Mazuļa dzīve puncī kā zelta laikmets un sastapšanās ar pasauli franču akušiera skatījumā

Grāmata ir lirisks stāsts par stāstu, īpašo mazuļa dzimšanas stāstu. Šo grāmatu ir vērts pāršķirstīt atkal un atkal. Nodot no mammas meitai, no draudzenes draudzenei. Tas ir ieskats mazuļa izjūtās, tādējādi apdomājot, cik svarīgs ir veiksmīgs dzemdību process un miers grūtniecības un dzemdību laikā. Iedrošinot gūt iedvesmu mierpilnām un skaistām dzemdībām, nedaudz ielūkosimies šajā grāmatā, par kuras izdošanu latviešu valodā vari lasīt šeit.

"Gadu simtiem tika un joprojām tiek uzskatīts, ka brašs jaundzimušā kliedziens ir kā apliecinājums veiksmīgam dzemdību iznākumam", Frederiks Leboijē apraksta, ka šāds iznākums bērnam ir absolūta katastrofa. Dzemdības, bērna pirmais elpas vilciens, pirmais pieskāriens ir īpaši būtisks. Tā ir pirmā pieredze ar pasauli, kas nosaka, vai no pasaules ir jābaidās, vai gluži otrādi, tā ir droša. Vai bērns jutīsies mīlēts, vai gluži otrādi – atraidīts. Frederiks iedrošina dzemdību laikā vairot mīlestību pret sevi un bērnu, noslāpēt bailes. Palūkosim, kā izskatās mazuļa ceļojums no mammas punča līdz dzemdībām Leboijē skatījumā, un ko viņš sauc par mazuļa zelta laikmetu. Bērna izjūtas dzemdību laikā un piedzimšanas mirklī ir tikpat svarīgas kā mums pieaugušajiem. Bērns visu jūt, dzird un saprot.

"Dzemdē bērna dzīve atklājas kā luga divos cēlienos, divos gadalaikos – tik atšķirīgos kā vasara un ziema. Sākums ir zelta laikmets. Ir embrijs, sīks aizmetnītis, daudzsološs, augošs, kurš kādudien kļūst par augli. No auga tas pārtop par dzīvnieku – parādās kustības, mazajam rumpītim uzrodas izaugumi, tie kļūst par ekstremitātēm. Mazais augs ir iemācījies kustināt zarus – tas ir sācis izbaudīt rokas un kājas."

"Debešķīga brīvība!"

"Jā, tas patiesi ir zelta laikmets."

"Arvien augot, bērns kādā dienā aizsniedzas līdz kam cietam – dzemdes sienām – un pirmo reizi apjauš, ka viņa karaļvalstij ir robežas. Tā kā bērns tik turpina augt, vietas ap viņu kļūst arvien mazāk un mazāk. Šķiet, ka pasaule it kā sarautos, aptverot viņu ciešāk un ciešāk. Nu absolūtais monarhs spiests rēķināties ar likumu!"

"Bezrūpīgā brīvība, zelta stundas! Bērns līdz šim bijis pats sev saimnieks – nu ir kļuvis par gūstekni. Ieslodzīts. Un cik savāds gan ir šis cietums! Ne vien sienas te spiežas virsū, spaidot bērnu no visām pusēm, bet arī pamats ceļas augšup, lai tiktu tam klāt, cietuma griesti lēni kļūst zemāki, nežēlīgi liekot kaklam noliekties. Ko gan citu viņš var, kā noliekt galvu padevībā un pieņemt savu pazeminājumu. Un gaidīt."

"Bet kādudien viņš tiek apbalvots par savu pazemību. Viņam par brīnumu, tvēriens ir kļuvis par apskāvienu! Sienas pēkšņi izrādās dzīvas, un tvēriens ir pārvērties glāstā! Kas te notiek? Viņa bailes nu pārtop par tīksmi! Kas gan tam visam ir cēlonis?"

"Kontrakcijas."

"Pēdējā grūtniecības mēneša kontrakcijas, kas iesilda dzemdi, gatavojot to jaunajam uzdevumam."

"Un tad kādu dienu... maigie viļņi pāraug par vētru... apskāvienos ir jaušamas savādas dusmas! Tie beržas un spiež – tā vietā, lai turētu, lolotu... Saņēmis visus spēkus bērns pretojas. Nepamest, neiet prom, nelēkt... tik ne to tukšumu! Viņš cīnās, lai netiktu izmests, netiktu izraidīts, bet, protams, viņš zaudēs."

Pēc brīža viss šķiet ir pārvērties haosā: "Sienas no malas ir atkāpušās, ieslodzījums, cietums ir izgaisis. Nav nekā! Nē... Es esmu piedzimis. Un man apkārt ir tukšums. Brīvība, neizturama brīvība. Vēl pirms brīža mani mēģināja saspiest... bet nu man vismaz ir kādas aprises, kaut kāda forma!"

"Māmiņ, manu māmiņ, kur tu esi?"

Aizkustinošais grāmatas apraksts burtiski stāsta, ko mazulis jūt. Ko domās, kā tikko dzimušais bērniņš runā dialogā ar pasauli. Bailes, neziņa, no ciešās dzemdes piedzimstot, bērniņš jūtas neaizsargāts, nobijies. Mammas siltums, robežas, kas tiek veidotas bērnu apskaujot, rada mazulim drošības izjūtu.

"Daži vārdi par rokām, kas turēs tikko dzimušu bērnu. Šīs rokas būs pirmais ar ko bērns sastapsies. Valoda, kurā tās runās, ir pirmatnējā valoda. Tā ir valoda, kurā sazinājās māmiņa un bērns. Tas notika, kad māmiņa glāstot vēderu, glāstīja savu mazuļa muguriņu. Tagad, kad bērns ir piedzimis, kails un apjucis, tas, ka mēs viņam pieskaramies, ir tik bezgala nozīmīgi. Vairumā gadījumu ārstu, vecmāšu un māsiņu rokas nav pietiekoši maigas. Visticamāk, tas ir tāpēc, ka šie cilvēki nav apjautuši, ko pieskārieni nozīmē bērnam. Rokas, kas kustas nemērķtiecīgi un pārāk ātri, nobiedē mazuli. Ļaujiet savām rokām būt stingrām, tomēr maigām"

"Tik daudz nu būtu par ritmu un kustībām. Tomēr ir vēl kas, ko varam vēstīt ar rokām, – pat tad, kad tās nekustas. Bērns vēl ir tik jūtīgs, ka pat no rokām, kuras rāmi guļ tam uz muguras, vai ir mīlēts vai atraidīts, pieņemts vai nevērīgi sagaidīts. Gādīgās rokās bērns atveras un ļaujas. Turpretim bargās, turpretim bargās un mehāniskās rokās viņš jūtas kā spīlēs un tāpēc, protams, noslēgsies, ļausies panikai – kā mēģinādams bēgt, paslēpdamies sevī, lai sevi nosargātu."