Jautājums un atbilde: vai ņemt līdzi deviņus gadus vecu bērnu uz bērēm  (1)

Atbildi sniedz bērnu psiholoģe Tatjana Bendika:

"Piedalīšanos bērēs nevar nosaukt par patīkamu laika pavadīšanu jebkuram cilvēkam, ieskaitot pieaugušo. Bet, ja runā par bērniem, tad bēres palīdz apzināties zaudējuma realitāti, kas izslēdz fantāzijas par mirušā iespējamo atgriešanos.

Nāve ir neatņemama dzīves sastāvdaļa. Un dažreiz tieši klātesamība bērēs bērniem palīdz saprast nāvi, paplašināt savu pasaules redzējumu. Viņi gūst svarīgu dzīves pieredzi, kas ļoti var noderēt, un iepazīt uzvedības modeli kāda tuva cilvēka zaudējuma gadījumā. Taču, lai piedalītos sēru ceremonijā, ir nepieciešams apzināties bērna iekšējo gatavību šādam notikumam. Tādēļ labāk ir dēlam pa tiešo pavaicāt, vai viņš ir gatavs doties uz vecvecmāmiņas bērēm. Pirms tam vajadzētu arī pastāstīt, kā notiks atvadīšanās ceremonija.

Ja viņš atteiksies, var parunāt par tām jūtām, kuras bērnā radušās, bet nekādā gadījumā neradīt bērnā vainas sajūtu. Gadījumā, ja bērns piekrīt doties uz bērēm, ir jāpieļauj iespēja pamest ceremoniju, ja bērnam kļūst neizturami tur atrasties. Vakarā ar dēlu apspried aizgājušo dienu un viņa iespaidus. Iespējams, zēnam var rasties jautājumi, uz kuriem tev vajadzēs atbildēt."

Zemāk atradīsi dažus "Cālis" arhīva rakstus par to, kā ar bērnu runāt par nāves tēmu, kāpēc tas ir jādara, kā arī varēsi iepazīties ar teologa Sanda Ratnieka skatījumu šo tēmu.

Jautājumi par nāvi un nomiršanu vecākus parasti samulsina ne mazāk kā jautājumi par to, kā rodas dzīvība. Tomēr no šiem jautājumiem izvairīties neizdosies un parasti vecumā ap trim līdz pieciem gadiem mazais bērns vecākiem pajautās "Kas ir nāve". Vēl lielāks mulsums ir tad, ja ir miris kāds tuvs ģimenes loceklis un rodas jautājums – ņemt mazo bērnu līdz un bērēm vai atstāt mājās, stāstīt par nomiršanas faktu, vai noklusēt, cerot, ka dramatisko notikumu viņš nepamanīs un nesapratīs.

Lasīt vairāk

Par nāvi nevienam negribas domāt un runāt, tomēr tā ir neizbēgama un normāla dzīves sastāvdaļa. Par to, kā ar bērniem runāt par nāvi, sērām, vai ņemt līdzi uz kapu svētkiem un ko par tiem stāstīt, pieredzē un zināšanās dalās psiholoģijas un kognitīvi biheiviolārās terapijas centra "Intellego" konsultante Katrīna Žaltkovska.

Lasīt vairāk

Bērns kādā brīdī var sākt runāt par nāves tēmu – tas var būt gan saistīts ar kāda tuvinieka aiziešanu mūžībā (vai mājdzīvnieka), taču, iespējams, tam ir pavisam cits iemesls. Kāds nobijies no pasakas, cits baidās no kapiem vai sarunām par nāvi. Un vecāki ir tie, kuri var bērnam palīdzēt tikt galā ar šiem pārdzīvojumiem.

Lasīt vairāk

Ikvienam cilvēkam dzīvē ir kādi plāni – piedzīvot laimīgu bērnību, iegūt labu izglītību, veidot veiksmīgu karjeru, radīt ģimeni, laist pasaulē bērnus, uzcelt māju, iestādīt koku, apbraukāt pasauli, vēl un vēl... Kamēr viss norit tā, kā iecerēts, mēs dzīvojam tik dzīvi nost, itin nemaz neaizdomājoties par to, ka patiesībā ikkatru brīdi ar mums, ar mūsu tuvajiem var kaut kas atgadīties. Bet tad, kad šis "kaut kas" notiek, mēs nereti sākam meklēt vainīgos, kuri, pie velna, ir izjaukuši mūsu idillisko dzīves ainiņu. Ko es esmu izdarījis, ka ar mani tas notiek, tā mēs mēdzam pie sevis lādēties, mēģinot saprast, kādēļ mūsu plāniem pārskrējis pāri melnais kaķis.

Lasīt vairāk

Bērni bieži pieaugušos var apmulsināt tā, ka tie paliek bez vārdiem. Kāpēc tu ar tēti mani radīji, kāpēc visi bērni nav labsirdīgi, kad un kāpēc es nomiršu? Šāda veida jautājumi pieaugušos var ievest strupceļā. Par to, ko atbildēt zinātkārajam bērnam, lasi turpinājumā.

Lasīt vairāk