Kā vecāki jauc bērna neapmierinātību ar manipulēšanu

Par to, kas ir manipulēšana un ko darīt, ja arī tava atvase, tavuprāt, ir iecienījusi minēto metodi, lai panāktu sev vēlamo, portālā "Ipsyholog" stāsta bērnu un ģimenes psiholoģe Jekaterina Kesa.

"Kā viņš tā var?! Tik maziņš, bet jau manipulē ar mani?"

Tava pārliecība par to, ka bērns manipulē ar tevi, bloķē tavu spēju saprast, kas tieši notiek ar bērnu, redzēt, kādas vajadzības regulē šādu bērna uzvedību, kas viņam pietrūkst un ko viņš patiesībā vēlas. Psiholoģe mudina tikt skaidrībā ar šo jautājumu.

Manipulācija ir slēpta psiholoģiska metode, kuras mērķis ir savās interesēs piespiest otru cilvēku izpildīt nepieciešamās manipulatora darbības. Cilvēks, kurš manipulē ar otru, ir mērķēts, lai tas otrs mainītu savu uzvedību viņam par labu. Tādējādi viņš var prognozēt, ko jutīs un darīs šis otrs cilvēks pēc manipulācijas.

Tāpat manipulators nevēlas, lai citi uzzinātu par patiesajiem viņa nolūkiem un jūtām. Viņš slēpj savus nolūkus un par tiem tieši nerunā. Savu patieso jūtu, domu un emociju slēpšana, kā arī fakts, ka savas vēlmes un lūgumi netiek izteikti tieši, ir spilgta manipulatora pazīme.

Bērns vēl nav spējīgs slēpt savas emocijas un tās pārvaldīt. Visas viņa jūtas un emocijas tev ir kā uz delnas. Viņš tieši un atklāti pieprasa to, kas viņam nepieciešams un dusmojas, ja viņam kaut kas neizdodas. Nekādas slēptas psiholoģiskas metodes viņš neizmanto.

Un vēl – sekojoši, ja bērns ir neapmierināts ar kādu aizliegumu un vētraini protestē pret to – tā nav manipulēšana. Tā vienkārši ir neapmierinātība un protests, uzsver psiholoģe Kesa.

Ja bērns sakreņķējas par to, ka nevari ar viņu pavadīt laiku un raud – tā nav manipulēšana. Tas ir kreņķis par to, ka viņš nevar ar tevi kopā paspēlēties.

Ja bērns nedara to, ko tu viņam lūdz, neklausa un strīdas – tā nav manipulācija. Tā ir spītība un vēlme pastāvēt par savu.

Ja bērns prasās tev uz rokām – tā nav manipulācija. Tā ir vēlme sajust emocionālo saikni ar mīļoto mammīti vai tētīti, sajust viņu uzmanību, rūpes un mīlestību.

Problēma ir tajā, – kad tu sev skaidro bērna uzvedību ar vārdiem: "Viņš, mans manipulators" – viss tavas uzmanības fokuss uzreiz pāriet uz bērnu: "Viņš ir vainīgs", "Viņš ir manipulators". Sanāk, ka bērns rīkojas "slikti" un problēma ir viņā. Tu uzreiz sevi sajūti kā "Upuri", ar kuru netaisnīgi izrīkojas.

Vārdam "manipulē" tavā apziņā piemīt negatīva nokrāsa, un tas uzreiz noskaņo tevi pret bērnu, tā vietā, lai censtos viņu labāk saprast. Tā bloķē vēlmi saprast, kas patiesībā notiek ar bērnu, kāpēc viņš tā rīkojas, ko viņš patiesībā vēlas un kā viņam iespējams palīdzēt.

Tiklīdz tu sāc domāt, ka problēma ir bērnā – tas ir strupceļš. Tāpēc, ka praktiski vienmēr atbildība par bērna uzvedību gulstas uz vecākiem, patīk tev tas vai nepatīk. Un jāstrādā ir ar sevi un jāmaina ir pašam sevi, savas reakcijas un savi veidi, kā labāk sadarboties ar bērnu. Tad arī bērns mainīsies, ir pārliecināta psiholoģe.

Bet bērns bieži vien nevar tieši pateikt un konkrēti paskaidrot, ko viņš grib. Vai nu viņam pietrūkst valodas krājuma, vai arī viņam vēl nav pašanalīzes spēju, vai arī viņš vispār nesaprot, ko patiesībā grib vai nezina, kā to pateikt. Tāpēc arī viņš uzvedas tā, kā uzvedas. Viņam vienkārši nav izvēles. Un tās nav slēptas psiholoģiskas metodes un nav nekādas manipulācijas vārda vistiešākajā nozīmē.

Māci bērnam tieši izteikt savas vēlmes, runāt par savām jūtām, izteikt savu neapmierinātību. Bet to, kas tev šķiet manipulēšana, nosauc par "bērnu viltību". Tas būs daudz taisnīgāk.

Tiklīdz tu sāksi izprast patiesos, dziļākos bērna uzvedības iemeslus, tā dusmas uz viņu atkāpsies, bet tā vietā nāks līdzjūtība, izpratne un vēlme bērnu atbalstīt un palīdzēt viņam.

Cerams, ka tev kļuva skaidrs, ka mazi bērni pagaidām neprot manipulēt, uzsver Kesa.