10 jautājumi, uz kuriem bērnam nav jāatbild pat kaimiņiem  (1)

Agri vai vēlu bērni sāk komunicēt ar apkārtējiem bez tavas klātbūtnes. Tāda iespēja ir pat mazulim, piemēram, bērnu rotaļu laukumiņā. Bet skolas vecuma bērniem komunikācijas iespējas ar svešiem pieaugušajiem pieaug vairākkārt. Un gatavība atbildēt uz jebkuru jautājumu ne pie kā laba var nenovest.

Lūk, portāls "Letidor" aplūko 10 jautājumu tipus, uz kuriem bērnam nevajadzētu atbildēt pat pieaugušajiem – ētisku apsvērumu dēļ vai pat savas drošības labā!

Pat, ja tev šķiet, ka neatstāsi savu bērnu ne minūti vienu pašu, vienalga bērnam ir jāzina: parastā situācijā viņam ar nepazīstamiem un mazpazīstamiem cilvēkiem vispār nevajadzētu ielaisties sarunās. Pilnīgi pietiekami būs, ja bērns pasveicināsies.

Ar "parastu situāciju" šajā gadījumā ir jāsaprot tās reizes, kad bērnam nav nepieciešama pieaugušo palīdzība, piemēram, ja viņš ir pazudis.

Neceri, ka bērns pats spēs novērtēt situāciju un patstāvīgi orientēsies, uz kādiem jautājumiem nevajadzētu atbildēt. Tas tev viņam ir jāiestāsta.

Nepazīstamiem cilvēkiem (pat tad, ja šis cilvēks sevi iepazīstina kā jaunais kaimiņš) nedrīkst atbildēt uz jautājumiem: "Kur tu dzīvo?", "Kurš ir tavas istabas logs?", "Kāds ir tava dzīvokļa numurs?", "Kas tagad ir mājās?".

Protams, ja vien nav runa par kādu ekstremālu situāciju mājās (sadūmojums, caurules plīsums un līdzīgas likstas).

Tomēr statistika vēsta, ka bērniem daudz lielāku bīstamību var radīt tieši pazīstami cilvēki, kuri lieliski zina, kur tava ģimene dzīvo.

Pazīstamiem cilvēkiem bērni daudz vairāk uzticas, tādēļ viņi var neaizdomāties un atbildēt uz visiem viņu jautājumiem.

Tomēr nedrīkst atbildēt pat kaimiņiem uz jautājumiem, kuru mērķis ir – uzzināt, kad bērns mēdz būt viens pats: "Cikos tu ej staigāt ārā?", "Tu viens pats pastaigājies?", "Kad tu mēdz būt viens mājās?" utt.

Var būt arī apslēptāki jautājumu varianti: "Kurš tev tagad ir mājās?", "Kad tev beidzas stundas?", "Līdz cikiem strādā tavi vecāki?", "Bet tu baidies, kad paliec viens mājās?".

Grūti iedomāties, kādēļ normālam pieaugušajam varētu būt interesanta šāda informācija.

"Kur jūs būsiet brīvdienās?", "Kad jūs brauksiet uz laukiem?", "Vai jūs plānojat braukt uz jūru?", "Kāds pieskatīs jūsu dzīvokli?" Ir pilnīgi normāli, ja šādus jautājumus viens otram uzdod pieaugušie. Vairumā gadījumu ir pat vēlams, lai kaimiņi zinātu – jūsu nav mājās, un nevienam neesat devuši atslēgas no sava mājokļa.

Bet kāpēc gan mazpazīstamam kaimiņam, ar kuru jūs nemaz īsti nekomunicējat, vajadzētu tavam bērnam uzdot šādus jautājumus? Iespējams, vienkārši tāpat, bet iespējams, ar aprēķinu, ka bērns izstāstīs visu informāciju un pēc tam aizmirsīs šo sarunu.

Par īpaši bīstamiem tiek uzskatīti jautājumi, kad pieaugušais (pat, ja tas ir pazīstams) lūdz pēc palīdzības vai bez nepieciešamības un bez vienošanās ar bērna vecākiem to piedāvā.

Piemēram: "Vai tu varētu mani pavadīt līdz parkam?", "Vai varētu man palīdzēt līdz dzīvoklim aiznest somas?" vai tieši pretēji: "Nāc, es tevi pavadīšu", "Gribi, es tev palīdzēšu izpildīt mājasdarbus?"

Iemāci bērnam uz šāda veida jautājumiem atbildēt ar skaidru atteikumu. Nav vērts sevi mocīt ar kādu izdomātu iemeslu, ar frāzi: "Atvainojiet, bet nē" vai "Paldies, bet man nevajag" pilnīgi pietiks.

Pat starp pieaugušajiem nav pieņemts apspriest finanšu jautājumus. Tomēr naudas tēma dažiem paziņām šķiet tik vilinoša, ka viņi var painteresēties pie bērna: "Cik nopelna tava mamma?", "Kādā bankā tētis glabā naudu?", "Cik maksāja jūsu ceļazīme uz kūrortu?", "Cik naudas tavi vecāki dod vecmāmiņai?" "Ko jūs plānojat šogad pirkt?"

Kādēļ viņiem šī informācija? Protams, nevajag uzreiz šo cilvēku turēt aizdomās, ka viņš plāno uzlauzt jūsu ģimenes seifu.

Visticamāk, viņa mērķis ir daudz piezemētāks – palūgt aizdot naudu, pamēģināt uz jūsu ģimenes rēķina saremontēt kopīgo žogu vasarnīcā, nodot informāciju bijušajiem vīriem un sievām, nosodīt par to, la "par maz palīdzat senioriem vecākiem", vienkārši papļāpāt par to ar kaimiņiem uz soliņa pagalmā, kā "jūs šikojat" vai "knapi velkat galus kopā" utt.

Ja nevēlies, lai ģimenes noslēpumi izietu ārpus tavas mājas, ideālā gadījumā arī pašam bērnam nevajadzētu par tiem zināt. Bet tas ne vienmēr ir iespējams.

Katrai ģimenei ir savi noslēpumi, tādēļ tipisku jautājumu nemēdz būt. Te var runāt par to, kāpēc mamma neaicina pie sevis mājās kaimiņieni ("Tava mamma droši vien reti tīra māju?") vai par noslēpumiem saistībā ar politiķu vēlēšanām ("Par ko nobalsoja tavs tētis?"). Bet visbiežāk ģimenes noslēpumiem piemīt kāds pavisam personisks, nepatīkams fakts: "Tā ir taisnība, ka tavi vecāki nav tavi bioloģiskie vecāki?", "Tavs vectēvs patiešām ārstējas psihiatriskajā slimnīcā?", "Tavai māsai bija aborts?", "Pastāsti mums, kas patiesībā ir tavs tēvs?", "Tavu mammu atlaida no darba, jo viņa netika galā ar pienākumiem?"

Ja tu šādus jautājumus neapspried ārpus ģimenes, iemāci arī bērnam tos ignorēt.

Kā likums, šādi jautājumi tiek uzdoti prastas ziņkāres dēļ. Bet daudzi aizmirst par to, ka to apspriešana ir ne tikai neētiska, bet bērnam var radīt arī psiholoģisku traumu.

Jautājums: "Tu gadījumā nezini, kurš vakar izsita lukturi?" var piespiest bērnu nosarkt, ja viņam ir kāds sakars ar šo nepatīkamo situāciju. Šāda veida jautājumiem nevajadzētu palikt neatbildētiem, pat tad, ja tie rada neērtības sajūtu.

Bet, lūk, ja pieaugušais vaicā par kaut ko, kas attiecas uz kādu pārāk privātu lietu, un ar to bērnā rada mulsumu, atbildēt nedrīkst.

Pirmkārt, tas attiecas uz intīma rakstura jautājumiem. Piemēram, pusaugu meitenei ir pilnas tiesības ignorēt jautājumu: "Tu vairs neesi nevainīga?", pat, ja šādu jautājumu nolēmusi uzdot radiniece.

Turklāt bērnam jāignorē arī pavisam tuvu ģimenes draugu jautājumi, ja tie bērnam vaicā: "Tētis ar mammu guļ kopā?"

Tādus jautājumus dievina "grūtie" pusaudži. Diemžēl, dažreiz arī pieaugušie, kuri apzināti vai neapzināti bērnam rada neērtības sajūtu ar savu muļķīgo izprašņāšanu par ārieni, veselību vai viņa spējām.

Skaidrs, ka ne jau jautājumi: "Kāpēc tu stosties?", "No kurienes tev liekais svars?", "Kāpēc tu itin nemaz nelīdzinies savai skaistulei-māsai?", "Kāpēc tu mācies sliktāk par jaunāko brāli?" tiek uzdoti tādēļ, lai iegūtu kādu svarīgu informāciju.

Protams, šajā gadījumā nav attiecināmi jautājumi, kuri tradicionāli tiek uzskatīti par pieklājības izrādīšanu, piemēram, "Kāda pašsajūta ir tavai omītei?", "Kā iet taviem vecākiem?"

Bet, lūk, ja ar saviem jautājumiem pieaugušais cenšas izvilināt personīgu informāciju par ģimenes paziņām, uz šādiem jautājumiem nav obligāti jāatbild.

"Ko Kārļa vecāki uzdāvināja tavam tētim dzimšanas dienā?", "Tas onkulis, kurš bieži brauc pie tavas mammas, agrāk ir bijis precējies?" – parasti šādus jautājumus pieaugušais uzdod bērnam, jo lieliski saprot, ka vecākiem ko tādu vaicāt nebūtu ētiski.

Šādi jautājumi var tikt uzdoti, lai izprovocētu bērnu uz kādu ne īpaši atbalstāmu rīcību.

"Kas, tu nevari?", "Saderam, ka tev nekas nesamāks?" – parasti šādus jautājumus uzdod ne jau tad, kad tiek runāts par pirmās vietas iegūšanu dzejoļu deklamēšanas konkursā. Biežāk tās ir bīstamas lamatas, kurās var iekrist skolēni. Un tavam bērnam obligāti par to ir jāzina.