Hiperaktivitāte ir ārsta diagnoze, nevis apkārtējo novērojums  (3)

Kādi ir hiperaktivitātes iemesli, kā to noteikt un kā ar to tikt galā, skaidro pediatrs Egils Zālītis un "BENU Aptiekas" farmaceite Zanda Ozoliņa.

Uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms (UDHS) pēdējos gados kļūst arvien izplatītāks – pēc pasaulē veiktiem pētījumiem, ar to mūsdienās sirgst aptuveni 10 procenti bērnu.

Bieži jebkuru trīs gadus vecu kustīgu bērnu dēvē par hiperaktīvu, taču viņam kustēties ir dabiski, un tas nenozīmē, ka viņam ir šis sindroms. Lai bērnam diagnosticētu UDHS, pastāv noteikti kritēriji. Šādu diagnozi var noteikt tikai bērnam no četru gadu vecuma. Mazāku bērnu par izteiktu kustīgumu vai runātīgumu nevajadzētu arī rāt vai uzspiest viņam pagaidām nepamatotu zīmogu "hiperaktīvs" – tas tikai pasliktinās bērna pašsajūtu un graus pašvērtējumu. Ja bērns tiešām izrādīsies hiperaktīvs, tas tāpat nekur nepazudīs. Tāpat ir svarīgi, lai vairāki no sindroma simptomiem izpaustos divās atšķirīgās vidēs, piemēram, mājās un bērnudārzā vai mājās un skolā. Ja bērns nespēj koncentrēties un ne mirkli nosēdēt mierā tikai mājās vai tikai skolā, tad tam ir cits iemesls, kas bieži vien saistīts ar vecāku vai skolotāju attieksmi pret bērnu. Tāpēc, lai noteiktu UDHS diagnozi, svarīga ir vecāku, pediatru un skolotāju sadarbība.

Pētījumi vēsta, ka ar hiperaktivitāti divas, trīs reizes biežāk slimo zēni nekā meitenes. Hiperaktīviem bērniem ir apmēram 10 reižu lielākas problēmas veidot koleģiālas, draudzīgas attiecības ar citiem – viņi to vienkārši nespēj. Arī vienaudži jūt šo bērnu citādību, un tad nereti hiperaktīvie bērni jūtas izolēti un atstumti. Hiperaktīvi bērni tīņu vecumā sava kustīguma dēļ biežāk gūst traumas, vairāk cieš autoavārijās un nonāk slimnīcā.

Jaunākie pētījumi liecina, ka lielākā nozīme ir gēniem, arī daļai šo bērnu vecāku ir šādi traucējumi. Tas nozīmē, ka lielākoties bērns jau piedzimst ar izmaiņām galvas smadzenēs, kas rada noteiktus traucējumus un nelīdzsvarotu galvas smadzeņu garozas un zemgarozas darbību.

Traucējumi ir bioķīmiskajos procesos. Protams, pastāv arī teorija, ka UDHS rašanos pastiprina vai padziļina arī daudz sadzīvisku apstākļu. Piemēram, neveselīga, vienveidīga, ar konservantiem pieblīvēta pārtika, pārlieku ilga televīzijas skatīšanās vai sēdēšana pie datora, kā arī emocionālās problēmas ģimenē. Tomēr, kā uzsver pediatrs Egils Zālītis, šiem pieņēmumiem nav gūts pietiekams apstiprinājums.

Tāpat Zālītis uzskata, ka Latvijā noteikt un ārstēt hiperaktivitāti traucē tas, ka liela daļa sabiedrības, tostarp vecāki un skolotāji, neizprot, kas tā hiperaktivitāte tāda ir. Vairākums vecāku jūtas vainīgi, ka viņu bērns ir nekontrolējams un neaudzināts, lai gan patiesībā tā nav.

Parasti bērnam ar ārsta noteiktu UDHS diagnozi izraksta zāles – stimulantus vai amfetamīnus. Protams, tie ir spēcīgi medikamenti, kuriem mēdz būt blaknes. Ja tās ir, tad kopā ar ārstu vai nu jāmeklē citi preparāti, vai medikaments jālieto mazākās devās. Kā skaidro pediatrs, ar zālēm UDHS izdodas mazināt un bērna stāvoklis līdzsvarojas.

Tāpat palīdz speciālas diētas un strikti noteikts dienas režīms. Hiperaktīvam bērnam daudz vieglāk dzīvot rutīnā un noteiktā laikā celties, ēst, mācīties, iet gulēt, nevis katru dienu darīt citādi. Jo mazāk lieku stimulu, jo bērns jūtas labāk. Piemēram, kad hiperaktīvs bērns mācās, mājās vajadzētu ievērot klusumu, izslēgt televizoru un radio, lai viņš var koncentrēties. Ar bērnu jārunā skaidri, tieši un nepārprotami, un, ja izsaka kādu norādījumu vai lūgumu – tad tikai vienu!

Lai rezultāti būtu labāki un noturīgāki, ļoti daudz atkarīgs no vecākiem, viņu pacietības un prasmēm komunicēt ar hiperaktīvu bērnu, kā arī viņu disciplinēt. Pediatrs uzskata, ka vecākiem jābūt ļoti pacietīgiem, jo pārlieku aktīvs bērns, protams, var ātri izvest no pacietības. Amerikā, kur Zālītis strādājis ilgus gadus, populāra ir ikdienas liecība – lapiņa, kurā skolotājs atzīmē, kā bērnam šajā dienā veicās ar uzvedību, respektu pret citiem bērniem, vai viņš sēdēja vai skraidīja pa klasi u.t.t. Šo liecību bērns pārnes mājās, lai arī vecāki var veikt līdzīgu novērtēšanu. Ja bērna uzvedība bijusi laba, vecāki viņam ļauj, piemēram, paskatīties kādu vecumam atbilstošu raidījumu, ja slikta – kādu privilēģiju noņem. Šāda pieeja ļauj bērnam saprast, ka daudz atkarīgs no viņa paša, līdz ar to šāda liecība palīdz viņam zināmā mērā ārstēties, turklāt uzreiz, nevis gaidīt divus mēnešus, kad sākas medikamentu iedarbība.

Hiperaktivitāte nav audzināšanas sekas, kā to nereti uzskata sabiedrība. Tomēr bieži vien, jūtot kaunu, vecāki baidās stāstīt, ka viņu bērnam ir kādas uzvedības problēmas, līdz ar to viņi tās slēpj. Un tas gan ir nopietns šķērslis sekmīgai ārstēšanai.

Par spīti tam, pastāv virkne kritēriju, pēc kuriem iespējams noteikt, vai tā ir hiperaktivitāte vai kāda cita rakstura problēma. Ārsts norāda, ka hiperaktivitātes izpausmēm jābūt novērotām vairāk nekā vienā vidē, ne mazāk kā sešus mēnešus, izpausmēm jābūt novērotām pirms septiņu gadu vecuma. Tāpat hiperaktivitāte ierobežo sociālās un mācību aktivitātes, ietekmē bērna attīstības līmeni. 50 procenti bērnu ar UDHS mēdz slimot ar citām psihiatriskām slimībām.

Protams, ja tomēr ir jāsaskaras ar UDHS, jāņem vērā, ka to nevar izārstēt pilnībā, šī diagnoze vairākumam saglabājas arī pieaugušā vecumā. Tāpat hiperaktivitāte var pierimt un uzliesmot atkal no jauna. Taču, ja bērns iemācās sevi kontrolēt un just, kurā brīdī problēma saasinās, ar laiku simptomi kļūst vieglāk kontrolējami, un tie ir arī mazāk izteikti. Savukārt neatklāts un neārstēts UDHS var paaugstināt citu psihisko traucējumu attīstību risku, un tas var nelabvēlīgi ietekmēt visu turpmāko dzīvi.

Farmaceite Zanda Ozoliņa stāsta – ir daudzi labi līdzekļi, kas var nākt talkā vecākiem brīžos, kad bērnam ir satrauktāks vai aktīvāks periods. Var lietot magniju saturošus medikamentus un uztura bagātinātājus, kam piemīt nomierinoša un muskuļus atslābinoša darbība. Ja uzturu papildina ar Omega-3 taukskābēm, novēro nelielu, bet tomēr nozīmīgu efektu, uzlabojot UDHS simptomus.

Viens no faktoriem varētu būt dzelzs trūkums organismā, tāpēc būtu ieteicams veikt asins analīzes ar ģimenes ārsta nosūtījumu. Vai būtu nepieciešams bērnam dot kādus nomierinošus līdzekļus? Ja ģimenes ārsts vai neirologs nozīmē, tad jālieto, bet pašiem risināt radušos problēmu nebūtu ieteicams. Dažkārt dabīgs medikaments vai uztura bagātinātājs var nodarīt vairāk posta nekā ķīmisks preparāts.