Ikviena grūtniecība, dzemdības un pēcdzemdību periods norit individuāli, nav divu vienādu sieviešu un divu vienādu situāciju, arīdzan saistībā ar bērna zīdīšanu. Protams, pastāv Pasaules Veselības organizācijas rekomendācijas par mazuļu zīdīšanu, ir gana daudz speciālistu, kuri to tik vien uzsver, cik svarīgi mazo barot ar mātes pienu. Tomēr realitāte mēdz būt citādāka, un iemeslu, kādēļ mazulis netiek zīdīts, var būt gana daudz un dažādi.
Šoreiz palūkosimies, kā mierināt tās mammas, kuras bērnu nebaro ar krūts pienu. Skaidrs, ka sabiedrības spiediens par šo tēmu ir gana liels, tostarp no pašiem tuvākajiem – "Kā, tu nebaro bērnu ar krūti?!" – izskan kārtējais sašutuma pilnais teikums, kas piespiež mammu sev uzdot urdošo jautājumu: "Vai esmu laba mamma, ja bērnu nebaroju ar krūti?" Tas taču esot tas labākais, ko vien mamma var sniegt. Jā un nē. Saruna par tēmu norit ar Rīgas Dzemdību nama vecmāti, psiholoģi Lailu Laganovsku.
Arī vecmāte ir pamanījusi, ka sabiedrībai ir savs viedoklis, vai "man bērns ir jābaro ar krūti vai nē", bet vienlaikus speciāliste mudina ikvienu aizdomāties, vai gadījumā tas nav stereotips, ka visām mammām bērns ir jābaro, lai gan realitāte ir atšķirīga. Vispopulārākais izteiciens par tēmu, ka māmiņa nezīda mazuli ar krūti ir "nesniedz bērnam to vislabāko". Bet, ko nozīmē bērnam sniegt to vislabāko? Jā, tas ir arī mātes piens, bet tā vēl ir drošība, siltums, gādība un pāri visam – mīlestība, un tajā neietilpst tikai mātes piens, uzsver Laganovska. "Mums vajadzētu noņemt stresu, ka tikai mātes piens ir tas vislabākais, ko varam sniegt saviem mazuļiem, un paraudzīties uz bērniņa veiksmīgu augšanu plašāk."
Gribu, bet nevaru
Kā jau uzsvērām iepriekš, apstākļi, kādēļ bērns netiek zīdīts, var būt dažādi. Ir mammas, kuras visu grūtniecības laiku ir domājušas, ka "būs labās mammas" un noteikti baros bērniņu ar krūti līdz gada vecumam, taču mazais piedzimst un… Piena nav, tā nepietiek, mammai jālieto medikamenti vai vēl kas cits, un mazuli nevar barot, lai kā to gribētos, un nākas ķerties pie piena maisījuma pudelē. Un te nu mamma sāk sev pārmest, vainot, ka mazulis nedabūs viņam tik svarīgo mātes pienu. Te vari iepazīties ar kādas mammas pieredzes stāstu, arī viņa bija izsapņojusi savu sapni par mazuļa krūtsbarošanu, kas vairāk atgādināja nebeidzamu cīņu.
"Bērni lielākoties dzimst mīlestībā, un tajā ietilpst harmonija ar sevi, savu ģimeni un visbeidzot ar pasauli. Es pati, mana ģimene ir mana sargājamā daļa. Pasaule pabīdās tālāk, tā paliek ārpusē, nenoliedzami tajā ietilpst arī sabiedrības viedoklis, kurš nedrīkst ieņemt centrālo nozīmi. Mamma, tētis un bērns ir ģimene. Jā, mēs varam izjust sabiedrības klātesamību, bet tai nav jābūt spēcīgākai par mūsu ģimenes eko sistēmu. Man gribētos nodalīt, mazināt šo sabiedrības spiedienu," uzsver Laganovska.
Runājot par mammām, kuras sevi šausta ar to, ka nevar zīdīt mazuli, vecmāte sākotnēji aicina domāt par mātes attiecībām ar sevi, kā viņa sevi apzinās, kāds ir viņas pašvērtējums. Jo tas augstāks, jo mammu mazāk ietekmēs sabiedrības viedoklis, jo viņai būs lielāka noturība pret stresu.
Protams, ne mazāk svarīgs apstāklis, lai krūtsbarošana noritētu veiksmīgi, ir psiholoģiskais aspekts, un, ja mammai ir kādas raizes, tā var neizdoties. Šajā gadījumā, kad runājam par to, ka mamma ļoti vēlas zīdīt, bet tas neizdodas, Laganovska min, ka viņa piedzīvo vilšanās sajūtu, kaunu. Mammai ir bijuši savi idealizēti priekšstati par zīdīšanu, kas nav īstenojušies. Pēc tam vēl seko liela raizēšanās, depresīvas domas, mamma ir nomocījusies ar krūtsbarošanu, bet tāpat nekas nav izdevies.
"Notikusi idealizācija, kam seko milzīga vilšanās par sevi. Tam visam pievienojas sajūta, ka "esmu slikta mamma", un nākamais solis ir emocionāla nestabilitāte. Tad sieviete sāk meklēt padomus, informāciju no ārpuses. Un, vērojot šo visu no profesionāļa pieredzes, redzams, ka bieži vien sievietes uzklausa nevis profesionāļu viedokļus, kuriem ir akadēmiskās zināšanas, bet gan tādus, kuriem ir ļoti mazs sakars ar šo jomu. Vislielāko postu padomu sniegšanā var radīt cilvēki, kas izgājuši kaut kādus kursus, bet viņi neredz sistēmu kopumā, un pieliekot klāt sabiedrības viedokli, māca mammai aplamības," uzsver vecmāte, mudinot palīdzību meklēt pie īstiem savas jomas profesionāļiem.
"Vainas sajūta tikai pastiprinās. Un kāds no tā ieguvums? Mammām vajadzētu atcerēties teicienu: "Suņi rej, bet karavāna iet tālāk". Sabiedrība šajā gadījumā ir šie suņi. Nereti ir tā, ka mammai kāds kaut ko ir ieteicis, viņa nav tikusi galā, bet vienlaikus palīdzību sieviete meklē virspusējā līmenī, bieži vien pat neuzticoties profesionāļiem," no pieredzes stāsta vecmāte.
Vēl viens iemesls, kādēļ sievietei var neizdoties izlolotā krūtsbarošana, ir viņas perfekcionisms. "Tās ir mammas, kuras nekad neatslābinās, neguļ, viņām visam ir jābūt perfekti – mājai tīrai, gardām pusdienās galdā, pašai jāizskatās skaistai, visam jābūt ideāli. Un rezultāts ir tāds, ka no pārguruma pazūd piens," uzsver Laganovska.
Pirmajā laikā pēc mazuļa piedzimšanas sievietei galvenais ir saņemt atbalstu no partnera,tikai tad no vecākiem. Noteikti ir jāizmanto laiks, kad mazais guļ, lai arī pati mamma pabaudītu kādu miega devu. Interesanti, ka pēdējo gadu tendences rāda, ka tieši vīra vecāki biežāk vēlas turēt roku uz pulsa – kas bērnam jāēd, cik daudz utt. Vecmāte aicina jaunos vecākus novilkt stingru robežu, "kur ir mana ģimene, kur esmu es, mans vīrs un bērns". Padomi, kurus sniedz citas paaudzes cilvēki, bieži vien ir visai mazvērtīgi, tādēļ jaunajai mammai ieteicamāk vērsties pēc palīdzības, ja tāda nepieciešama, pie profesionāļiem.
Un vēl, ja runā par situāciju, kad mamma vēlas, bet nespēj mazuli zīdīt, ir jāapzinās, ka atbildība par to, ka bērns netiek zīdīts, nav jāuzņemas viņai vienai, tā ir jādala ar savu partneri. Ir jāprot deleģēt atbildība, tostarp attiecībā uz bērna barošanu, audzināšanu, jo tad radīsies apziņa, ka kopā mēs varam, mums viss izdosies, jo mēs esam unikāla ģimene, pamāca psiholoģe un vecmāte.
Pēdējais aspekts, ko Laganovska min, kādēļ mammai iespējami ātrāk jātiek galā ar šo "gribu, bet nevaru", ir fakts, ka var veidoties neveselīgas attiecības ar zīdaini. "Tās ir sava veida šķēres. Ja mamma raud, ir nomocījusies ar zīdīšanu, viņa var sākt tajā vainot zīdaini. Sieviete, vīlusies, ka nespēj pati barot, sāk dusmoties uz mazo, ka viņš varbūt neprot zīst, nepareizi satver krūti, un te pakāpeniski var rasties atsvešināšanās ar mazuli, veidoties nedrošā piesaiste, kas nav pieļaujami" skaidro Laganovska.
Negribu barot ar krūti – vai tāpēc esmu sliktāka mamma?
Ir sievietes, kurām nepatīk zīdīšana, un arī viņām par šo jautājumu nevajadzētu sevi šaustīt. Kā uzsver Laganovska, galvenais ir saprast, "kā tu pati jūties kā sieviete, tā arī dari". "Mierīga mamma ir svarīgākais, tāpat kā vienoti principi starp abiem partneriem, un tas vairāk nāks par labu bērnam, nekā raudoša mamma. Liela nepatika pret krūtsbarošanu, kas tiek īstenota tikai sabiedrības spiediena dēļ, sievieti var novest līdz depresīviem stāvokļiem," brīdina vecmāte.
Secinājums ir viens – labāk mierīga, laimīga mamma, nekā izdabāšana sabiedrībai, un "tava ģimene, tavs bērns un tavs vīrs – tā ir unikāla savienība", un nevienam citam nav nekādas daļas, ar ko, kā un kāpēc tu bērnu baro vai nebaro ar krūts pienu.
Šeit un šeit vari palasīt un iesaistīties diskusijās "Cālis" forumā par situāciju, kad sieviete godīgi atzīstas: "Es negribu barot ar krūti".
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
