Baidos, ka dzemdībās atkārtosies iepriekšējais 'scenārijs'; kā sevi noskaņot labajam

Linda arī ar "Cālis" lasītājiem dalās nelielā fragmentā no grāmatas – par bailēm pirms dzemdībām.

Zinot, ka apstāšanās kādā dzemdību posmā varētu liecināt par grūtībām, plānojot nākamo bērniņu dzemdēt pašai, var padomāt, kas palīdzētu, ko darīt vai kā noskaņoties, lai iepriekšējā pieredze neatkārtotos. Vai arī – kā būt gatavai, ja sākas kaut kas līdzīgs, kas piedzīvots jau iepriekš.

Te var runāt gan par apstākļiem, kādos izvēlas dzemdēt – atšķirīgās dzemdību vietās būs dažāda taktika un iespējas, attiecīgi arī varbūtība piedzīvot kādu situāciju –, gan par to, ko varam sevī fiziski mainīt, un, protams, par psiholoģisko iemeslu "revīziju".

Vecmāšu pieredze ir dažāda – ir dzemdības, kur kāda iepriekšējo dzemdību "scenārija" lappuse atkārtojas, citreiz – ne. Un tomēr ikreiz ir iespēja visu rakstīt no jauna.

Vecmāte Iveta Bērziņa: "Manā praksē nav atkārtojies tas, kas iepriekšējās dzemdībās. Pēc tam izrunājam – redzi, pilnīgi tā nebija. Jā, dzemdības ir līdzīgas, tomēr vienas sievietes saka, ka visas dzemdības ir vienādas, bet citas apgalvo, ka katra bijusi citāda. Taču par iepriekšējām dzemdībām noteikti izrunājam visu, kas uz sirds. Izrunāt savas šaubas nenozīmē piesaukt situācijas, par kurām runā."

Vecmāte un ārste Dina Ceple novērojusi, ka iepriekšējās dzemdībās piedzīvotie pauzes punkta iemesli mēdz atkārtoties. Taču viņa ar sievieti par šiem iemesliem runā, abas izstrādā "stratēģisko plānu", tāpēc finiša taisne nākamajā reizē ir citāda.

Piemēram, kādai sievietei dzemdības beidzās ar ķeizargrieziena operāciju, kad dzemdes atvērums bija deviņi cm . Viņa plānoja dzemdēt nākamo mazuli pati. Ar vecmāti jau laikus pārrunāja, ko darīs, ja šoreiz arī būs pauze. "Kad otrajās dzemdībās bijām nonākušas līdz septiņiem cm, viss apstājās, tuvojāmies tiem devņiem cm, kad iepriekšējā reizē dabisko dzemdību ritums beidzās. Šoreiz apstājās, jo sievieti biedēja izstumšana – "Es par to neko nezinu! Es nevaru zināt, jo neesmu to piedzīvojusi!" Gaidīšanas laikā izrunājām, ka iepriekš piedzīvot izstumšanas periodu traucēja steiga – kad sieviete saprata, ka tūlīt būs jāsāk stumt, viņa nejutās tam gatava. Šoreiz viņa "bremzes pedāli" nospieda jau pie septiņiem cm, jo atkal baidījās no izstumšanas perioda. Bet es jau zināju, ka viņai vienkārši ir vajadzīgs laiks.

Es viņu uzaicināju izkāpt no vannas, jo dzemdību progress bija apstājies, turklāt domāju – gravitācija veicina progresu. Nolikām viņu gulēt uz sāniem un... atstājām mierā. Es sievietei teicu: "Kad būsi gatava, tu celsies, iesi un dzemdēsi tālāk." Protams, viņa atbildēja – "Varbūt es nekad nebūšu gatava." Es atbildēju: "Tad es to pieņemšu, un mēs domāsim citus risinājumus, bet, kamēr bērniņa sirdstoņi to atļauj, guli." Viņa aizmiga un pat krāca, tik ļoti atļāva sev iedot laiku. Mēs ar viņas vīru sēdējām virtuvē un priecājāmies par to, jo bija skaidrs, ka sieviete šajā brīdī atslēdz prātu – viņa "pārstartēja" sevi. Pēc pusstundas pie viņas piegāja vīrs un teica: "Es zinu, tu to vari."

Laikam jau viņai bija ļoti svarīgi, ka pat pēc pirmās, viņasprāt, neveiksmes vīrs joprojām turpina ticēt un paļauties uz to, ka viņa var. Sieviete smēlās ticību un spēku vīra vārdos.

Es nemaz negāju istabā, tikai dzirdēju, ka vīrs viņu kā treneris aktīvi uzmundrināja: "Es zinu, tikai šī kontrakcija, tikai viena vēl! Tu varēsi – paskaties, cik viņa ir spēcīga, viņa nāks tik liela, kā nekad nav bijusi!" Es klausījos un sapratu, ka tas ir tas, ko sieviete gribēja. Viņai daudz svarīgāk par manu atbalstu bija just vīra uzticību saviem spēkiem. Un, kad viņi bija savienojušies tādā uzticībā, pagāja vien 40 minūtes, un bērniņš piedzima," atceras vecmāte Dina Ceple.

Savukārt vecmāte Gunta Freimane atminas apņēmības pilnu māmiņu, kurai otrās dzemdības beidzās ar ķeizargriezienu bērna guļas dēļ (viņš bija ar kājiņām pa priekšu). Pirmais bērniņš piedzima 4,3 kg smags. Arī lieli mazuļi dzimst lieliski, tomēr "pēcķeizara" dzemdībās svaram ir nozīme. Šī apņēmības pilnā māmiņa ļoti pārskatīja un mainīja savu ēdienkarti, tāpēc trešais mazulis svēra apmēram 3,5 kg.

Viņa pēc ķeizargrieziena ļoti veiksmīgi piedzemdēja divus mazuļus un saka, ka būs vēl! "Viņa ļoti nopietni pārdomāja, kas ar viņu dzīvē noticis, un gatavojās dzemdēt pati.

Atvēršanās bija ļoti laba, bet slīdēšana gāja grūtāk, tāpēc pienāca vēl viens ārsts. Diemžēl vairs nebija iespējas brīvi izmantot dažādas pozas. Te kopējā mediķu komanda izveidojās pēdējā brīdī, katrs nāca ar savu domu, aizņemts ar citu cilvēku aprūpi, bija grūtāk. Taču bērniņš smuki piedzima. Mammai – prieks un uzvara!" ar gandarījumu atceras Gunta Freimane.

Vecmātes Rudītes Brūveres "pēcķeizara" pieņemto dzemdību pieredze bijusi dažāda – apstāšanās aptuveni tajā pašā vietā, kur iepriekšējā reizē, mēdz gan notikt, gan nenotikt. "Lielu lomu spēlē ķermeņa atmiņas. Mūsu ķermenis ir ļoti inteliģents, un tā šūnās dzīvo atmiņa par veiksmēm un neveiksmēm. Ja arī šoreiz notiek apstāšanās, palīdz pacietīga, laipna attieksme, iedrošināšana to pārvarēt un apstiprinājums sev. Dzemdībās kaitē vārdi "es vairs nevaru" vai "nevaru", no tādiem ķermeniski veramies ciet. Tāpēc svarīgi sev skaļi apstiprināt, ka vari. Tas var izklausīties mazliet mākslīgi, bet darbojas.

Kad sieviete saka, ka nevar, es to pieņemu: "Tev šie vārdi izslīdēja, mīļā, tu vari, jo gribi. Pasaki to, lūdzu!" Ja viņa ir dziļi iekšā kontrakcijās, es pajautāju tikai slēgtā tipa jautājumu – "Tu vari, ir taču tā, vai ne?" Pat ja viņa tikai atbild ar īsu "Aha!", ir labi, jo viņa sevi atver vaļā. Tobrīd ir svarīgi sievieti pieņemt, nevis visgudri teikt: "Jā, es jau domāju, ka tā būs." Pieņemam, jā, šobrīd nedaudz iepauzējam, vēlreiz atceramies, ļaujam sadzīt tam, kas toreiz bijis sāpīgs, nepieņemams, grūts, un tad varam iet tālāk.

Gadījumi, kad pauze neatkārtojas, ir pavisam cits stāsts. Dzemdībās pēc ķeizargrieziena esmu piedzīvojusi situāciju, kad vispār nevar saprast, ka sievietei bērns pirmoreiz iet caur dzemdību ceļiem – izskatās kā otrās radības. Acīmredzot viņa savu sāpīgo pieredzi ir pārstrādājusi vai nav ņēmusi nopietni, ir ļoti pārliecināta, ka var, viņa zina, ka var! Protams, tam jānāk no iekšienes, bet to var audzēt un stiprināt sevī!" uzsver Rudīte Brūvere.

Lai nonāktu līdz traucējošiem emocionāliem iemesliem, svarīgi rūpēties, lai viss, kas dzīvē emocionāli nenokārtots, tiktu bezbailīgi pārdomāts. Visbiežāk iekšējie šķēršļi, kas traucē dzemdībās, ir naidīgas attiecības, jo īpaši ar savu māti vai bērna tēvu.

Viens veids, kā iekšā gruzdošo izvilināt no sevis, ir piecelties no rīta, pabūt klusumā, nedomāt par dienas darbiem un pienākumiem, bet veltīt laiku mieram, klusumam un tad to, kas sevī notiek, izlikt uz papīra, iesaka vecmāte Rudīte Brūvere. Tas pat nav nevienam jārāda, ja negribas. Raksti to, kas nāk prātā, necenzēti. Tam nav jābūt literāram tekstam. Tas ir viens no veidiem, kā pietuvoties sev, ieklausīties sevī, mazulī...

Grāmatā "Dziedinošas dzemdības" kopumā var iepazīt 30 sieviešu personiskās pieredzes – gan dzemdību stāstu daļā, gan, ievītas pirmajā, vairāk teorētiskajā, daļā. Daudzi no šiem stāstiem ir par to, kā izdevies nākamajā (-ās) reizē (-s) dzemdēt citādi, kā sieviete tam gatavojusies, ko mainījusi, kā ar sevi strādājusi. Daudz var uzzināt par to, kā izvairīties no ķeizargrieziena un par iespējām dzemdēt pašai, ja iepriekš bijis ķeizargrieziens; ko darīt, ja bērniņš ieņēmis guļus pozu ar dibentiņu uz leju; kā izsāpēt grūtu, neparedzētu dzemdību pieredzi. Un stāstu daļā ir visdažādākie dzemdību stāsti dažādās dzemdību vietās.