vecāki, viņu savstarpējās attiecības un ģimenes katra ģimenes locekļa ģimeniskā vēsture. Pumpuri ir ģimenes vērtības un kultūrvide. Piebarošana – uzmanība, ko mēs tiem veltām. Ziedi aug – bērni pāriet no stāvokļa, kad ir atkarīgi no vecākiem, uz patstāvību. Vecāku uzdevums – izveidot bērnam tādu emocionālo sapratni, lai, pieaugot un pametot vecāku mājas, viņš nejustos kā sevi pazaudējis.

"Mans dēls klasē ir visīsākais. Nesen viņš atgriezās no skolas un paziņoja, ka vairs tur neies: klasesbiedri viņu izsmej, saukājot par liliputu," stāsta 11 gadus veca dēla mamma Elēna.

"Cerot dēlu nomierināt, mēs devāmies pie ārsta, veicām rentgenu kauliem, un ar kuru palīdzību varētu izskaitļot, kāds nākotnē būs bērna augums. Kad ārsts paziņoja, ka dēls diez vai izaugs garāks par 165 cm, viņš tā sakreņķējās, ka asarās izbēga no kabineta," stāsta mamma.

Tēvam izdevās atrast patiesos vārdus: "Tu neesi pārāk maziņš, tu vienkārši esi neliela auguma, un tas nav viens un tas pats. Tu nodarbojies ar boksu. Atceries par boksa varoni Kostu Czju (Kostya Tszyu), kurš bija mazāks nekā daudzi citi. Bet tas viņam netraucēja kļūt par pazīstamu sportistu, pasaules čempionu. Domāju, ka viņš daudzus citus uzvarēja, pateicoties savam "trūkumam"".

Kad bērns fiziski atšķiras no citiem bērniem, neuztraucies par šīs problēmas nopietnību un nelūdz viņu pielikt pārāk daudz pūļu, lai ar to tiktu galā. Atbalsti bērnu, paskaidrojot, ka katrs cilvēks sapņo būt nedaudz citādāks, nekā ir patiesībā, bet sava "īpatnība", kas nelīdzinās citiem, dod spēku, lai kļūtu par personību.

"Bērnam vecumā no septiņiem līdz 12 gadiem vajadzētu iemācīties tikt galā ar frustrācijām – spēcīgiem pārdzīvojumiem, kurus nav iespējams mainīt. Ļoti svarīgi, lai bērnam palīdzētu vecāki. Ja tas nenotiek, bērns zaudē spēju apzināties savas patiesās vēlmes un sāk tās jaukt ar modeļiem, ko piedāvā citi cilvēki vai sabiedrība," uzsver Obuhovs.

"Mana astoņus vecā meita sevi uzskata par neglītu. Viņai nepatīk viņas cirtainie mati, un, kā viņai šķiet, pārāk garais deguns. Lai viņa kļūtu pārliecinātāka par sevi, esmu viņu pierakstījusi teātra studijā. Tā Anželai izrādījās īsta traģēdija – būt visiem redzamai," stāsta mamma Sofija.

"Vēlāk es nolēmu viņai nopirkt ekstravagantas lietas no jauniešu garderobes, kuras man nepavisam nepatīk. Un, lai cik tas nebūtu dīvaini, šajā apģērbā viņa sajutās par sevi pārliecināta, īpaši starp klasesbiedriem. Es sapratu, ka, uzstājot uz savu, nosakot savus noteikumus un orientējoties uz saviem priekšstatiem, es panāktu tikai pretēju efektu," atzīst Sofija.

"Dažos gadījumos nav pietiekami atkāpties no personīgās gaumes un piekrist bērna vēlmēm un izvēlei. Ir jābūt aktīvai rīcībai, nestandarta risinājumiem," uzskata Alens Eriļs. Te varētu būt interesanta mammas Olgas pieredze. Viņas 10 gadus vecā meita Jana ilgi nespēja samierināties ar savu ķermeņa svaru. Viņa bieži satraukta iekliedzās: "Kāpēc man ir tā nepaveicies, kāpēc man ir tādi resni vecāki!"

Patiesībā visi meitenes radinieki ir cilvēki, kā mēdz teikt, savā ķermenī. "Es meitai paskaidroju, ka manas ķermeņa īpašības man netraucēja mīlēt un būt mīlētai, atrast sevi profesijā. Bet viņas problēma nav vis gēnos, bet gan tajā, ka viņa pati visu laiku pārēdas," atzīstas Olga.

"Mani vārdi samulsināja un aizvainoja Janu, viņa ar katru dienu cieta vairāk. Tad es izlēmu spert citu soli – palūdzu mājiniekus saņemt savus spēkus un nomest pāris kilogramus. Mēs pamainījām mūsu ēdienkarti un sākām sacensties tievēšanā. Ģimenes solidaritāte meitai palīdzēja. Lai gan viņa neieguva figūru, par ko sapņoja, tomēr saņēma drosmi iestāties deju studijā," turpina mamma.

Vecāku rīcība bieži līdzinās balansēšanai. Audzināt bērnu – nozīmē apgūt principu nodošanas mākslu, kas nepieciešama bērna personības attīstībai. Tāpat arī prasme šos principus katru dienu attīstīt, atkarībā no apstākļiem. Un te nepastāv noteikumi, izņemot vienu: prast klausīties bērnu un dzirdēt to, kas paslēpies aiz viņa vārdiem.

Parasti kompleksi veidojas agrīnā bērnībā, kad galvas smadzenes vēl nav spējīgas analizēt tajās ienākušo informāciju. Tie attīstās un saglabājas neapzinātā līmenī, tādēļ atbrīvoties no tiem ir pietiekami sarežģīti. Bet, vai pastāv iedzimta spēja būt laimīgam, augt bez kompleksiem?

"Domāju, ka nav, bet šī spēja sāk veidoties burtiski kopš dzimšanas. Ir priekšnoteikumi, kuri traucē vai veicina šo jūtu attīstību. Piemēram, ja bērnam ir kaut kāds fizisks trūkums, slimība, diezin vai viņš jau sākotnēji jutīsies laimīgs," norāda bērnu psihologs Aleksandrs Vengers.

"Katrs ir jūtīgs pa savam – acīmredzot, tā ir iedzimta īpašība. Bērniem, kuri visu uztver īpaši asi, justies laimīgam ir grūtāk, nekā "biezādainajiem": jebkura kritika no apkārtējo puses viņu stipri apbēdina. Bet bērns ar daudz zemāku jūtīguma līmeni daudz mazāk pievērš uzmanību uz šāda veida sīkumiem, tie viņam netraucē būt laimīgam," tā Vengers.