Bērnu psihiatrs: bērnībā pieredzēta vardarbība veido neatgriezeniskas sekas smadzeņu struktūrā  (6)

Bezborodovs uzsver, ka vardarbība pret bērnu ir ļoti aktuāla tēma un par to būtu vairāk jārunā. To pierāda arī viņa minētie dati – Eiropas reģionā katru gadu vardarbīgā nāvē mirst aptuveni 850 bērni vecumā līdz 15 gadiem. Un tas ir tikai Eiropas reģionā. Bērnu psihiatrijas klīnikas vadītājs uzsver, ka Āfrikā noteikti šie gadījumi ir daudz biežāki. Tāpat viņš min, ka ASV vismaz viens no četriem bērniem dzīves laikā ir pieredzējis vismaz vienu no vardarbības veidiem, turpretim viens no septiņiem šo pieredzi uz savas ādas ir izjutis pēdējā gada laikā.

Lauma Spriņģe savā doktora disertācijā ir veikusi līdzīgu populācijas pētījumu arī Latvijā, aptaujājot jauniešus vecuma grupā no 18 līdz 25 gadiem. 2010. un 2011. gadā veiktās aptaujas rezultāti parāda, ka visvairāk jauniešu ir cietuši tieši no emocionālās vardarbības (32 procenti). Otrā izplatītākā vardarbība jauniešu vidū ir fiziskā, kuru uz savas ādas ir izjutuši 27 procenti aptaujāto. Emocionālo nevērību ir pieredzējuši 24 procenti, fizisko nevērību – 16 procenti, bet salīdzinoši mazāk jaunieši ir saskārušies ar seksuālo vardarbību (10 procenti). Bezborodovs min, ka līdzīgi dati par vardarbību pret bērniem ir gandrīz visā Rietumu sabiedrībā.

Bērnībā pieredzētas vardarbības izraisītās sekas apliecina arī pētījums, kas tika veikts ASV, – "Adverse Childhood Experiences (ACE)". Tā laikā, deviņdesmito gadu sākumā, aptuveni 17 000 tūkstoši cilvēku tika ar dažādiem jautājumiem mudināti atklāt, vai viņi bērnībā ir piedzīvojuši kāda veida vardarbību.

Pētījumā tika iekļauti 10 dažādi vardarbības veidi – seksuālā, tiešā, emocionālā, fiziskā vardarbība, bezrūpība un nevērīga izturēšanās, kā arī vecāku psihiskā slimība, vecāku nonākšana apcietinājumā, vardarbība pret māti, atkarības un šķiršanās.

Aptaujas laikā atklājās, ka no 17 000 tūkstošiem cilvēku 36 procenti nebija piedzīvojuši nevienu no vardarbības veidiem, 26 procenti – vienu, 16 procenti – divus, deviņi procenti – trīs, bet pārējie četrus un vairāk.

Tāpat, apkopojot aptaujas rezultātus, pētnieki atklāja, ka vardarbības veidiem ir tieksme mīties savā starpā – ja kāds ir piedzīvojis vienu no vardarbības veidiem, visticamāk, ka viņš piedzīvo arī vēl kādu.

Par spīti lielajai vardarbības izplatībai, bērnu aizsardzības iestādēm tiek paziņots par vidēji 10 reizēm mazāk gadījumu, nekā var secināt, veicot dažādas sabiedrības aptaujas un pētījumus. "Mēs redzam tikai aisberga redzamo daļu. Lielākoties bērna negatīvā pieredze un dažāda veida vardarbība paliek neredzama," ar nožēlu atklāj Bezborodovs.

Pasaules Veselības organizācija ir definējusi, ka vardarbība pret bērnu ir visa veida fiziska vai emocionāla ļaunprātīga izturēšanās, seksuāla vardarbība, bērna nepieskatīšana vai nevērīga izturēšanās pret viņu, komerciāla vai cita veida ekspluatācija, kas atbildības, uzticības vai varas attiecību kontekstā izraisa faktisku vai potenciālu ļaunumu bērna veselībai, izdzīvošanai un pašcieņas attīstībai.

Saskaņā ar definīciju vardarbība tiek iedalīta šādi:

"Es zinu, ka bērnu nevajadzētu sist. Šķiet, ka dažiem tas ir skaidrs. Turpretim, pajautājot uzskatus šajā jautājumā citai sabiedrības daļai, var saņemt gluži pārsteidzošas atbildes," skaidro Bezborodovs. Pēc organizācijas "Centrs Dardedze" pasūtījuma nesen veikta aptauja pierāda, ka 47 procenti sabiedrības uzskata, ka dažkārt bērna disciplinēšana ar sišanu ir pieļaujama, bet 32 procenti vecāku Latvijā bērnu audzināšanā izmanto miesas sodus. Turklāt 54 procenti iedzīvotāju nemaz nezina, ka bērna fiziska sodīšana Latvijā ir aizliegta ar likumu. Vairāk par to vari lasīt šeit.

Bērnu tiesību aizsardzības likums ir definējis jēdzienu "emocionālā vardarbība" – bērna pašcieņas aizskaršana vai psiholoģiska ietekmēšana (draudot viņam, lamājot, pazemojot viņu vai citādi kaitējot viņa emocionālajai attīstībai). Tātad būtisks faktors ir ne tikai veiktās prettiesiskās darbības tiešums un tiešais nodoms, jo konkrētajā situācijā it kā pret bērnu tieša vardarbība ar nodomu netiek vērsta, bet arī kaitīgās sekas, kas konkrēto darbību rezultātā varētu rasties bērna garīgajai attīstībai. Vairāk par to, kas tiek uzskatīts par emocionālo vardarbību un kā tā ietekmē bērna attīstītu, lasi šeit.

"Centrs Dardedze" ziņo, ka seksuālā vardarbība pret nepilngadīgu personu 80 procentos gadījumu notiek ģimenes lokā.

Šeit vardarbība pret bērnu izpaužas vecāku vienaldzībā pret skolu, bērna fizisko un emocionālo stāvokli. Vecāki, iespējams, bieži atstāj mazo vienu vai pat ikdienā vispār viņu neuzrauga. Bezborodovs stāsta, ka bieži vien tieši šis vardarbības veids atstāj visgraujošākās sekas.

ASV pētnieku īstenotais Bukarestes bāreņu projekts ir viens no pētījumiem, kas ir palīdzējis izprast agrīni pārciestās vardarbības sekas. Tas vēsta par institucionālās vides ietekmi uz attīstību. Projekts tika veikts Rumānijā laikā, kad, sabrūkot Čaušesku režīmam, novārtā tika atstāti bērnunami, kuros bija milzīgs skaits bērnu un kuriem nebija izdomāta nekāda alternatīva. Tāda lieta kā audžuģimenes, aizbildņi vai cits alternatīvs pamesto bērnu aprūpes veids neeksistēja. Bija tikai divas izvēles – ģimene vai bērnunams. Šī situācija ļāva amerikāņu pētniekiem valstī sākt veidot audžuģimeņu sistēmu un izpētīt, kā to bērnu attīstība, kuri nokļuvuši audžuģimenēs, atšķiras no to bērnu attīstības, kuriem diemžēl bija jāpaliek bērnunamā, un to, kuri vienmēr ir dzīvojuši ģimenē. Pētot bērnu grupas 18 gadu garumā, viņi novēroja, ka visu trīs grupu bērnu smadzenes atšķiras.

Aplūkojot pētījuma rezultātus, var secināt, ka tie bērni, kuri tiek izņemti no bērnunama līdz 24 mēnešu vecumam, pēc smadzeņu darbības parametriem spēj funkcionēt tieši tāpat kā tie bērni, kuri jau no dzimšanas ir auguši ģimenē. Turpretim to bērnu smadzeņu darbība, kuri no bērnunama tiek izņemti pēc divu gadu jeb divdesmit četru mēnešu vecuma, gandrīz nemaz neatšķiras no to bērnu smadzeņu darbības, kuri ir palikuši dzīvot šajā institūcijā. Bērnu psihiatrijas klīnikas vadītājs skaidro, ka pirmie trīs gadi ir laiks, kad bērna smadzenes visvieglāk pakļaujas ietekmei, radot neatgriezeniskas sekas.

Tāpat Bukarestes bāreņu projektā tika atklāts, ka bērnunama audzēkņi nekādā veidā vairs nereaģē uz dažādām stresa situācijām. Bezborodovs skaidro, ka tas neesot normāli un tā tam nevajadzētu būt. Kā šādas bērnu reakcijas iemeslu viņš min ilgstošu uzturēšanos stresa situācijā, kā rezultātā viņi ir adaptējušies šādā hronisku stresu izraisošā vidē. Šī iemesla dēļ bērni vairs nereaģē vai ļoti minimāli reaģē ne tikai uz stresu, bet arī citām pārmaiņām. Tāpat viņš skaidro, ka šādas pārmaiņas bērna smadzeņu darbībā ir atstājusi vardarbīga institucionālā vide jeb bērnunams.

Aplūkojot pētījuma datus, var secināt – ja bērns tiek izņemts no bērnunama līdz divu gadu vecumam, viņa smadzenes funkcionē tāpat kā bērna, kurš jau no sākta gala ir dzīvojis ģimenē. Tas attiecas gan uz spēju koncentrēties, plānot aktivitātes un sajust dažādus impulsus, gan arī uz veselīgu reakciju pret stresa situācijām. Taču ilgstoša atrašanās šajā institucionālajā vidē var izraisīt neatgriezeniskas sekas bērna fiziskajai un psihiskajai veselībai.

Bērnu psihiatrijas klīnikas vadītājs atklāj, ka smadzeņu attīstību ietekmē ģenētika un vide. Viņš uzsver, ka smadzenes pielāgojas videi, kurā cilvēks dzīvo. "Ja tu dzīvo agresīvā un vardarbīgā vidē, tavas smadzenes tam adaptējas. Kad tu nepārtraukti ciet no verbālas agresijas, tad labāk ir nedzirdēt un neanalizēt dzirdēto. Ja tu ciet no seksuālas agresijas, tad labāk ir nejust," stāsta Bezborodovs. Taču viņš uzsver, ka diemžēl tas, kas agrīni ir radies, piemēram, mazāka jūtība seksuālās vardarbības dēļ, cilvēkam paliek uz visu mūžu.

Vardarbību, it īpaši emocionālo, cilvēki bieži vien redz kā iemeslu, kāpēc cilvēkam ir traucēta psihiskā veselība. Taču bērnībā pieredzētas vardarbības dēļ cilvēkiem var rasties arī dažādi fiziskās veselības traucējumi, piemēram, diabēts un citas hroniskas slimības. To pierāda jau iepriekš pieminētais pētījums "Adverse Childhood Experiences (ACE)".

Pilnīgāku rezultātu iegūšanai pirms 17 000 cilvēku aptaujāšanas tika reģistrēts visu respondentu veselības stāvoklis un sociālā piederība. Tāpat tika noskaidroti dažādi fakti par viņu atzīmēm skolā, kā arī panākumiem darbā un ģimenē. Savāktā informācija palīdzēja konstatēt, ka respondentu bērnībā pieredzētajai vardarbībai ir cieša saistība ar fizisko veselību. Kā piemēru var minēt alkohola atkarību – ja tu dzīves laikā neesi piedzīvojis nevienu no vardarbības veidiem, tad risks saslimt ar alkohola atkarību ir divi procenti, turpretim, ja tu esi piedzīvojis vienu no iepriekš minētajiem vardarbības veidiem, risks palielinās līdz pat sešiem procentiem, taču, ja esi piedzīvojis četrus vai vairāk vardarbības veidu, iespējamība, ka kļūsi par alkoholiķi, sasniedz pat 16 procentus.

Līdzīgi rādītāji ir ar pašnāvības mēģinājumiem – ja dzīves laikā neesi piedzīvojis nevienu no vardarbības veidiem, tad riska izdarīt pašnāvību gandrīz nav, taču, ja esi piedzīvojis vienu, risks palielinās līdz trīs procentiem, bet, ja vairākus, tad iespēja palielinās līdz pat 20 procentiem. Tas pats ir ar depresiju, antidepresantu lietošanu, iespēju saslimt ar diabētu un citām hroniskām slimībām. No tā var secināt – tas, cik daudz vardarbības veidu tu esi piedzīvojis, nosaka to, cik liela iespēja tev ir piedzīvot depresiju, veikt pašnāvību un kļūt par alkoholiķi.

Bezborodovs skaidro, ka arī Latvijā situācija ir līdzīga. "Pamatā mēs redzam to pašu. Jauniešiem, kuri bērnībā ir pieredzējuši kādu no vardarbības veidiem, ir aptuveni divas reizes lielāka iespēja ciest no zemas pašapziņas, lielākas izredzes pārmērīgi lietot alkoholu, lielāks risks saslimt ar psihiskajām slimībām un līdz pat četrām reizēm lielāks risks izdarīt pašnāvību," viņš stāsta.

Bērnu psihiatrijas klīnikas vadītājs uzsver, ka tieši minēto iemeslu dēļ bērnībā pieredzēta vardarbība ir nopietnākā sabiedrības veselības problēma. "Mēs varam koncentrēties uz smēķēšanas problēmu, alkohola lietošanas ierobežošanu, taču tas, uz ko mums patiesībā būtu jākoncentrējas, ir drošas vides radīšana bērniem viņu attīstības periodā, jo tieši tā ir lieta, kas nākotnē ietekmēs visus negatīvos iznākumus," savu viedokli skaidro Bezborodovs.

Bērnu psihiatrijas klīnikas vadītājs uzsver, ka ir vairāki veidi, kā ikviens no mums var palīdzēt vardarbības situācijā nonākušiem bērniem.

Bezborodovs uzskata, ka gan nozaru profesionāļu, gan sabiedrības kopumā pienākums ir rūpēties ne tikai par savu, bet arī savas tautas nākotni, uzsverot, ka bērni ir mūsu nākotne un kurš gan cits par viņiem parūpēsies, ja ne pieaugušie.

Taču ne vienmēr vardarbību ir viegli pamanīt, bērni un jaunieši visbiežāk atsakās par to runāt, tāpēc Bērnu psihiatrijas klīnikas vadītājs iedrošina arī vienaudžus nebūt vienaldzīgiem pret vardarbību un runāt par šo tik sāpīgo un nepatīkamo tēmu ar saviem draugiem.

Tāpat arī vecākiem vajadzētu bērnu izglītot par dažāda veida vardarbību, tostarp emocionālo, ar kuru bērni nereti sastopas tieši skolā. Iespējams, tavs bērns ir no tiem, kas emocionāli aizskar citus, vai varbūt tieši viņš tiek kādā veidā aizskarts no klasesbiedru puses.

Bērnu psihiatrijas klīnikas vadītājs akcentē, ka ārstiem ir jājautā par vardarbības pieredzi. "Mums ir jāmaina domāšana. Ārstiem ir tendence jautāt: "Kas tev kaiš?", bet mums būtu saviem pacientiem jājautā: "Kas ar tevi ir noticis?"" stāsta Bezborodovs un uzsver, ka tieši tas ir iemesls, kāpēc cilvēks šobrīd atrodas ārsta krēslā.

Eksperts norāda, ka bērnības traumas iespējamība noteikti ir jāņem vērā, plānojot cilvēka ārstēšanu un rehabilitāciju. Iespējams, tieši tas ir iemesls, kāpēc cilvēka fiziskais un garīgais veselības stāvoklis ir tieši tāds.

Kaut visbiežāk ar aizskārumu asociējas dažādas psihiskas traumas, arī fiziskie veselības traucējumi var būt saistīti ar dažāda veida traumām, tostarp vardarbību.

Tāpat speciālists uzsver, ka dakteriem ir jāārstē trauma, taču to nevar izārstēt ar zālēm. Protams, arī zālēm ir sava nozīme, bet ar tām var tikai koriģēt simptomus, norāda Bezborodovs. Trauma ir jāārstē ar psiholoģisku un sociālu palīdzību. Bezborodovs arī uzsver, ka šāda veida palīdzība ir iespējama tikai tad, ja tā dažādos veidos tiks integrēta. "Latvijā aprūpe šobrīd ir ļoti sadrumstalota – kaut kur ir sociālā aprūpe, kaut kur ir veselības aprūpe, kas ir grūti pieejama un ļoti sadrumstalota, kaut kur pa vidu ir izglītība. Tas viss ir atsevišķi. Lai mēs varētu palīdzēt bērniem, mums šī palīdzība pirmkārt ir jāsniedz tur, kur tā ir. Otrkārt, tas būtu jādara integrētā veidā," viņš skaidro.